F o n a s i t u ā c i j a
Latvijas Sociālo reformu biedrības izveideiEiropas Savienība ir 2010. gadu izsludinājusi par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas gadu.
(Eiropas parlamenta un Padomes 22.10.2008. lēmums Nr. 1098/2008/EC).
Tomēr, pretēji loģikai, ne ES lēmumi, ne 2008. gada pensiju referendums netika rosinājis Latvijas politiķus diskusijai par sociālās drošības sistēmas attīstību Latvijā.
Jaunais 2010. gads iesākas apstākļos, kad LR Saeima joprojām nav ratificējusi nozīmīgus Eiropas Savienības dokumentus, t.i., Latvijas iedzīvotāji ir diskriminēti tiesībās salīdzinājumā ar citiem ES iedzīvotājiem.
Latvijā jau 2010. gada 2. oktobrī notiks Saeimas vēlēšanas. Loģiski būtu, ja partijas nāktu klajā ar izsvērtām un detalizētām programmām, kad un kādā veidā tās nodrošinās Eiropas Savienības sociālo tiesību normu ieviešanu Latvijā [pilnā apjomā].
Taču šādas programmas partijas nav prezentējušas vēl tagad, 2010. gada sākumā.
Tas nozīmē, ka sabiedrībai ir pašai jāorganizējas un ir jāveic spiediens uz partijām, izvirzot politiķiem konkrētas prasības iekļaušanai priekšvēlēšanu programmās.
Pilsoniskas sabiedrības pašorganizēšanās notiek caur biedrībām.
Sociālo tiesību jomā viens no informācijas un priekšlikumu koordinatoriem būtu Latvijas Sociālo reformu biedrība. No sociālās jomas plašās amplitūdas Latvijas Sociālo reformu biedrība pamatā koncentrētos uz sociālo apdrošināšanu: bezdarba, slimības, bērna piedzimšanas, invaliditātes un vecuma gadījumā.
Satversmes tiesas spriedums pensiju lietā iezīmē sekojošo:
1) tiesā apstiprinājās aizdomas, ka notiek manipulācijas un ir pārkāpti sociālās apdrošināšanas pamatprincipi, un no sociālās apdrošināšanas uzkrājuma tiek segtas arī tādas izmaksas, kas valdībai būtu jāveic no sava rezerves fonda. Rezultātā sociālās apdrošināšanas uzkrājums ir izšķērdēts.
2) tiesā netika gūts apstiprinājums, ka valdība būtu veikusi Eiropas Savienības sniegtā „sociālā spilvena” līdzekļu naudas iemaksas sociālās apdrošināšanas fondā.
3) tiesas spriedums daļā sabiedrības tiek izmantots naida uzkurināšanai un sabiedrības šķelšanai, apsūdzot pensionārus „nesolidaritātē” valsts zaudējumu segšanā un kaitējuma nodarīšanā jaunākās paaudzes interesēm. Vienlaikus sabiedrības turīgākā daļa, deputāti un valsts augstākā ierēdniecības demonstratīvi izvairās no „solidaritātes”. (Kaut zaudējumi ir tiešas sekas ierēdniecības un deputātu iepriekšējo gadu darbībai).
4) saņemot sev nelabvēlīgo tiesas spriedumu, valdība ir paziņojusi, ka 2010. gada maijā reformēs sociālās apdrošināšanas sistēmu. Pēc politiķu rīcības pēdējos gados, vārds „reforma” ir kļuvis sinonīms vārdiem „iedzīvotāju stāvokļa pasliktināšana”.
Sociālā apdrošināšana ietver garantijas strādājošajiem un to ģimenēm bezdarba, slimības, bērna piedzimšanas, invaliditātes un vecuma gadījumos. Savukārt ģimenes un bērnu atbalsts, izglītība, nodarbinātība, pabalsti trūkumcietējiem, nabadzības novēršana ir sociālas programmas, kuras ir valsts obligāta funkcija, kas veicama ārpus sociālās apdrošināšanas. Šos atšķirīgos budžetus veido dažāds finansējums.
Sociālās apdrošināšanas problēmu risinājumu valdība saskata pensionēšanās vecuma pacelšanā līdz 65 gadiem. T.i., palielinot iemaksu laiku un summu, bet par 3 gadiem saīsinot pensijas izmaksu periodu starp pensionēšanos un apdrošinātā nāvi, kas rezultātā ļautu būtiski ietaupīt izmaksājamo pensiju kopsummu.
Nav ziņu, ka līdz ar šādu „reformu” vienlaikus valdība plānotu nodarbinātības veicināšanu un jaunu darba vietu tīkla izveidi personām pirmspensijas vecumā. Tādēļ vien pensionēšanās vecuma celšana ir absurda. Tāpat netiek plānota medicīniskā palīdzība un dzīves kvalitātes celšana, kas ļautu cilvēkiem nodzīvot līdz pensijas vecumam.
Atšķirībā no citām ES valstīm, kurās cilvēka dzīves vidējais ilgums pieaug, Latvijā notiek pretējais process, darba spējīgo vidū cilvēka dzīves ilgums pazeminās. Pašlaik pensijas izmaksu vidējais ilgums ir 10-12 gadi, pēc „reformas” tas saruktu.
Būtu apturami plaši tiražētie maldi, it kā Satversmes tiesas spriedums un tiesiskuma atjaunošana Latvijā nodarot zaudējumus nākotnes pensionāriem; ka šodienas pensionāru „badīgums” atņemšot pensijas nākotnē šodienas 30-gadniekiem.
Nākotnes pensionārus vistiešāk ietekmē pavisam cits:
Saeima nolēma samazināt katra šodienas strādājošā iemaksas pensiju 2. līmenī no 9% uz 2% (katrs 30-gadnieks līdz ar to zaudē 7% un nākotnē nesaņems apmēram 50 tūkstošu latu pensijas kapitāla). Šo nākotnes pensijām atņemto milzu naudu nesaņem šodienas pensionāri. Nauda tiek izlietota bezdarbnieku pabalstu izmaksai un „māmiņu algām”.
Tagadējās krīzes apstākļos dzimušie bērni nodokļus sāks maksāt pēc 20-25 gadiem (un dos atdevi pensiju fondā). Līdz ar to izdevumi bērnu dzimstības veicināšanai ir šodienas 30-gadnieku labā; nevis šodienas pensionāru nodrošināšanai.
Uzsverams, ka šodienas pensionāri nav zombēti pašlabuma tērētāji.
Gluži pretēji - liela daļa no savas pensijas palīdz bērniem: nopērk skolas grāmatas, izvāra mazbērniem siltas pusdienas, t.i., vistiešākajā veidā piedalās nākotnes pensiju fonda radīšanā (saskatīt to nespēj vienīgi cilvēki ar šauru grāmatveža domāšanu). Papildu tam, pensionāri ir nozīmīgs ekonomisks faktors, it sevišķi Latvijas laukos. Pensijas tiek iztērētas preču un pakalpojumu pirkšanai, tātad rada darba vietas 30-gadniekiem.
Nav konstatēts, ka pensionāri tērētu saņemto naudu ārzemēs. Salīdzinājumam: daudzi 30-gadnieki (it sevišķi no Saeimai un valdībai pietuvināto loka) Latvijā saņemto naudu tērē atpūtai, iepirkumiem un izklaidei ārzemēs. Kas ne tikai nav patriotiski, bet arī samazina šo 30-gadnieku nākotnes pensijas !
Valdība nav ieinteresēta klīdināt šos maldus. Uz paaudžu naida kultivēšanas rēķina var neizmaksāt vecākajai paaudzei to, ko tā ir nopelnījusi un uzkrājusi.
Tādējādi šo maldu klīdināšanai ir nepieciešama sabiedrības rīcība. Latvijas Sociālo reformu biedrība varētu veikt aprēķinus un akcentēt paaudžu solidaritāti. Par paaudžu solidaritāti nerunā skolās, jaunatne netiek mācīta cienīt savus vecākus.
Latvijā pašlaik ir ne tik daudz ekonomiska krīze, cik morāles un ētikas krīze !
Sociālā apdrošināšana ir ļoti ilglaicīga programma, tās pamats ir paaudžu solidaritāte, līdz ar to nemaz nav iespējama bez sabiedrības atbalsta un uzticības. Ir nepieciešama plaša diskusija sabiedrībā, detalizēta informācija.
Uz 9. Saeimas vēlēšanām neviena no partijām netika izvirzījusi 1996. gadā Latvijā iedibinātās sociālās apdrošināšanas sistēmas izmaiņas un aizstāšanu ar kādu citu, valdības pašlaik neizpaustu sistēmu.
Tādējādi šai 9. Saeimai nav vēlētāju mandāta šādam lēmumam.
Politiķu pienākums ir pārliecināt vēlētājus, un attiecīgi tikai 10. Saeimai būs mandāts lemt par 1996. gadā Latvijā iedibinātās sociālās apdrošināšanas sistēmas pārskatīšanu.
Nav korekta politiķu iebilde, ka sociālās apdrošināšanas programmas izvēlē nerēķināties ar tautu atļaujot Satversmes 73. pants.
Pirmkārt. Satversme ir rakstīta laikā, kad pasaule vēl nepazina jēdzienus „sociālā apdrošināšana” un „sociālā drošība”. Pašreizējās starptautiskās konvencijas paredz sociālo drošību kā valsts pamatuzdevumu, kas veicams saskaņā ar tautu.
Otrkārt. Šajā 73. pantā teikts, ka tautas nobalsošanai referendumā nenodod nodokļus un budžetu. Taču Satversme nepieļauj, ka šajos jautājumos partijas drīkstētu pirms balsošanas nerunāt un nekonsultēties ar tautu. Turklāt sociālā apdrošināšana ir plašāka kā nodokļu un budžeta jautājums. Pensiju jomā ir rīkoti referendumi 1933., 1999., 2008., bet neviens netika apstrīdējis, ka tas neatbilstu Satversmes 73. pantam.
Secināms, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas jautājumi neietilpst Satversmes 73. panta uzskaitījumā.
Pēc diskusijām dažādās auditorijās ir redzams, ka nedz politiķi, nedz vēlētāju vairākums neizprot sociālās apdrošināšanas būtību, un absurdi uzskata, ka VSAA izmaksas: slimības nauda, bezdarbnieku pabalsti, vecāku pabalsti jeb tā saucamās māmiņu algas, vecuma pensijas un invaliditātes pensijas ir valdības žēlastība pret tautu. Nevis, ka tā ir apdrošināšana kā indivīdu iemaksu sistēma. Kura darbojas līdzīgi kā jebkura cita apdrošināšana – dzīvības, automašīnu, namīpašumu apdrošināšana u.tml. Apdrošināt automašīnas ir obligāti, to nosaka likums, tāpat obligātas ir sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ir arī brīvprātīgās iemaksas, kuras tāpat uzskaita VSAA
Ne visiem cilvēkiem Latvijā ir automašīnas, un ne visiem ir jāmaksā OCTA. Līdzīgi ne visiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāveic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, bet vienīgi darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem. Latvijas pārējie 1,2 miljoni iedzīvotāju nav apdrošināti. (Jautājums pārdomām: vai Latvijai tiešām ir izdevīgi neļaut šīm personām piedalīties apdrošināšanas shēmā ar brīvprātīgām iemaksām?)
Nav iedomājama situācija, ka apdrošināšanas sabiedrība līguma laikā mainītu, piemēram, OCTA noteikumus, un samazinātu izmaksas automašīnu negadījumiem, lai ieekonomētu naudu izmaksām par nodegušu māju vai lidmašīnā nozagtu bagāžu.
Taču sociālajā apdrošināšanā nez kāpēc noteikumi tiek grozīti katru gadu, dažkārt Saeima pat trīs reizes viena gadā groza attiecīgos likumus.
Sajukumu vairo tas, ka likumu teksti ir samudžināti un nesaprotami, un vēlētājiem tiek sniegtas atsevišķas informācijas druskas, bet nav pieejama apkopota informācija par sociālā fonda kopējo stāvokli un prognozējamām sekām.
Kā jebkura apdrošināšana, arī sociālā apdrošināšana var pastāvēt tikai tad, ja ir sabiedrības uzticība. Pēdējos gados tā bija augsta. Iedzīvotāju ieinteresētību veikt iemaksas nodrošināja gan attaisnoto izdevumu atmaksa, gan izmaksu stabilitāte un reāls atbalsts slimības, bezdarba, bērna piedzimšanas gadījumos, kā arī pensiju garantijas.
Jākonstatē, ka pašlaik iedzīvotāju uzticība nodokļu sistēmai un sociālās apdrošināšanas sistēmai ir katastrofāli zudusi. Pat bez īpašiem pētījumiem ir skaidrs, ka tās ir Saeimas un valdības neizsvērto īstermiņa lēmumu sekas.
Rezultātā Latvijā ir iegūta lejupejoša spirāle – jo vairāk politiķi ceļ nodokļus un samazina izmaksu apmērus, cerot saglabāt nemainīgu sociālā budžeta kopsummu, jo masveidīgāk iedzīvotāji atbild ar izvairīšanos veikt iemaksas.
Uzticības atjaunošanai būs nepieciešami ilgi gadi.
Partijām ir jāsāk runāt ar iedzīvotājiem, skaidrot savus plānus un pārliecināt par tiem. Savukārt iedzīvotājiem ir nepieciešami objektīvi skaitļi un katra varianta un to radīto ietekmes un seku aprēķini. Neitrāli aprēķini, kurus nebūtu veikuši politiķi.
Piemēram. Latvijas laukos jau gadiem valda bezdarbs (valdība veidoja lauksaimniecības politiku), un ģimeņu iztiku daudzviet nodrošināja pensionāru pensijas. Viņi maz pērk paši, bet pensijas naudu dala ar bērniem bezdarbniekiem.
Atšķirībā no valsts augstākajiem ierēdņiem un deputātiem, kuri atpūsties un iepirkties pārsvarā dodas uz ārzemēm (tātad no Latvijas budžeta saņemto algu tērē nevis Latvijas, bet gan citu valstu ekonomikas atbalstīšanai), mazturīgie naudu iztērē Latvijā. Iet uz veikalu un pastu, uz aptieku un pie kurpnieka utt. Atgriezeniskā saite – ir darba vietas, un pensiju nauda nāk atpakaļ valsts budžetā PVN un citā veidā.
Nogriežot pensijas par 10%, attiecīgi veikalos un pasta nodaļās pērk mazāk, ir jāatlaiž darbinieki. Sekas ir visas ekonomikas un budžeta ieņēmumu attiecīgs samazinājums (arī sociālās traģēdijas un atsevišķu indivīdu bada nāve).
Šādas nevēlamas, Latvijas valstij kopumā kaitējošas sekas nav grūti paredzēt aprēķināt. Politiķi parasti ir ieinteresēti slēpt sev neizdevīgus aprēķinus.
Tādēļ objektīvus aprēķinus veikt un iepazīstināt ar tiem sabiedrību var tikai pašas sabiedrības izveidota neatkarīga organizācija. Viena no tādām varētu būt Latvijas sociālo reformu biedrība..
1996. gadā ieviestā sociālās apdrošināšanas sistēma paredzēja, ka sociālās apdrošināšanas budžets ir atsevišķs, strikti atdalīts no valsts budžeta.
Mēs mēdzam runāt, ka Latvijas kredītņēmēji finansē zviedru pensionārus. Tātad Zviedrijā pensiju fondi, sociālā apdrošināšana ir atdalīta no valsts budžeta.
Ieraudzījuši, ka no sociālās apdrošināšanas budžeta var viegli pasmelties naudu citām vajadzībām, Latvijas politiķi pirms dažiem gadiem izmainīja likumu un sapludināja valsts budžetu ar sociālās apdrošināšanas budžetu vienotā „konsolidētā budžetā”. Neizprotot šo finansistu viltību, sabiedrība tai nav iebildusi.
Šo budžetu sapludināšanas sekas Latvijas sabiedrība pašlaik izjūt skaudri.
Ja sociālās apdrošināšanas budžets būtu autonoms (kā tas bija agrāk), tad nedz Starptautiskais valūtas fonds, nedz kāds cits nevarētu izdomāt viltību valsts pārvaldes aparāta nesamērīgos tēriņus un valsts budžeta deficītu samazināt uz sociālās apdrošināšanas rēķina.
Budžetu sapludināšana ir ļāvusi politiķiem veikt no sociālās apdrošināšanas uzkrājuma izmaksas, kuras nekādi nav saistītas ar sociālo apdrošināšanu un veiktajām iemaksām, bet kuras, piemēram, nosaka starpvalstu līgumi.
Piemēram. Par Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanu atbildīga ir Krievija kā PSRS mantiniece, kurai ir jāsedz visi izdevumi. Izmaksas paredz starpvalstu līgums, un tās Latvijas valdībai jāsedz no valdības rezerves fonda. Tāpat Latvijas valdība ir līgumā ar Krieviju apņēmusies piešķirt pensijas personām, kuras nekad Latvijā nav strādājušas un sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veikušas. Arī šīs summas būtu sedzamas no Latvijas valdības rezerves fonda (kas veidojas no PVN, akcīzes un citiem nodokļiem), nevis no apdrošināšanas sistēmas dalībnieku iemaksām.
Pelna ievērību bijušā premjera I.Godmaņa publiskais izteikums, ka Latvijā notiek liels eksperiments. Kura rezultātus vēro citās zemēs, lai spriestu, vai tāpat nerīkoties pie sevis. Šī eksperimenta sastāvdaļa ir „konsolidētais budžets”. Tāpēc nav jābrīnās, ja tam būs aizstāvji arī no kādām starptautiskām organizācijām.
Saskaņā ar konvencijām, no valdības rezerves fonda vai pašvaldību budžeta ir izmaksājami arī dažādi pabalsti (saukti – sociālie pabalsti), kas nav atkarīgi no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Šīs personas nav sociālās apdrošināšanas shēmas dalībnieki, līdz ar to nav nedz loģiska, nedz likumiska pamata izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Taču tas notiek (Zaudētāji ir apdrošināšanas shēmas dalībnieki – iemaksu veicēji).
Līdzīgais skanējums „sociālais pabalsts” un „sociālās apdrošināšanas pabalsts” kā vārdu spēle ir papildu apstāklis, kas atvieglojis budžetu sapludināšanu.
Tauta cerēja, ka iestāšanās Eiropas Savienībā radīs Latvijā godīgu un tiesisku gaisotni tautas attīstībai.
„Eiropas Savienības pamattiesību harta”, „Eiropas Sociālās drošības kodekss”, „Eiropas Sociālā harta” un vēl vairāki starptautiskie dokumenti nosaka principus, kas novērš diskrimināciju un netaisnīgumu sociālajā sfērā.
Latvijas valdība ir parakstījusi visus šos dokumentus (sakarā ar ko Latvija tiek uzskatīta par disciplinētāko valsti ES normu ieviešanā), taču Latvijas Saeima šos latviešiem svarīgos dokumentus nav ratificējusi, vai ratificējusi vien daļu pantu. Piemēram, Saeima neatzīst Eiropas Sociālās hartas 12. pantu „Tiesības uz sociālo drošību”. Sociālās hartas un Eiropas sociālās drošības kodeksa pilnie teksti ir nodoti Saeimai jau 2009. gada janvārī. Pagājis gads, bet Saeima ar to izskatīšanu (un attiecīgo tiesību piešķiršanu latviešu tautai) nesteidzas.
Latvijā 1996. gadā tika ieviesta sociālās apdrošināšanas sistēma, kuru starptautiskie eksperti dēvēja par pasaulē progresīvāko. Speciālisti bija izstrādājuši pamatīgu ilggadīgu programmu, iemaksu un izmaksu aprēķinus balstot visu apstākļu kopuma analīzē (ieskaitot krasi nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju, iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanos u.c tendences). Ievērojot, ka privatizējamās vērtības bija paaudžu darba radītas, attiecīgi bija paredzēts sociālās apdrošināšanas fondā novirzīt 5% privatizācijas līdzekļu.
Taču Latvijas valdība iemaksas paredzētajā apjomā neveica. Lēšams, ka neveiktās iemaksas un valdības neatbilstoši apdrošināšanas mērķiem veiktās izmaksas sociālās apdrošināšanas uzkrājuma kopā ir zaudēti 2-3 miljardi latu. (Šī summa būtu precizējama).
Notika dažādas atkāpes no ekspertu izstrādātās sistēmas, katru gadu notika grozījumi sociālās apdrošināšanas noteikumos.
Pēdējā atkāpe – sociālās apdrošināšanas shēmas dalībnieku iemaksu izņemšana (6%) no pensiju 2. līmeņa, kas samazina pašreizējo 30-gadnieku nākotnes pensijas par trešdaļu.
Izņemto naudu kompensēt Labklājības ministrija piedāvā, palielinot pensionēšanās vecumu. T.i. liekot 30-gadniekiem strādāt un veikt iemaksas vēl liekus 3 gadus, vienlaikus par 3 gadiem saīsinot pensijas izmaksas periodu (no pensionēšanās dienas līdz personas nāvei). Pašreizējo 10-12 gadu vietā personas nākotnē saņemtu pensiju 6-9 gadus.
Tas ir ārkārtīgi amorāli. Pašreizējās jaunatnes veselības stāvoklis strauji pasliktinās. Liela daļa nemaz nenodzīvos līdz pašreizējiem 62 gadiem, kur nu vēl līdz 65 gadiem. Jāatceras, ka pašreizējo visai augsto cilvēka vidējo dzīves ilgumu (ir daudz 70-80 gadīgu pensionāru) nodrošināja padomju laika veselības un sporta sistēma, kas bija efektīva, bet šodien ir sagrauta un likvidēta. Šodienas 50-gadīgo un 60-gadīgo liels skaits mirst, nesagaidījuši pensionēšanās vecumu.
(Minētie skaitļi ir orientējoši un aprēķini būtu precizējami biedrības darbā.)
Pretēji Latvijai, pensionēšanās vecuma palielināšana Rietumeiropā ir tieši piesaistīta dzīves ilguma pieaugumam, ko nodrošina efektīva medicīniskā aprūpe un vērienīgi pasākumi dzīves kvalitātes celšanai (skat. Eiropas Sociālo hartu u.c.).
Nav piemērojami eiropeiskā kultūrā Amerikas dzīves veids un tradīcijas. (Neaizmirsīsim arī, ka ASV bija 200 gadu stabilitātes laiks uzkrāt līdzekļus). Turklāt pat šajā liberālisma citadelē ASV tās likumdevējs nupat 2009. gada decembrī ir atbalstījis pārorientāciju uz sociāli atbildīgu valsti.
Nav normāli, ka Latvijas 2/3 iedzīvotāju ir liegta iespēja piedalīties sociālās apdrošināšanas shēmās (pat no algotā darba veicējiem tikai daļai ir atļauts piedalīties sociālās apdrošināšanas shēmās pilnā apjomā. Pārējiem ar likumu ir noteikti dažādi ierobežojumi un aizliegumi). Šādu likumu atbilstība Satversmei būtu jāizvērtē Satversmes tiesā. Biedrība varētu sagatavot pieteikumus Satversmes tiesai.
Savukārt tai 1/3 iedzīvotāju, kurai ir atļauts veikt iemaksas sociālās apdrošināšanas shēmās pilnā apjomā, nav garantiju, ka šī apdrošināšana darbosies.
Apšaubāms ir sabiedrības elitē dominējošais uzskats, ka trūcīgā zemē nemaz neesot iespējami taisnīgi likumi. Un tādēļ nedrīkstot Latvijā ratificēt tās starptautiskās normas, kuras piešķir tiesības visiem uz cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem.
Pēc Īrijas referenduma ir stājusies spēkā Eiropas Savienības konstitūcija (Lisabonas līgums), kuras pielikumi ir Eiropas Savienības pamattiesību harta, Eiropas Sociālā harta u.c. normas, kuras nosaka latviešiem tādas pat sociālās tiesības kā citām Eiropas tautām.
Latvijas Saeima bez jebkādām iebildēm ratificēja Eiropas konstitūciju (Lisabonas līgumu). Tātad Saeima nedrīkst turpināt izvairīšanos no Eiropas Sociālās hartas, Eiropas Sociālās drošības kodeksa un citus ES dokumentu ratifikācijas pilnā apjomā.
Visām partijām uz 10. Saeimas vēlēšanām vajadzētu deklarēt skaidru attieksmi par Lisabonas līguma (Eiropas Savienības konstitūcijas) un tā pielikumu izpildi, it īpaši, par Eiropas Sociālo hartu.
Eiropas Savienībā ir norma, ka minimālajai algai ir jābūt 60% no vidējās algas valstī, bet nabadzības robeža ir 60% no vidējā nacionālā ienākuma uz 1 cilvēku. Atbilstoši, Latvijā nabadzības robeža ir ienākums 168 eiro jeb 118 lati mēnesī.
Salīdzinājumam: Latvijā minimālā alga ir 40% no vidējās algas valstī, bet nabadzības robežu MK ir noteicis 50% no minimālās algas.
Savukārt garantētais minimālo ienākumu (GMI) līmenis, kas dod tiesības saņemt sociālo palīdzību no valsts un pašvaldības, ir 2010. gadam noteikts 40 lati pieaugušajiem un 45 lati bērniem, – tātad būtiski zem nabadzības sliekšņa.
ES normatīvi paredz orientāciju uz katras valsts iekšējo līmeni, tātad tie ir izpildāmi arī Latvijā.
Reformas sociālās apdrošināšanas jomā ir nesaraujami saistītas ar nodokļu sistēmas koncepcijas reformu, it īpaši ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Pirmkārt, brīvā tirgus apstākļos nedrīkst būt tā, ka ar drakoniskiem nodokļiem tiek aplikts darbs, bet netiek aplikts ar nodokļiem luksus patēriņš.
Otrkārt, nedrīkst būt tā, ka nodokļu smagums un valsts uzturēšana gulstas uz iedzīvotāju trūcīgākās daļas pleciem, bet bagātākie maksā maz vai nemaksā vispār.
Būtu apgāžams mīts, ka Latvijā esot Eiropā zemākie nodokļi, esot pārāk augsti sociālie izdevumi utt. Zems nodokļu līmenis pret IKP statistiski veidojas tādēļ, ka liela daļa bagātnieku ienākumu un luksus patēriņš netiek aplikts ar nodokļiem.
Kā savulaik teica Uļjanovs-Ļeņins: „Ja viens pusdienās ir apēdis vistu, bet otrs ir palicis badā, tad vidēji pēc statistikas katrs tomēr ir apēdis pusi vistas!”.
Līdz ar to katrs statistikas skaitlis nav viennozīmīgs, bet ir vērtējams kritiski.
Kā redzams, sociālās reformas nav iespējamas, ja nepanāk, ka nodokļus maksā visi, arī bagātie. Būtu nepieciešami beidzot ieviest t.s. „nulles” deklarācijas (paredzot arī, ka „puķu naudas” un „mirušās vecmāmiņas zeķē krātie” skaidras naudas miljoni nepaliek ārpus nodokļiem), kā arī progresīvos nodokļus. Tas ļautu, līdzīgi citām ES zemēm, noteikt taisnīgu neapliekamo minimumu (Latvijā tam vajadzētu būt 600 latu līmenī mēnesī), bet progresīvo nodokli sākt maksāt no ienākuma, piemēram, virs 100 minimālo mēnešalgām gadā.
Ir maināma iedzīvotāju ienākuma nodokļa koncepcija.
Nav normāli, ka ar nodokli neapliekamajos „attaisnotajos” izdevumos nevar iekļaut iedzīvotāju pašu iemaksas savas veselības apdrošināšanai, citi ārstniecības izdevumi tiek ierobežoti ar absurdi zemu 150 latu līmeni gadā. Tiek ierobežotas iedzīvotāju iemaksas pensiju 3. līmenī (atļauts vien 10% no algas), bet izmaksas no 3. pensiju līmeņa uzkrājuma toties tiek apliktas pilnā apjomā ar 26% nodokli, utt.
Tāpat no likumu vispārējās sistēmas „izkrītošs”, acīmredzami nepareizs ir Saeimas lēmums par 26% ienākumu nodokļa likmes piemērošanu pašnodarbinātajiem līdzšinējo 15% vietā – t.i., notiek dubulta nodokļu aplikšana (līdz šim atvieglotā 15% likme paredzēja neaplikt tās naudas summas, kuras pašnodarbinātais pats iemaksā Valsts Kasē kā 30% sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas; tagad nodoklis jāmaksā divreiz – arī par soc. nodoklī iemaksājamo summu).
Protams, ir nepieciešami detalizēti aprēķini, un sistēmas maiņa nav iespējama uzreiz, bez pārejas perioda. Pie tā ir jāstrādā ekspertu un interesentu grupām.
Biedrība būtu tā, kas apkopotu priekšlikumus, sniegtu ieteikumus un prasītu no ierēdņiem veikt šo darbu, un novērtētu ierēdņu padarīto.
- - - - -
Satversmes 73. pants:
„73. Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm”.
http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=lv&catId=22
http://www.2010againstpoverty.eu/
http://www.eesc.europa.eu/index_lv.asp
http://europa.eu/institutions/index_lv.htm
http://europa.eu/pol/socio/index_lv.htm
http://www.meteo.lv/public/28671.html
http://www.esmaja.lv/?lapa=raksts&id=577
http://www.spf.lv/?object_id=297
http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/B82C0EFAEA0823C4C2257662005AF9D5
