Eiropas Sociālās hartas 12. pants EK skaidrojumā

Eiropas Sociālās hartas 12. pants EK skaidrojumā

E-pasts Drukāt PDF

http://www.coecidriga.lv/tulkojumi.php?id=16 12. pants – Tiesības uz sociālo drošību

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

  • ieviest vai uzturēt sociālās drošības sistēmu;
  • uzturēt sociālās drošības sistēmu apmierinošā līmenī, vismaz līdzīgu tam, kas nepieciešams, lai ratificētu Starptautisko Darba konvenciju (Nr. 102) par minimālajiem sociālās drošības standartiem;
  • apņemties progresīvi paaugstināt sociālās drošības sistēmu līdz augstākam līmenim;
  • noslēdzot attiecīgus divpusējus un daudzpusējus līgumus vai citiem līdzekļiem veikt pasākumus saskaņā ar šajos līgumos minētajiem nosacījumiem, lai nodrošinātu sekojošo:

a. vienlīdzīgu attieksmi pret savas valsts pilsoņiem un citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem attiecībā uz sociālās drošības tiesībām, ieskaitot no sociālās drošības likumdošanas izrietošo materiālo atbalstu saglabāšanu neņemot vērā aizsargājamo personu pārvietošanos Līgumslēdzēju pušu teritorijā;

b. sociālās drošības tiesību nodrošināšana, saglabāšana un turpināšana ar tādiem līdzekļiem kā saskaņā ar ikvienas Līgumslēdzējas puses likumdošanu veikto apdrošināšanas vai nodarbinātības periodu summēšana.

 

Pielikums

12.pants, 4. punkts

Vārdi “saskaņā ar šajos līgumos minētajiem nosacījumiem” šī punkta ievadā ir izmantoti, lai cita starpā norādītu, ka attiecībā uz pabalstiem, kas ir pieejami neatkarīgi no jebkurām apdrošināšanas iemaksām, Līgumslēdzēja puse var noteikt īpašu uzturēšanās periodu pirms tā nodrošina minētos pabalstus citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem.

Sociālā drošība un sociālā palīdzība aplūkotas divos dažādos pantos (12. un 13.) un nosaka atšķirīgus pienākumus.

Komisija ir definējusi kritērijus pabalstu klasificēšanai sociālās drošības un sociālās palīdzības pabalstos, lai varētu uzraudzīt un interpretēt 12 un 13 pantus. Pabalstu klasificēšana nacionālajā likumdošanā nav izšķiroša..

Sociālā drošība, kas ietver universālās sistēmas un profesionālās sistēmas, 12. panta izpratne, ietver ar iemaksām saistītus un ar iemaksām nesaistītus pabalstus dažādiem gadījumiem (saslimšana, darba nespēja, maternitāte, apgādība, bezdarbs, vecums, miršana, dzīvesbiedra zaudēšana, nelaimes gadījumi darbā un arodslimības), bet kas nav domāti, lai novērstu trūkumu, kas var rasties šo gadījumu rezultātā.

Sociālā palīdzība, 13. panta, izpratnē, attiecas uz pabalstiem, kas piešķirti vadoties tikai no individuālām vajadzībām, bez nekādiem nosacījumiem par dalību kādā no sociālās drošības sistēmām, kas nodrošina pret kādu noteiktu risku vai stāvokli, kas saistīts ar darbu profesijā, vai arī sociālajām iemaksām. Palīdzība tiek sniegta tur, kur nav sociālās drošības pabalsta, kas nodrošinātu, ka attiecīgajai personai ir adekvāti resursi.

1. punkts – Sociālās drošības sistēmas ieviešana vai uzturēšana

Sociālās drošības sistēma 1. punkta izpratnē pastāv tad, kad:

-           Tā ietver dažas no deviņām tradicionālajām sociālās drošības nozarēm. Atsaucoties uz ILO (Starptautiskās darba organizācijas) Konvenciju No 102 par minimālajiem standartiem sociālajā drošībā, tās ir: medicīniskā aprūpe, slimības pabalsti, bezdarba pabalsti, ģimenes pabalsti, maternitātes pabalsti, invaliditātes pabalsti un apgādnieka zaudējuma pabalsti);

-                     Tā sniedz adekvātus pabalstus saistībā ar dzīves dārdzību un ienākumu līmeņiem;

-                     Tā aptver lielāko dalu iedzīvotāju;

-                     Tā tiek finansēta kolektīvi.

Komisija veic vispārējo novērtējumu sociālās drošības sistēmai un izpēta atbilstību šiem nosacījumiem kopumā.

2. punkts  –  Sociālās drošības sistēmas uzturēšana apmierinošā līmenī, vismaz līdzvērtīgu tam, kāds nepieciešams, lai ratificētu Starptautisko Darba konvenciju (Nr. 102) par minimālajiem sociālās drošības standartiem.

12. panta 2. punkts uzliek valstīm par pienākumu uzturēt sociālās drošība sistēmu, kurā vismaz trīs nozares sasniedz minimālo līmeni, kādu noteikusi ILO Konvencija No 102 par minimālajiem standartiem sociālās drošības jomā. Vienai no šīm nozarēm jāskar bezdarba pabalsts, vecuma pensija, pabalsts arodslimības vai nelaimes gadījuma darbā gadījumā, invaliditātes pensija vai apgādnieka zaudējuma pensija.

Komisija uzrauga atbilstību 12 panta 2. punkta prasībām vai tā ir ratificējusi ILO Konvenciju No 102, vai nē.

Ja valsts ir ratificējusi ILO Konvenciju No 102, vai Eiropas sociālās drošības kodeksu, Komisija spriež par atbilstību 12. panta 2. punktam, ņemot vērā ILO Ekspertu komisijas, kas uzrauga abu šo līgumu īstenošanu, novērojumus.

3. punkts  –  Progresīva sociālās drošības sistēmas paaugstināšana līdz augstākam līmenim.

Šis punkts prasa, lai valstis nodrošinātu to, ka izmaiņas, kas izdarītas sociālās drošības sistēmā, to uzlabo. Tas attiecas uz sistēmu paplašināšanu, aizsardzību pret jauniem riskiem un pabalstu un pensiju palielināšana virs dzīves dārdzības līmeņa pieauguma.

Lai izlemtu, vai attīstība, kas a priori neuzlabo sociālās drošības sistēmu, atbilst 12. panta 3. punkta prasībām, Komisija lūdz paskaidrojumus attiecīgajai valstij par iemesliem, kas bijuši pamatā veiktajiem pasākumiem, ekonomisko un sociālo kontekstu, kā arī panāktos rezultātus.

Ekonomiska rakstura mērķu izvirzīšana pati par sevi nav problēma. Pasākumi sabiedrisko finansu līdzekļu konsolidēšanai var tikt uzskatīti par veidu, kā saglabāt sociālās drošības sistēmu.

Tomēr, neviena pārmaiņa nedrīkst samazināt spēkā esošo visu sabiedrības locekļu sociālo aizsardzību pret sociālajiem un ekonomiskajiem riskiem un pārveidot sociālās drošības sistēmu par pamatos sociālās palīdzības sistēmu.

Šis ierobežojums nozīmē, ka valstīm ir jāuztur pamata, obligātās sociālās drošības sistēmas, kas ir pietiekami plašas, tā kā tā ir vienīgā efektīvā garantija pret diferencētu attieksmi, kas raksturīga brīvprātīgajām apdrošināšanas sistēmām. Obligātās sociālās drošības finansēšanas kolektīvais raksturs (caur sociālajām iemaksām un/vai nodokļiem) ir šīs garantijas pamatelements, jo ļauj samērīgi sadalīt risku starp dažādiem grupas dalībniekiem.

4. punkts – Vienlīdzīga attieksme pret savas valsts pilsoņiem un citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem attiecībā uz sociālās drošības tiesībām

Saskaņā ar 12. panta 4. punktu valstis uzņemas sekojošas saistības:

Garantēt vienlīdzīgu attieksmi  (12.pants, 4a)

Valstīm jāizslēdz no savas sociālās drošības likumdošanas jebkādu ārvalstnieku, citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņu, diskrimināciju.

Nacionālā likumdošana nedrīkst rezervēt sociālos pabalstus tikai saviem pilsoņiem, vai uzlikt kaut kādus papildus vai vairāk ierobežojošus nosacījumus vienīgi ārvalstniekiem, atskaitot uzturēšanās perioda ilgumu ar iemaksām nesaistīto pabalstu saņemšanai. Komisija pārliecinās vai pieprasītais nodzīvotā laika periods ir proporcionāls izvirzītajam mērķim.

Nacionālajā likumdošanā nedrīkst noteikt tādus kritērijus tiesībām uz sociālās drošības pabalstiem, kas, lai gan ir spēkā neatkarīgi no pilsonības, ārvalstniekiem ir grūtāk izpildāmi un tādēļ ietekmē tos lielākā mērā.

Iegūto tiesību saglabāšanas garantija (12. pants, 4a)

Komisiju galvenokārt interesē pārbaudīt vai invaliditātes pensijas, vecuma pensijas, apgādnieka zaudējuma pensijas un arodslimību un nelaimes gadījumu darbā pensijas, kas iegūtas saskaņā ar vienas valsts likumdošanu atbilstoši kritērijiem, kas nosaka uz tiem tiesības nacionālajā likumdošanā, saglabājas, lai kur arī to saņēmējs dotos.

Garantija uzkrāto tiesību saglabāšanai (12. pants, 4b)

Cilvēkiem, kas dodas strādāt uz citu valsti, nevajadzētu nonākt neizdevīgākā stāvoklī, ja viņi vēl nav ieguvuši attiecīgo darba stāžu, vai apdrošināšanu, kas nepieciešama, saskaņā ar nacionālo likumdošanu, lai piešķirtu tiesības un noteiktu apmēru noteiktiem pabalstiem vai pensijām. Šī principa ieviešana ietver, kur tas nepieciešams, nodarbinātības vai apdrošināšanas periodu, kas iegūti ārvalstīs, summēšanu, un, gadījumos, kad ir runa par ilgtermiņa pabalstiem vai pensijām, pro-rata pieeju uzkrātajām tiesībām, pabalsta aprēķināšanu un izmaksu.

Īstenošanas līdzekļi

Vienlīdzīgas attieksmes garantēšanai 12. panta 4. punkta izpratnē ir nepieciešams, lai valstis izslēgtu jebkādu diskrimināciju no savas sociālās drošības likumdošanas.

Kas attiecas uz citiem koordinācijas principiem, valstis var izvēlēties kādu no sekojošiem līdzekļiem: daudzpusēja konvencija, divpusēja vienošanās vai jebkuri citi līdzekļi, tādi kā vienpusēji, tiesiski, vai administratīvi līdzekļi.

Gadījumos, kad migrācijas plūsma starp valstīm ir neliela, vienpusēju līdzekļu izmantošana administratīvu pasākumu formā, vai arī individuāls katra esošā un nākotnes gadījuma risinājums, var tikt uzskatīts par pietiekošu.

Tur, kur runa ir par lielu skaitu pilsoņu, šo principu īstenošana galvenokārt notiek ratificējot starptautiskus daudzpusējus vai divpusējus instrumentus, kas nosaka tehniskos un praktiskos aspektus. Tiek uzskatīts, ka valstis, kas ratificējušas Eiropas Konvenciju par sociālo drošību ir pielikušas pietiekami daudz pūļu, lai garantētu šādu tiesību  saglabāšanu.