Eiropas Savienības pilsoņu tiesības

Eiropas Savienības pilsoņu tiesības

E-pasts Drukāt PDF

EIROPAS INTEGRĀCIJAS BIROJS

es un ES pilsoņu tiesības

 

ES PILSONĪBA: KAS TĀ IR?

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu Eiropas Savienības pilsoņi ir visi dalībvalstu pilsoņi. Taču Eiropas Savienība ir suverēnu valstu savienība, tādēļ arī tiesības noteikt, vai kāda persona ir dalībvalsts pilsonis, ir tikai un vienīgi šīs dalībvalsts kompetencē. Šis noteikums ir ietverts Māstrihtas līgumam pievienotā īpašā deklarācijā.

ES pilsonība ir jēdziens, kas papildina kādas valsts pilsonību, taču nekādā gadījumā to neaizstāj. Iegūstot Eiropas Savienības pilsonību, cilvēks iegūst papildu tiesības. Piemēram, Francijas (kas ir ES dalībvalsts) pilsonim pienākas visas Francijas konstitūcijā un likumos noteiktās tiesības, kā arī Eiropas Savienības pilsoņa tiesības. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, visi Latvijas pilsoņi kļūs par ES pilsoņiem un papildus savām Satversmē, Pilsonības likumā un citos likumdošanas aktos noteiktajām tiesībām iegūs arī ES pilsoņu tiesības. Tas ļaus Latvijas pilsoņiem baudīt tās brīvības, kas ir pieejamas ES pilsoņiem.

Pilsonības noteikšana un Latvijas pieeja šim jautājumam

Pilsonības jautājums Latvijā kļuva aktuāls pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā un ir saistīts ar mūsu valsts vēsturi. Latvijas Republika tika atjaunota, izmantojot valsts turpināšanās principu, bet radās jautājums, kā atjaunot Latvijas pilsoņu statusu. Lai arī Eiropas juridiskajā terminoloģijā "nācija" nozīmē valsts teritorijā dzīvojošo pilsoņu kopumu neatkarīgi no viņu etniskās vai reliģiskās piederības, Latvijas gadījumā šis jautājums nebija viennozīmīgs. 1935. gadā Latvijas iedzīvotāju kopumu veidoja 77 procenti etnisko latviešu un 23 procenti citu etnisko minoritāšu, bet 1990. gadā Latvijā etnisko latviešu skaits bija daudz mazāks, taču pieaudzis citu etnisko grupu īpatsvars. Tādēļ, atjaunojot Latvijas Republikas pilsonību, par pamatu tika ņemts 1919. gada Pilsonības likums.

Tomēr šis lēmums neatrisināja pilsonības problēmu Latvijā, jo saskaņā ar to pilsonību piešķīra, tikai balstoties uz valsts turpināšanās principu, nenorādot, kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri Latvijā iebraukuši no Padomju savienības un, tai sagrūstot, zaudējuši pilsonību. Latvijai bija jāatrod kompromiss starp tiesībām noteikt, kas būs tās pilsoņi, un starptautisko tiesību un starptautisko organizāciju prasībām attiecībā uz cilvēktiesībām, kas ietver arī tiesības uz pilsonību un bezvalstniecības samazināšanu.

Saskaņā ar 1994. gada 11. augustā pieņemto Pilsonības likumu Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saite ar Latvijas valsti. Likums piešķir pilsoņa statusu gan cilvēkiem, kuri Latvijas pilsonību ieguvuši, balstoties uz valsts turpināšanās principu, gan personām, kas to ieguvušas naturalizācijas ceļā. Tieši naturalizācijas process ir visu problēmu un diskusiju ar starptautiskajām organizācijām, tajā skaitā Eiropas Savienību, pamats.

EIROPAS SAVIENĪBAS PILSOŅU TIESĪBAS

Šobrīd Eiropas Savienībā pastāvošo pilsoņu tiesību attīstība sākās ar Romas līgumu, kas atzina par nelikumīgu diskrimināciju pēc pilsonības piederības principiem personu brīvas pārvietošanās jautājumos. Vienotas Eiropas akts, Māstrihtas līgums un Amsterdamas līgums deva papildu ieguldījumu šajā procesā, un šobrīd ES pilsoņu tiesības var iedalīt trīs galvenajās grupās:

  • pamattiesības;
  • individuālas demokrātiskās tiesības;
  • ar personu pārvietošanās brīvību saistītās tiesības.

Pamattiesības

Jebkuras demokrātijas pamatā ir visu cilvēku pamattiesību ievērošana neatkarīgi no tā, vai viņi ir kādas valsts pilsoņi vai nav. Māstrihtas līgums paredz, ka Eiropas Savienībā tiks ievērotas Eiropas Padomes 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas noteiktās tiesības. Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir arī Eiropas Padomes valstis, tas nozīmē, ka šīm valstīm savā darbībā un politikā jāievēro arī Eiropas Padomes konvencijas.

Savukārt Amsterdamas līgumā paredzēts, ka Savienība var pieņemt lēmumus, lai apkarotu diskrimināciju, kas balstīta uz dzimumu, rasi, etnisko izcelsmi, reliģiju, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju.

Savienībai ir tiesības vērst politiskas un ekonomiskas sankcijas pret tās dalībvalsti, kurā nopietni un sistemātiski tiktu pārkāptas cilvēku pamattiesības. Jebkurai valstij, kas vēlas iestāties ES, ir jānodrošina šīs tiesības tās iedzīvotājiem. 1993. gada Eiropadomes sanāksmē Kopenhāgenā visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm tika noteikti kritēriji trīs jomās - politiskajā, ekonomiskajā un spējā uzņemties dalībvalsts pienākumus. Politiskie kritēriji ietver demokrātisku valsts iekārtu, likuma varu un cilvēktiesību ievērošanu.

ES pilsoņu sociālās tiesības

Māstrihtas līgums nodrošina ES pilsoņiem pamattiesības arī sociālajā jomā. Tās ir ietvertas gan līguma preambulā, gan īpašā nodaļā (Social Charter), ko ir parakstījušas visas dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju. Saskaņā ar līgumu ES pilsoņiem ir tiesības uz veselības aizsardzību un drošību darba vietā, informāciju un konsultācijām, taisnīgu atalgojumu, kolektīvajiem darba līgumiem utt.

Individuālas demokrātiskās tiesības

Katram Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības politiskajā dzīvē un saņemt informāciju par ES institūciju darbību, kā arī diplomātisko aizsardzību. Šīs tiesības pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā iegūs arī Latvijas pilsoņi. Sevišķi nozīmīga būtu ES pilsoņiem pieejamā diplomātiskā aizsardzība, jo daudzās valstīs Latvijai nav savu vēstniecību.

Tiesības balsot

Visiem ES pilsoņiem ir tiesības viņu izcelsmes vai uzturēšanās zemē balsot vai tikt ievēlētiem Eiropas Parlamenta vai vietējo pašvaldību vēlēšanās. Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek reizi piecos gados. Lai arī Savienība atbalsta vienotas vēlēšanu procedūras ieviešanu, šobrīd Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek atbilstoši dalībvalstu vēlēšanu likumiem. Māstrihtas līgums paredz un atbalsta arī politisko partiju darbību Eiropas Savienības līmenī.

Petīcijas tiesības

Jebkurš ES pilsonis var iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam par jebkuru ar Savienību saistītu jautājumu, vienkārši nosūtot parakstītu vēstuli. Parlaments tad izskata indivīda tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumu, ko radījusi dalībvalsts vai kāda ES institūcija.

Atklātība

Institūcijām ir jānodrošina savu aktivitāšu atklātība. Šis punkts, kas iekļauts Amsterdamas līgumā, dod sabiedrībai tiesības:

  • piekļūt visiem institūciju dokumentiem, ievērojot ierobežojumus, ko nosaka Eiropas Parlaments un Padome, kā arī pieeju dalībvalstu dokumentiem ar dalībvalsts piekrišanu;
  • uzzināt balsojumu rezultātus un katras nacionālās delegācijas balss izskaidrojumu, kad Padome pieņem lēmumus.

Diplomātiskā aizsardzība

Atrodoties ārpus Savienības, vienas dalībvalsts pilsoņi var baudīt citas dalībvalsts diplomātisko vai konsulāro aizsardzību, ja valstī, kurā viņi atrodas, nav viņu valsts vēstniecības vai pārstāvniecības.

Ar pilsoņu brīvu kustību saistītās tiesības

Eiropas Savienības pilsonības kodols ir viena no ES pamatbrīvībām - personu brīva pārvietošanās. To regulē līguma 48. un 8.a pants, kā arī daudzi sekundārās likumdošanas akti. Brīva personu pārvietošanās nozīmē to, ka ES dalībvalstu pilsoņiem ir iespējas brīvi ceļot, uzturēties un strādāt citās dalībvalstīs. Pārvietošanās brīvība ir piešķirta arī studentiem un pensionāriem ar nosacījumu, ka viņi nekļūst par slogu citas dalībvalsts sociālās nodrošināšanas sistēmai. Dalībvalstīm ir jānodrošina citu dalībvalstu pilsoņiem, kas strādā to teritorijā, tādi paši darba apstākļi un atalgojums kā savas valsts pilsoņiem, un ir jāatzīst viņu kvalifikācija.

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā atvieglotu uzturēšanos ES dalībvalstīs gan Latvijas studentiem, gan uzņēmējiem un zinātniekiem.

PILSOŅU TIESĪBU AIZSARDZĪBA EIROPAS SAVIENĪBĀ UN LATVIJĀ

Eiropas ombudsmena darbība

Eiropas ombudsmens ir neatkarīga institūcija, kas darbojas pie Eiropas Parlamenta. Katram ES pilsonim vai ES dalībvalstī dzīvojošai personai ir tiesības iesniegt sūdzību Eiropas ombudsmenam par Eiropas Savienības institūciju sliktu administrāciju. Sūdzību var iesniegt arī Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi vai apvienības.

"Slikta administrācija" nozīmē nepareizu administrāciju vai tās trūkumu.
Daži sliktas administrācijas piemēri:
- negodīgums;
- diskriminācija;
- ļaunprātīga varas izmantošana;
- informācijas trūkums vai atteikšanās to izsniegt;
- nepamatota kavēšanās.

Ombudsmens nenodarbojas ar jautājumiem, kas tiek vai jau tika izskatīti tiesā. Ombudsmena pienākums ir izskatīt sūdzību un sniegt atbildi. Savas kompetences robežās ombudsmens var pieprasīt institūcijai sniegt tam visu nepieciešamo informāciju, kā arī risināt sliktas administrācijas problēmu, iesniedzot attiecīgajai institūcijai savus priekšlikumus.

Latvijā ombudsmena lomu, gan vairāk saistībā ar cilvēktiesībām, pilda Valsts cilvēktiesību birojs.

Eiropas Kopienu tiesas loma

Eiropas Kopienu tiesa lemj par ES līgumu nosacījumu ievērošanu lietās starp institūcijām un dalībvalstīm, indivīdiem un viņu darba devējiem, kā arī citām iesaistītajām pusēm. Tieši Eiropas Kopienu tiesai ir bijusi nozīmīga loma ar personu brīvu pārvietošanos saistīto pilsoņu tiesību veicināšanā. Tiesa ir izskatījusi neskaitāmas lietas, kas saistītas ar diskriminācijas novēršanu, līgumdarbinieku un laulāto tiesībām, sociālajām tiesībām un citiem jautājumiem, tā palīdzot ES pilsoņiem baudīt ES līgumā noteiktās tiesības.

Eiropas Kopienu tiesa ir pēdējā instance, kur jautājumi, kas saistīti ar Eiropas Savienības likumdošanas piemērošanu, tiek izskatīti pēc tam, kad nav izdevies tos atrisināt nacionālo tiesu līmenī. Tiesas spriedumi tiek izmantoti kā precedenti tālākai lēmumu pieņemšanai.

Savukārt Amsterdamas līgumā ir ietverti nosacījumi, kas paredz, ka katram ES pilsonim ir tiesības griezties Eiropas Kopienas tiesā, ja viņš/viņa uzskata, ka tiek pārkāptas viņa pamattiesības.

BEZVALSTNIEKU UN TREŠO VALSTU PILSOŅU TIESĪBAS EIROPAS SAVIENĪBĀ: LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU PERSPEKTĪVA

ES pilsonība dod indivīdiem dažādas tiesības un nodrošina to aizsardzību. ES pilsonība ir dalībvalstu pilsoņu privilēģija, bet visās Eiropas Savienības valstīs, kā arī Latvijā, dzīvo personas, kuras nav šo valstu pilsoņi. Kādas ir šo trešo valstu pilsoņu tiesības? Kādas tiesības pēc iestāšanās Eiropas Savienībā iegūtu Latvijā dzīvojošie ārvalstnieki vai nepilsoņi?

Ņemot vērā Eiropas valstu raibo nacionālo sastāvu un ieceļotāju lielo skaitu, ES likumdošana piešķir tiesības ne tikai tās pilsoņiem, bet arī pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Māstrihtas līguma 138.d pants dod iespējas jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kura dzīvo vai nodarbojas ar reģistrētu uzņēmējdarbību kādā no dalībvalstīm, iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam.

Tāpat gan pilsoņi, gan jebkura fiziska vai juridiska persona, kura dzīvo vai nodarbojas ar reģistrētu uzņēmējdarbību dalībvalstī, var iesniegt sūdzību ombudsmenam.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā Eiropas Savienība ievēro Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas noteikumus, un tā attiecas uz visiem cilvēkiem, kas dzīvo konvencijas dalībvalstu teritorijās, neatkarīgi no tā, vai viņi ir pilsoņi vai nav. Arī Latvija ir šīs konvencijas dalībvalsts.

Līdzīgs apsvērums attiecas uz kolektīvajām tiesībām, piemēram, sabiedrības veselības aizsardzību, patērētāju aizsardzību un vides aizsardzību, kas ir cieši saistīta ar sabiedrības veselību, proti, jebkur_ patērētājs tiek aizsargāts neatkarīgi no tā, vai viņam ir ES pilsonība vai nav.

Latvija ceļā uz ES: politisko kritēriju izpilde

1995. gada oktobrī Latvija iesniedza oficiālu pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. Lai pārbaudītu, vai situācija Latvijā atbilst Kopenhāgenā noteiktajiem kritērijiem, Eiropas Komisija izstrādāja īpašu anketu. Kad 1997. gadā Eiropas Komisija publicēja savu viedokli par situāciju Latvijā (kā atbildi uz Latvijas iesniegto aizpildīto anketu-ziņojumu), tā atzina, ka stāvoklis Latvijā kopumā, runājot par atbilstību politiskajiem kritērijiem, ir labs, taču norādīja, ka nepieciešams uzlabot situāciju naturalizācijas procesa un cilvēktiesību jomā, likvidēt atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās strādāt dažādās profesijās utt.

1998. gada novembra kārtējais Komisijas ziņojums par Latvijas progresu pievienošanās kontekstā norāda, ka situācija ir uzlabojusies. Latvija ir ratificējusi vairākus starptautiskus dokumentus (1987. gada Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības, vai soda izskaušanu, 1951. gada ANO Konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gada protokolu). Nacionālo minoritāšu aizsardzības ietvara konvencija, kā arī Eiropas Sociālā harta ir parakstītas, taču vēl nav ratificētas.

Viens no nopietnākajiem jautājumiem bija nāvessoda atcelšana Latvijā. 1998. gada jūnijā Strasbūrā Latvijas valdība parakstīja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokolu, kas paredz nāvessoda atcelšanu, Saeima par nāvessoda atcelšanu nobalsoja tikai 1999. gada aprīlī.

1998. gada aprīlī Latvijas valdība pieņēma vairākus nozīmīgus lēmumus, kas saistīti ar pilsonību un naturalizācijas procesu paātrināšanu, tā bija atbilde Komisijas viedoklim un balstījās uz EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas)1 izteiktajām rekomendācijām. 1998. gada 22. jūnijā Saeima apstiprināja valdības priekšlikumu likvidēt naturalizācijas logus, piešķirt pilsonību pēc 1991. gada 21. augusta dzimušajiem bērniem bezpavalstniekiem, kā arī atvieglot naturalizācijas procesu personām, kuras vecākas par 65 gadiem. 1998. gada oktobrī šie priekšlikumi tika iesniegti tautas nobalsošanai, un 53 procenti vēlētāju balsoja par Pilsonības likuma liberalizāciju. Eiropas Komisija uzskata, ka šīs izmaiņas atvieglos naturalizācijas procesu un veicinās Latvijas sabiedrības integrāciju. Tomēr Komisija uzsvēra, ka jāturpina darbs pie pilsonības testu vienkāršošanas, ņemot vērā EDSO izstrādātās rekomendācijas.

Romas līgums - 1957. gadā Romā noslēgtais Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanas līgums.

Māstrihtas līgums - līgums par Eiropas Savienību (Treaty on European Union), parakstīts 1992. gada 7. februārī, lai pilnveidotu Eiropas integrāciju.

Vienotas Eiropas akts - 1986. gada februārī noslēgts līgums, kurā noteikti termiņi vienotā tirgus izveidei.

Amsterdamas līgums - 1997. gada oktobrī parakstīts līgums, kas ietver Līguma par Eiropas Savienību papildinājumus, lai veidotu vēl ciešāku savienību un pievērstu lielāku uzmanību sociālajiem jautājumiem.

Eiropas Kopienu tiesa - Eiropas Kopienu tiesā darbojas 15 tiesneši; viņiem palīdz 9 ģenerāladvokāti. Eiropas Kopienu tiesa nodrošina likumības ievērošanu, piemērojot un tulkojot ES līgumus, kā arī likumības ievērošanu Eiropas Savienības darbībā kopumā.

Eiropas Parlaments - demokrātisks forums, kas pārstāv 370 miljonus ES pilsoņu. Eiropas Parlamentu ievēl tiešās vispārējās vēlēšanās un tajā ir 626 locekļi, to skaits ir proporcionāls attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju skaitam.

Eiropas Savienības Padome (arī Ministru Padome vai Padome) - galvenā Eiropas Savienības lēmējiestāde, kas darbojas 15 dalībvalstu ministru līmenī, kuri lemj par dažādiem jautājumiem - ārlietām, lauksaimniecību, sociālo politiku u.c.

Eiropas Komisija īsteno likumdošanas iniciatīvas funkcijas, īsteno ES politiku un atbild par noslēgto līgumu un pieņemto tiesību aktu ievērošanu. Komisijā ir 20 komisāri, kurus ieceļ uz 5 gadiem. šobrīd Eiropas Komisiju vada Žaks Santērs. Eiropas Komisijai ir delegācija Latvijā.

Eiropadome - ES valstu vai valdību vadītāju sapulce. Eiropadome sanāk vismaz divreiz gadā, tās galvenais mērķis ir noteikt ES attīstības vadlīnijas un vispārējās politiskās ievirzes.

Eiropas Padome ir politiska starpvaldību organizācija, kas dibināta 1949. gadā. Tā aptver 40 valstis, tajā skaitā 15 Centrālās un Austrumeiropas valstis, un atšķiras no Eiropas Savienības, kurā ir 15 dalībvalstis. Eiropas Padomes mērķi:

- aizstāvēt cilvēktiesības un plurālistisku demokrātiju;
- veicināt Eiropas kultūras identitātes attīstību;
- meklēt sabiedrības problēmu risinājumus (minoritātes, vides aizsardzība,

AIDS, narkomānija, utt.);
- attīstīt politiskās partnerattiecības ar jaunajām Eiropas demokrātijām;
- palīdzēt Centrālās un Austrumeiropas valstīm īstenot politiskās,
likumdošanas un konstitucionālās reformas.

Publikācija sagatavota ar Phare Eiropas integrācijas programmas finansiālo atbalstu

© Eiropas integrācijas birojs, 1999