ANO Konvencija par nodarbinātību SDO (1966)

E-pasts Drukāt PDF

Starptautiskās Darba organizācijas

Konvencija (Nr.122) par nodarbinātības politiku

( Nodarbinātības politikas konvencija )

Pieņēmusi Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālā konference tās četrdesmit astotajā sesijā 1964. gada 9. jūlijā

STĀŠANĀS SPĒKĀ: 1966. gada 15. jūlijā, saskaņā ar 5. pantu

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālā konference,

Starptautiskās darba organizācijas Vadošās institūcijas sasaukta tās četrdesmit astotajā sesijā Ženēvā 1964. gada 17. jūnijā,

ņemot vērā, ka Filadelfijas deklarācija atzīst Starptautiskās darba organizācijas svēto pienākumu veicināt starp pasaules nācijām programmas veidošanu, kura panāks pilnīgu nodarbinātību un dzīves līmeņa paaugstināšanu, un Starptautiskās darba organizācijas Statūtu Preambulu, kura nosaka bezdarba novēršanu un atbilstošas darba algas nodrošināšanu,

ņemot vērā, ka saskaņā ar Filadelfijas deklarācijas noteikumiem Starptautiskās darba organizācijas pienākums ir: pārbaudīt un novērtēt ekonomiskās un finansiālās politikas ietekmi uz nodarbinātības politiku, paturot prātā pamatmērķi, kas ir: “visiem cilvēkiem, neatkarīgi no to rases, ticības vai dzimuma, ir tiesības uz materiālu labklājību un garīgu attīstību neatkarīgos, cienīgos, ekonomiskās drošības un vienādu iespēju apstākļos”,

ņemot vērā, ka Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija nosaka, ka “ ikvienam ir tiesības uz darbu, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un aizsardzību pret bezdarbu un uz brīvu nodarbošanās izvēli”,

atzīmējot pastāvošās Starptautiskās darba konvencijas un rekomendācijas, kuras tieši skar nodarbinātības politiku, un, īpaši 1948. gada Nodarbinātības pakalpojumu konvenciju un rekomendācijas, 1949. gada Profesionālās ievirzes rekomendāciju, 1962. gada Amata apmācības rekomendāciju un 1958. gada Diskriminācijas (nodarbinātības un amata ieņemšanas) konvenciju un rekomendāciju, un,

ņemot vērā, ka šie dokumenti ir jāiekļauj plašākas ekonomiskās attīstības starptautiskas programmas ietvaros, kas balstās uz pilnīgu, produktīvu un brīvi izvēlētu nodarbinātību, un

nolēmusi pieņemt noteiktus priekšlikumus par nodarbinātības politiku, kuri ir iekļauti sesijas dienas kārtības astotajā punktā, un

nolēmusi, ka šiem priekšlikumiem ir jāiegūst starptautiskas konvencijas forma,

tūkstoš deviņi simti sešdesmit ceturtā gada devītajā jūlijā pieņem sekojošo Konvenciju, kuru var dēvēt par 1964. gada Nodarbinātības politikas konvenciju:

1. pants

1. Lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, attīstību un paaugstinātu dzīves līmeni, sasniegtu darbaspēkam noteiktās prasības un pārvarētu bezdarbu, kā arī nepietiekamu nodarbinātību, katrai Dalībvalstij ir jāpasludina un jāseko galvenajam mērķim - aktīvai politikai, kura ir jāizveido, lai veicinātu pilnīgu, produktīvu un brīvi izvēlētu nodarbinātību.

2. Šīs politikas mērķis ir: nodrošināt, lai:

(a) darbs būtu visiem, kuri ir darbaspējīgi un darbu meklē;

(b) šis darbs būtu tik produktīvs, cik vien iespējams;

(c) pastāvētu nodarbinātības izvēles brīvība un vislielākās iespējas katram strādājošajam atbilst darbam un izmantot savu māku un talantus darbā, kam viņš ir labi sagatavots, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, reliģijas, politiskajiem uzskatiem, nacionālās un sociālās izcelsmes.

3. Augstāk minētajai politikai atbilstoši ir jāņem vērā ekonomiskās attīstības pakāpe un līmenis, kā arī savstarpējās attiecības starp nodarbinātības un citiem ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem, un tiem ir jāseko ar metodēm, kuras atbilst nacionālajiem apstākļiem un praksei.

2. pants

Katrai Dalībvalstij ar šādām metodēm un šādos ietvaros atbilstoši nacionālajiem apstākļiem:

(a) jānolemj un jākontrolē pasākumi koordinētās ekonomiskās un sociālās politikas ietvaros, kuri ir jāveic, lai sasniegtu 1. pantā minētos mērķus;

(b) jāveic tādi pasākumi, kuri būtu nepieciešami, ieskaitot, kad tas ir piemēroti, nepieciešamo programmu ieviešanu.

3. pants

Piemērojot šo Konvenciju, to personu pārstāvji, kurus ietekmēs veicamie pasākumi, un, īpaši darba devēju un darbinieku pārstāvji, ir jākonsultē par nodarbinātības politiku, pilnībā ņemot vērā viņu pieredzi un uzskatus un nodrošinot pilnīgu sadarbību ar viņiem, formulējot un uzskaitot atbalstu šādai politikai.

4. pants

Šīs Konvencijas oficiālās ratifikācijas jāpaziņo Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram reģistrācijai.

5. pants

1. Šī Konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās Darba organizācijas Dalībvalstīm, kuru ratifikācijas ir reģistrētas pie Ģenerāldirektora.

2. Konvencija stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc datuma, kad divu Dalībvalstu ratifikācijas ir reģistrētas pie Ģenerāldirektora.

3. Pēc tam šī Konvencija stājas spēkā jebkurai Dalībvalstij divpadsmit mēnešus pēc ratifikācijas reģistrēšanas datuma.

6. pants

1. Dalībvalsts, kura ir ratificējusi šo Konvenciju, var to denonsēt pēc desmit gadiem no Konvencijas spēkā stāšanās datuma ar dokumentu, kurš tiek nosūtīts Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram reģistrēšanai. Denonsācija nestājas spēkā ātrāk kā vienu gadu pēc datuma, kad tā ir reģistrēta.

2. Katra Dalībvalsts, kura ir ratificējusi šo Konvenciju un kura viena gada laikā pēc desmit gadu perioda notecēšanas, kurš ir minēts iepriekšējā daļā, neizmanto šajā pantā noteiktās denonsācijas tiesības, būs saistīta vēl uz vienu desmit gadu periodu. Pēc tam tā drīkst denonsēt Konvenciju pēc katra desmit gadu perioda notecēšanas saskaņā ar šā panta noteikumiem.

7. pants

1. Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram jāpaziņo visām Starptautiskās darba organizācijas Dalībvalstīm par visu ratifikāciju un denonsāciju reģistrēšanu, par kurām Organizācijas Dalībvalstis ir viņu informējušas.

2. Paziņojot Organizācijas Dalībvalstīm par viņam nodotās otrās ratifikācijas reģistrēšanu, Ģenerāldirektoram jāpievērš Organizācijas Dalībvalstu uzmanība datumam, ar kuru Konvencija stājas spēkā.

8. pants

Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram jānosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram reģistrācijai atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102. pantam pilnīgas ziņas par visām ratifikācijām un denonsācijām dokumentus, kuras viņš ir reģistrējis atbilstoši iepriekšējo pantu noteikumiem.

9. pants

Starplaikos, kādos tā uzskata par nepieciešamu, Starptautiskās darba organizācijas Vadošajai institūcijai jāiesniedz Ģenerālajai konferencei atskaite par šīs Konvencijas darbību un jāpārbauda nepieciešamība iekļaut Konferences dienas kārtībā visas Konvencijas vai kādas tās daļas pārskatīšanu.

10. pants

1. Ja Konference pieņem jaunu Konvenciju, kura pilnībā vai daļēji pārskata šo Konvenciju, izņemot, ja jaunā Konvencija neparedz citādi:

(a) jaunās pārskatītās Konvencijas ratifikācija no Dalībvalsts puses ipso iure ir saistīta ar tūlītēju šīs Konvencijas denonsāciju, neskatoties uz 6. panta noteikumiem, ja un kad jaunā pārskatītā Konvencija stājas spēkā;

(b) no datuma, kad jaunā pārskatītā Konvencija stājas spēkā, šī Konvencija vairs nav atklāta Dalībvalstu ratifikācijai.

2. Šī Konvencija jebkurā gadījumā paliek spēkā tās pašreizējā formā un pēc satura tām Dalībvalstīm, kuras to ir ratificējušas, bet nav ratificējušas pārskatīto Konvenciju.

 

11. pants

Šīs Konvencijas teksti angļu un franču valodās ir vienlīdz autoritatīvi.