Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007 – 2013 (IV daļa)

E-pasts Drukāt PDF

IV NACIONĀLĀ ATTĪSTĪBAS PLĀNA STRATĒĢIJA

Valstī veiktās reformas un integrācija starptautiskajās organizācijās (ES, NATO u.c.) kopumā ir pozitīvi ietekmējušas valsts attīstību, paverot iespējas turpināt uzsākto izaugsmi arī nākotnē. Latvija ir sasniegusi vienus no augstākajiem ekonomikas izaugsmes tempiem ES. Ir nozīmīgi, lai šī attīstība turpinātos un iedzīvotāju labklājības līmenis un dzīves kvalitāte strauji tuvotos attīstīto valstu līmenim.

Latvijai ir jāveido tādi saimnieciskās darbības nosacījumi, kas ļauj jauno politisko realitāti un izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu izmantot savas un partneru labklājības celšanai, kļūstot par efektīviem vārtiem rietumu - austrumu darījumu ceļā.

Kādu attīstības ceļu izvēlēties, lai valsts ekonomika būtu konkurētspējīga?

NAP izaicinājums ir tuvāko septiņu gadu laikā radīt priekšnoteikumus pārejai no šodien ekonomikā valdošā modeļa, kuru raksturo mazkvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ar zemu pievienoto vērtību ražošana, uz inovatīvo (zināšanu) attīstības modeli.

Uz zināšanām balstītā ekonomikā inovācija[1] kļūst par vienu no galvenajiem konkurētspējas faktoriem. Inovatīva attīstība gan uzņēmumu, gan valsts līmenī ir apzināti plānots un organizēts, nepārtraukts process ar mērķi palielināt darba ražīgumu un darba procesā izmantojamo resursu atdevi, samazināt ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas izmaksas. Pētniecība kļūst par ražošanas cikla būtisku sastāvdaļu. Produkcijas vērtībā ievērojami pieaug pētījumu, eksperimentu, mārketinga un citu nemateriālo elementu daļa.

Šo procesu var raksturot arī kā ekonomikas intelektualizāciju, ar to saprotot gan darbaspēka augstāku izglītības, zināšanu un praktisko iemaņu līmeni, gan mašīnu „intelektualizāciju”, tām veicot arvien lielāku skaitu agrāk cilvēka pildītu funkciju.

Sekmīgai pārejai uz inovatīvu attīstību nepieciešams vairāk atbalstīt Latvijas uzņēmumu centienus modernizēt tehnoloģijas, pārnesot un absorbējot zināšanas no citām valstīm vai citiem vietējiem uzņēmumiem, sadarbojoties ar akadēmisko personālu un zinātniekiem. Jau tuvākajā laikā atbalstam inovācijai un vidējo un augsto tehnoloģiju ieviešanai jākļūst par galveno izaugsmes un pievienotās vērtības avotu arī tradicionālajās, nosacīti zemo tehnoloģiju nozarēs, par kādām var uzskatīt, piemēram, lauksaimniecību, pārtikas pārstrādes rūpniecību, transporta nozari, būvniecību, mežsaimniecību vai kokapstrādi.

Nākotnes izaicinājums ir būt priekšā konkurentiem vismaz par vienu tehnoloģisko jauna produkta ciklu vai arī ar ekonomiski lētāku līdzvērtīgu tehnoloģisko produktu.

Šāda tehnoloģiskā izcilība prasa ne tikai augstu produktu inovatīvo līmeni, bet arī augstu cilvēka inovatīvās domāšanas jeb inovatīvās kultūras līmeni. Tas savukārt izvirza jaunas paaugstinātas prasības visai izglītības sistēmai, jo īpaši izglītībai mūža garumā. Līdzšinējie ieguldījumi cilvēkkapitāla attīstībā nav bijuši pietiekami, lai Latvija spētu konkurēt ar attīstītajām pasaules valstīm jaunu tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā. Izglītības neatbilstība darba tirgus prasībām var kļūt par cēloni tautsaimniecības lēnai pārstrukturizācijai un izaugsmes tempu apdraudētībai jau tuvākajā nākotnē.

Nacionālā attīstības plāna izvirzītais stratēģiskais mērķis un prioritātes ir:

 

 

IZGLĪTĪBA UN ZINĀŠANAS TAUTSAINIECĪBAS IZAUGSMEI UN TEHNOLOĢISKAI IZCILĪBAI

 

  • Izglītots un radošs cilvēks
  • Uzņēmumu tehnoloģiskā izcilība un elastība
  • Zinātnes un pētniecības attīstība

Stratēģiskais mērķis un prioritātes izvēlētas apzinoties, ka pilnvērtīga atdeve no NAP darbības laikā veiktajiem ieguldījumiem izglītībā un pētniecībā būs gūstama pēc septiņu gadu perioda, bet tehnoloģiskās izcilības sasniegšana un uzturēšana ir nepārtraukti risināms uzdevums. Mērķi ir izvēlēti apzinoties, ka plāns jāīsteno ar mūsu rīcībā esošajiem ierobežotajiem resursiem, koncentrējot pūliņus dažos prioritāros virzienos. Prioritāšu izvēli noteica nepieciešamība panākt lūzumu izglītībā, zinātnē un ražošanas struktūrā, lai veidotu stabilu materiālo un intelektuālo pamatu cilvēku dzīves kvalitātes pakāpeniskam pieaugumam Latvijā.

1. IZGLĪTOTS UN RADOŠS CILVĒKS

Lai turpinātos nepārtraukta un visos līmeņos sabalansēta valsts attīstība, jāveido izglītota un zinoša sabiedrība, koordinēti un mērķtiecīgi virzot zināšanu radīšanu, uzkrāšanu, izplatīšanu un lietošanu.

Šādā kontekstā galvenā loma ir Latvijas izglītības sistēmai, attīstot radošas un mērķtiecīgas personības, nodrošinot zināšanas un prasmes visa mūža garumā. Izglītības kvalitātei jāatbilst mūsdienu sabiedrības un tautsaimniecības arvien augošajām prasībām. Valsts uzdevums ir nodrošināt ikvienam cilvēkam vispārējās pamata un vidējās izglītības, kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas, kā arī piekļuvi pirmsskolas izglītībai visos Latvijas reģionos.

Mācību process tiek orientēts uz spēju patstāvīgi apgūt zināšanas un tās lietot, tā panākot zināšanu plašu izmantošanu jebkurā cilvēka darbības jomā. Zināšanas kļūst par valsts stratēģisko bagātību un galveno ekonomiskās izaugsmes resursu, kas nodrošina cilvēkam iespēju kļūt par aktīvu darba devēju vai par augsti kvalificētu speciālistu - darba ņēmēju, kurš spēj sasniegt augstu darba ražīgumu.

1.1. KVALITATĪVA UN PIEEJAMA PIRMSSKOLAS UN PAMATIZGLĪTĪBA, OBLIGĀTA VIDĒJĀ UN KONKURĒTSPĒJĪGA AUGTĀKĀ IZGLĪTĪBA

Zināšanu sabiedrībā kvalitatīva pamata un vidējā – vispārējā vai profesionālā – izglītība ir minimālais starta kapitāls, bez kura nav iespējama cilvēka pilnvērtīga un veiksmīga iekļaušanās sadzīvē un darba tirgū. Augstākā izglītība veido zināšanu sabiedrības pamatu, tādēļ svarīgi nodrošināt kvalitatīvas augstākās izglītības iegūšanas iespējas visiem, kas to vēlas. Īpaša nozīme jāpievērš ievērojamai dabas zinību,  medicīnas un inženierzinību studentu īpatsvara, kā arī augstākās kvalifikācijas speciālistu (maģistru un doktoru) skaita palielināšanai.

Izglītības kvalitāte un vēlme mācīties ir cieši saistīta ar izglītības vietu sabiedrības un katra indivīda apziņā, ar spēju pienācīgi novērtēt izglītības nozīmi. Noturīgu interesi par mācībām un sekmes veicina meistarīgs pedagogu darbs. Izglītības prestiža atjaunošana saistāma ar būtisku atalgojuma palielinājumu pedagogiem, mācīšanas metodikas pilnveidošanu un jaunu motivētu speciālistu iekļaušanos izglītības sistēmā no pirmsskolas līdz augstskolai, kas spēj piesaistīt audzēkņus un veicināt ikviena audzēkņa radošā potenciāla uzplauksmi.

Nozīmīgs kvalitatīvas izglītības aspekts ir arī plaša informācija par vidējo profesionālo un augstāko mācību iestāžu piedāvāto profesiju un izglītības programmu klāstu, indivīda spējām atbilstošas profesijas izvēle, pamatojoties uz piemērotības izraudzītajam arodam vai studiju programmai novērtējumu.

 

Risināmie uzdevumi:

 

(1) panākt kvalitatīvu vispārējo zināšanu un prasmju apguvi, tostarp dabas zinātņu, vides zinātņu un matemātikas mācību priekšmetos, pilnveidojot mācību saturu, metodiku un skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas sistēmu pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpēs;

(2) panākt obligātu pamata izglītības iegūšanu un pakāpeniski pāriet uz obligātu vidējo izglītību (vidējā vispārējā, vidējā profesionālā). Veikt preventīvu darbu ar nesekmīgiem skolēniem un viņu vecākiem pamatizglītības un vidējās izglītības apguves līmenī;

(3) pedagogu un akadēmiskā personāla profesionālās un pētnieciskās kvalifikācijas paaugstināšana līdz kompetencei, kas nodrošina konkurētspēju ne tikai Eiropas, bet arī pasaules mērogā, tā veicinot pedagogu un izglītībā nodarbināto prestiža paaugstināšanos, nodrošinot nepārtrauktu būtisku darba samaksas paaugstināšanu;

(4) profesionālās izglītības kvalitātes un pievilcības uzlabošana, pilnveidojot profesionālās izglītības programmu saturu, profesiju standartu, audzēkņu un absolventu kvalifikācijas sistēmu, nodrošinot kvalifikācijas un mūsdienu tautsaimniecības prasībām atbilstošas praktiskās apmācības un prakses iespējas;

(5) regulāri izvērtēt un atjaunot mācību saturu, iesaistot sociālos partnerus, lai nodrošinātu atbilstību mūsdienu prasībām un jaunākajiem atklājumiem, un nodrošinātu tā sasaisti ar austāka līmeņa mācību saturu;

(6) izglītības iestāžu, universitāšu un augstskolu vadības, kā arī izglītības politikas veidošanas un novērtēšanas institūciju darboties spējas (kapacitātes) stiprināšana;

(7) augstskolu studiju modernizācija, īpašu vērību veltot inženiertehnisko zinātņu un dabas zinātņu izglītības programmu pievilcības paaugstināšanai un profesionālo studiju programmu piedāvājuma paplašināšanai, kā arī prakses vietu nodrošināšana studentiem;

(8) valsts atbalsts maģistra un doktora studijām, jo īpaši inženiertehnisko un dabas zinātņu programmās;

(9) augstākās izglītības kvalitātes un pieejamības paaugstināšana, tās integrēšana vienotajā Eiropas (pasaules) izglītības telpā;

(10) e-resursu pilnveide un izmantošanas paplašināšana, informācijas tehnoloģiju prasmju uzlabošana visos izglītības līmeņos;

(11) nodrošināt personām ar speciālām vajadzībām izglītības pieejamību visos tās veidos un pakāpēs;

1.2. DARBASPĒKA SAGATAVOŠANA ATBILSTOŠI DARBA TIRGUS PIEPRASĪJUMAM

Panākot pamata un vidējās profesionālās, kā arī augstākās izglītības iestāžu piedāvāto programmu un to sniegto zināšanu un prasmju atbilstību tautsaimniecības vajadzībām, jauna cilvēka iekļaušanās darba tirgū kļūst ievērojami vieglāka un kāpj izglītībā ieguldīto līdzekļu atdeve. Izglītības sistēmas uzdevums ir panākt izglītota cilvēka konkurētspēju darbaspēka tirgū, attīstīt cilvēkos iniciatīvu, uzņēmību un radošu pieeju.

Ierobežoto cilvēkresursu pieejamību var kompensēt ar pieaugošu izglītības pieejamību un kvalitāti visos līmeņos, ar augstu pārejas intensitāti no vidējās uz augstāko izglītības pakāpi, krasi samazinot mācības un studijas pārtraukušo īpatsvaru.

Tautsaimniecībai attīstoties, mainās pieprasījums darba tirgū - uzņēmumi ievieš jaunas tehnoloģijas, samazina strādājošo skaitu. Rodas jauni uzņēmumi, kuri piedāvā cita veida darbu. Spēja pielāgoties un pārkvalificēties nodrošina cilvēkam nodarbinātību darba dzīves garumā. Savukārt ierobežoto cilvēku resursu dēļ valsts ir ieinteresēta, lai darba tirgū iesaistītos iespējami vairāk darba spējīgo iedzīvotāju, un veicina profesionāli orientētas pieaugušo izglītības sistēmas piedāvājumu.

Risināmie uzdevumi:

 

(1) izveidot darba tirgus analīzes un vidēja un ilgtermiņa prognožu sistēmu, veikt regulāru darba tirgu ietekmējošo faktoru, tostarp Eiropas un globāla mēroga, izpēti un monitoringu, nodrošinot tautsaimniecības pieprasījuma un izglītības sektora piedāvājuma sabalansētību, pilnveidot profesionālās un augstākās izglītības institūciju finansēšanas un studentu motivēšanas sistēmas;

 

(2) iesaistīt sociālos partnerus un attīstīt valsts un privātās partnerības iniciatīvas izglītībā kā efektīvu sadarbības instrumentu līdzsvara starp izglītības piedāvājumu un darba tirgus pieprasījumu nodrošināšanai (piemēram, iesaistot uzņēmējus/to pārstāvjus profesiju standartu izstrādē, kā lektorus mācību procesā un kā praktiskās apmācības un prakses vadītājus). Veidot uzņēmumos apmācību prakses vietas;

 

(3) veicināt izpratni/vēlēšanos iesaistīties uzņēmējdarbībā un panākt līdzsvarotu inženierzinātņu, dabas zinātņu, matemātikas, informācijas tehnoloģiju un veselības aprūpes un vides zinātnes izglītības tematisko grupu programmu apguvušo skaitu profesionālajā un augstākajā izglītībā;

(4) pilnveidot augstākās izglītības piedāvājumu darba tirgum, izstrādājot starpdisciplināras un starpaugstskolu studiju programmas;

(5) modernizēt profesionālās izglītības sistēmu, lai nodrošinātu izglītības programmu kvalitāti un atbilstību darba tirgus prasībām;

(6) pilnveidot karjeras attīstības atbalsta sistēmu, nodrošinot profesionālās orientācijas un karjeras konsultācijas iedzīvotājiem izglītības iestādēs un dzīves vietās;

(7) izveidot valsts atbalstītu profesionāli orientētu mūžizglītības piedāvājumu un ieviest neformālās izglītības rezultātu atzīšanas sistēmu;

(8) atbalstīt strādājošo apmācību kvalifikācijas paaugstināšanai vai pārkvalifikācijai uzņēmumos un nozaru darba devēju organizācijās;

(9) nodrošināt atbalstu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu iekļaušanas darba tirgū veicināšanai.

1.3. MŪŽIZGLĪTĪBA CILVĒKA RADOŠĀ POTENCIĀLA UN DZĪVES KVALITĀTES IZAUGSMEI

Veidojot zināšanu sabiedrību arī Latvijā nepieciešams atzīt un pieņemt mūžizglītību kā līdzekli, kas sekmē cilvēku uzņēmību, nodarbinātību un pielāgošanās spējas, aktīvu pilsonisku līdzdalību un sociālo iekļautību, personīgo pašpilnveidi. Izglītots un kulturāls cilvēks spēj un grib uzzināt ko vairāk, iemācīties ko jaunu, izpausties kā personība visa mūža garumā. Māksla, folklora, tradīcijas, arhitektūras mantojums ir vērtības, kuru iepazīšana cilvēkiem palīdz veidot pozitīvu attieksmi pret dzīvi un vēlmi iekļauties sabiedrībā notiekošajos procesos.

Nevienmērīgā sociāli ekonomiskā attīstība rada atšķirīgas iespējas lauku un pilsētu, dažādu sociālo grupu iedzīvotājiem arī izglītības jomā. Paplašinot mūžizglītības pieejamību, jāizmanto izglītības un kultūras centru, sporta, medicīnas un sociālās aprūpes iestāžu, baznīcu, nevalstisko organizāciju un citu institūciju iesaisti formālās un neformālās izglītības programmu piedāvājumā, veidojot daudzveidīgu sadarbību starp izglītības piedāvātājiem un pieprasītājiem.

Risināmie uzdevumi:

(1) stiprināt sabiedrībā izpratni par mūžizglītību kā zināšanu sabiedrības attīstības pamatnosacījumu un izveidot visos reģionos daudzpusīgu kvalitatīvas mūžizglītības piedāvājumu pieaugušajiem, kas nodrošina augstas kompetences darbam, pilsoniskai līdzdalībai sociālai iekļaušanai un personiskai pašpilnveidei;

(2) attīstīt formālās un neformālās, tai skaitā pamata prasmju un profesionālās, izglītības piedāvājumu iedzīvotājiem ar zemu izglītības līmeni, sociālām grupām ar ierobežotām iespējām izglītības apguvē, un tiem, kuri mācīšanās iespējas nenovērtē un neizmanto, dzīves vietās (tai skaitā rehabilitācijas iestādes, cietumi, armija utml.) un darba vietās, nodrošināt elastīgu un kvalitatīvu piedāvājumu „otrās iespējas” vispārējās un profesionālās izglītības ieguvei (piemēram, e-mācības, vakara (maiņu) vidusskolās un nepilna laika studijās);

(3) ieviest mūžizglītības stratēģiju, izveidojot mūžizglītības sistēmu, īpašu uzmanību pievēršot kvalitatīvam un elastīgam mūžizglītības programmu piedāvājumam;

(4) izmantot izglītības un kultūras potenciālu harmoniskas personības izaugsmei visa mūža garumā, ar mūsdienīgām tehnoloģijām un risinājumiem paplašinot kultūras resursu pieejamību cilvēka radošo spēju un talantu izkopšanai un zināšanu padziļināšanai;

(5) veidot zināšanu sabiedrības vajadzībām atbilstošu un pieejamu kultūras informācijas sistēmu un pakalpojumus, attīstīt dažādu mūžizglītības programmu un sabiedrības grupu vajadzībām atbilstošus kreatīvus un interaktīvus e-satura produktus;

(6) palielināt esošo rajonu, pilsētu un pagastu bērnu/jauniešu un pieaugušo izglītības centru kapacitāti un atbalstīt jaunu centru izveidi;

(7) sniegt valsts atbalstu pieaugušo izglītības piedāvātājiem (cilvēkresursi, mācību līdzekļi, programmu pasūtījums) un pieaugušo neformālās izglītības atbalsta institūcijām.

1.4. IZGLĪTĪBAS INFRASTRUKTŪRAS MODERNIZĀCIJA

Visu izglītības pakāpju iestādēs, veidojot priekšnosacījumus kvalitatīvam izglītības procesam, vajadzīga izglītības iestāžu materiālās bāzes modernizācija un to tīkla optimizācija, nodrošinot visām iedzīvotāju grupām līdzvērtīgas izglītības iespējas pirmsskolas, pamatizglītības, vispārējās un vidējās profesionālās mācību iestādēs, kā arī kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai nepieciešamo apmācības (mācību) līdzekļu atjaunināšana.

Investīcijām izglītībā, tāpat kā jebkurā citā tautsaimniecības nozarē, ir jābūt ekonomiski pamatotām. Gala rezultāts ir jāsasniedz ar viszemākajām izmaksām, pareizi izvēloties nepieciešamos ieguldījumus. Izglītības infrastruktūras modernizācija un attīstīšana ir cieši saistīta ar izmaksu efektivitātes palielināšanu izglītības sistēmā. Jāpanāk ēku uzturēšanas izdevumu samazināšana, racionāla telpu un cilvēkresursu izmantošana.

Augstākās izglītības iestāžu ēku un inženierkomunikāciju tīklu, materiāli tehniskā nodrošinājuma, laboratoriju un institūtu iekārtu un aprīkojuma, zinātniskās aparatūras un citas pētniecībai nepieciešamās infrastruktūras atjaunošana ir aktuāla visās augstskolās. Profesionālās izglītības iestāžu infrastruktūra un mācību aprīkojums nespēj nodrošināt tautsaimniecības attīstībai nepieciešamo darbaspēka apmācību kvalitāti, nedod iespēju izglītojamiem apgūt darba tirgus prasībām atbilstošas zināšanas un prasmes, īpaši inženierzinātņu, ražošanas un pārstrādes virzienos.

 

Risināmie uzdevumi:

(1) universitāšu, augstskolu un koledžu ēku atjaunošana/jaunbūves (studiju un zinātniskā darba telpas), pieejas nodrošināšana personām ar funkcionālajiem traucējumiem;

(2) iekārtu, piederumu, aprīkojuma, tehnoloģiju iegāde, modernizēšana un uzstādīšana augstākās izglītības iestādēs, tajā skaitā tādus, kas nodrošina izglītības programmu apgūšanas iespējas arī personām ar funkcionāliem traucējumiem;

(3) visu līmeņu valsts un pašvaldību izglītības iestāžu ēku renovācija, iekārtu un aprīkojuma atjaunināšana, materiāli tehniskā nodrošinājuma modernizācija, pieejas nodrošināšana personām ar funkcionāliem traucējumiem;

(4) valsts un pašvaldību vidējās izglītības iestādēs nodrošināt kvalitatīvai dabas zinātņu apguvei nepieciešamo materiālo bāzi;

(5) nepieciešamās modernas IKT infrastruktūras nodrošināšana visu pakāpju un veidu izglītības iestādēs;

(6) skolu bibliotēku, mācību video un fonotēku fondu un elektronisko apmācības programmu atjaunināšana un papildināšana;

(7) sporta infrastruktūras uzlabošana un/vai pieejas nodrošināšana izglītības iestādēs;

(8) nodrošināt mācību iestāžu fizisko pieejamību bērniem un jauniešiem ar kustību traucējumiem un uzlabot speciālās izglītības infrastruktūru.

2. UZŅĒMUMU TEHNOLOĢISKĀ IZCILĪBA UN ELESTĪBA

 

Valsts ekonomikas pamats ir veiksmīgi attīstīta uzņēmējdarbība, kas balstīta uz brīva tirgus principiem. Pašreiz Latvijas uzņēmumu pamatmasu veido MVU, vairums no tiem darbojas nozarēs ar zemu pievienoto vērtību un augstu dabisko resursu ietilpību, izmantojot lētu darbaspēku, salīdzinoši darbietilpīgus ražošanas procesus un „zemās” tehnoloģijas. Tas atspoguļojas arī valsts investīciju un eksporta struktūrā.

Lai nodrošinātu tautsaimniecības konkurētspēju pasaules tirgū, tai jābalstās uz tehnoloģiski izciliem lieliem, vidējiem un maziem uzņēmumiem, kuri spēj elastīgi atsaukties globāla vai vietēja rakstura izmaiņām ekonomikā. Tādēļ jāstimulē arvien jaunu un jaunu augstu pievienoto vērtību radošu uzņēmumu veidošanās, kā arī jāveicina pāreja uz augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu jau esošos uzņēmumos.

Vienlaikus ar efektīvu tehnoloģiju pārnesi no ārvalstīm ir jārada labvēlīgi priekšnosacījumi uz iekšējo intelektuālo resursu izmantošanu vērstai (endogenai) inovatīvai attīstībai. Uzlabojama Latvijā radītā intelektuālā īpašuma (izgudrojumu, tehnoloģiju, produktu) izmantošana ekonomikā un atbalstāma tā radīšana Latvijas uzņēmumos, palielinot Latvijā izstrādāto patentu skaitu, it īpaši augsto tehnoloģiju jomā, attīstot zinātnes un tehnoloģiju komercializācijas infrastruktūru, veidojot ciešāku saikni starp pētniecības un zinātnes institūcijām, uzņēmumiem un šo institūciju saikni ar reālo tirgus situāciju.

Ir jāstimulē Latvijas uzņēmumu plašāka iesaistīšanās pasaules tirgos, pirmām kārtām iegūstot lietpratību, kas nepieciešama veiksmīgai eksporta darījumu nodrošināšanai. Īpaša uzmanība jāpievērš ekonomiskam enerģētisko resursu un izejvielu patēriņam ražošanas uzņēmumos, „tīrākas ražošanas” principu un labāko pieejamo tehnoloģiju ieviešanai, lai samazinātu ražošanas procesu un ražoto produktu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

2.1. LIETIŠĶĀS ZINĀTNES REZULTĀTU KOMERCIALIZĀCIJA, INOVĀCIJA UN TEHNOLOĢIJU PĀRNESE

Lietišķie pētījumi un inovācija modernajās tehnoloģijās sekmē valsts tautsaimniecības attīstību, tāpēc atbalsts zinātnei un inovācijai kļūst par nozīmīgu instrumentu Latvijas ekonomikas konkurētspējas uzlabošanai. Arī ikvienas komercsabiedrības konkurētspēja ir tieši atkarīga no tās spējas absorbēt jaunas zināšanas un ātri dot tirgum jaunus produktus un pakalpojumus.

Ieguldot zinātnē resursus un līdzšinējās prasmes, rodas jaunas idejas, atklājumi, paņēmieni, publikācijas, patenti un jaunas apmācību metodes. Tomēr par jaunu produktu - pakalpojumu vai procesu un tehnoloģiju veidā - tie kļūst tikai sadarbībā ar ražošanu. Radīto zināšanu komercializācija ir nozīmīgs uzdevums, lai nodrošinātu zinātņietilpīgu ideju praktisko realizāciju un pārtapšanu produkcijā ar augstu pievienoto vērtību.

Valsts primārais uzdevums ir nodrošināt atbalstu pilnam jauna produkta radīšanas un izveides ciklam un veicināt uz tirgus attīstības pētījumiem balstītu zinātnes un inovācijas sistēmas attīstību. Tajā iekļaujas zinātne, tehnoloģijas un uzņēmumi, un - vissvarīgāk – atbalsta vide jauno zināšanu un tehnoloģiju pārnesei uz tirgu, kā arī privāto uzņēmēju pasūtījumi pētnieciskajiem centriem. Inovācijas darbības virzieniem (zināšanu komercializācija, tehnoloģiju pārnese, inovācijas veicināšana u.c.) jādarbojas ciešā savstarpējā saistībā vienotā dinamiskā sistēmā. Šādas sistēmas darbība radīs priekšnosacījumus ieguldījumu zinātnē un inovācijā augstākajai iespējamai atdevei ekonomisku, sociālu un vides ieguvumu veidā.

Valsts politikām (nodokļu, ekonomikas, valsts atbalsta, rūpniecības, izglītības utml.) jāveicina inovatīvā darbība, piemēram, ieviešot nodokļu atlaides un sniedzot citu atbalstu zinātniskajiem darbiem un uzņēmēju kapitālieguldījumiem jaunos produktos, atbalstot jaunu inovatīvu uzņēmumu dibināšanu, tas ir, jāveido tehnoloģiju pārneses atbalsta sistēma.

Risināmie uzdevumi:

 

(1) sekmēt augstākās izglītības un zinātnes institūciju pētījumu rezultātu īstenošanu komercsabiedrībās, piemēram, veicinot lietpratības (kompetences) centru attīstību;

(2) izveidot zināšanu pārneses un komercializācijas atbalsta sistēmu (infrastruktūru), lai nodrošinātu Latvijas zinātnes potenciāla realizāciju jaunos produktos, uzlabot Latvijas uzņēmumiem pieeju jaunām tehnoloģijām, un veicinātu Latvijā radītu tehnoloģiju pārdošanu ārvalstīs;

(3) palielināt atbalstu lietišķajai zinātnei un motivēt zinātniekus pievērsties uzņēmumu problēmu risināšanai;

(4) sekmēt jaunu tehnoloģiju absorbciju un pārnesi uz Latvijas uzņēmumiem no ārvalstīm, veicinot ārvalstu investīciju piesaisti tehnoloģiju intensīvās nozarēs.

2.2. ZINĀŠANU PIELIETOŠANA UZŅĒMUMU KONKURĒTSPĒJAS PALIELINĀŠANAI

Uzņēmumu konkurētspēju nosaka to spēja pašā uzņēmumā ieviest zināšanu pārvaldību. Šajā jomā ievērojamas nepilnības pastāv vairumā, tajā skaitā arī tradicionālo, eksportspējīgo un savu vietu tautsaimniecībā pierādījušo nozaru uzņēmumos. Lielāks valsts atbalsts var būt nepieciešams tādos inovācijas vadības kritiskajos posmos kā jaunu biznesa un tehnoloģisko attīstības ideju un produktu izstrāde, iekšējo biznesa procesu pārstrukturēšana atbilstoši jauniem uzdevumiem, kvalitātes vadības sistēmu un standartu ieviešana, pārdošanas procesu un realizācijas tirgu pārkārtošana, plašāka ārējo lietpratības pakalpojumu izmantošana, darba dalīšana.

Lai novērstu minētās nepilnības, ir nepieciešams palielināt valsts atbalstu, izmantojot inovācijas atbalsta pasākumus zināšanu absorbcijas palielināšanai, eksporta spēju pieaugumam un ražošanas un biznesa procesu ātrākai pārstrukturēšanai un tehnoloģiju modernizēšanai.

Risināmie uzdevumi:

(1) uzlabot uzņēmumu tehnoloģiskās kompetences un zināšanu pārvaldības prasmes, atbalstot pasākumus, kas palielina produktivitāti, inovāciju realizēšanu ražošanā un pakalpojumos;

(2) attīstīt jaunas ražotāju, piegādātāju un pakalpojumu sniedzēju uzņēmumu kooperatīvās sadarbības formas, atbalstot industriālo klasteru (puduru) veidošanu un konkurētspējas attīstīšanu eksportspējīgās tradicionālajās un jaunās ražošanas un pakalpojumu nozarēs (IKT, kokapstrāde, mašīnbūve, elektronika, pārtikas, radošās industrijas, farmācija, biomedicīna un biotehnoloģijas, kā arī finanšu, transporta un loģistikas, medicīnas un tūrisma pakalpojumi u.c.);

(3) nodrošināt Latvijas klātbūtni un interešu tiešu pārstāvniecību ārvalstu tirgos, veicinot jaunu eksporta tirgu apgūšanu un stiprinot Latvijas uzņēmumu starptautisko konkurētspēju;

(4) nodrošināt regulāru dialogu ar Latvijas ekonomikai nozīmīgāko partnervalstu valdībām, lai efektīvi pārstāvētu Latvijas uzņēmēju intereses pasaules tirgū;

(5) sasniegt ES vidējos produktivitātes rādītājus tradicionālajās nozarēs, uzlabot uzņēmumu kompetences ārējo tirgu apgūšanai, veicināt Latvijas eksportētāju integrāciju globālajās piegādes ķēdēs.

2.3. JAUNU KONKURĒTSPĒJĪGU UZŅĒMUMU RADĪŠANA

Jaunu konkurētspējīgu uzņēmumu veidošanās ne tikai veicinās iekšējās konkurences pieaugumu un nozaru attīstību, bet arī stimulēs ātrāku zināšanu pielietojumu uzņēmumos un dos būtisku ieguldījumu eksporta pieaugumā. Ir nepieciešams veidot labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret uzņēmējiem un izpratni par uzņēmējdarbības lomu valsts attīstībā un veicināt cilvēku ekonomisko aktivitāti un jaunu uzņēmumu veidošanos ar dažādu motivācijas un atbalsta mehānismu palīdzību. Īpaši nozīmīgi ir sekmēt jaunu inovatīvu uzņēmumu attīstību Latvijas reģionos.

 

Risināmie uzdevumi:

 

(1) veicināt sabiedrības, īpaši jauniešu, interesi kļūt par uzņēmējiem un izveidot savus uzņēmumus, ceļot uzņēmējdarbības prestižu un reputāciju, kā arī realizējot uzņēmējdarbības uzsākšanas motivācijas programmas, apmācības un konsultācijas;

(2) nodrošināt vienotu un efektīvu atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai (mentoru konsultācijas[2], finanšu atbalsta mehānismi - pirmssēklas granti[3], „biznesa eņģeļu” tīklu[4] atbalstīšana, sēklas fondi[5], mikrokredīti, investīciju garantijas, riska kapitāla fondi, resursu centri[6] u.c.);

(3) izveidot atbalsta infrastruktūru jaunajiem uzņēmumiem to agrīnās attīstības etapos (biznesa inkubatori u.c.);

(4) palielināt finanšu resursu (starta kapitāls, kredīti) pieejamību, mazināt administratīvās barjeras nacionālajā un pašvaldību līmenī uzņēmējdarbības uzsācējiem;

(5) īpaši sekmēt uzņēmumu veidošanos Latvijas reģionos, tostarp jaunu inovatīvu uzņēmumu izveidi tradicionālajās nozarēs.

 

2.4. RADOŠO INDUSTRIJU ATTĪSTĪBA

 

Lai efektīvi izmantotu Latvijas radošos un kultūrvides resursus, paaugstinātu pastāvošo radošo nozaru darba produktivitāti, paplašinātu un dažādotu radošu cilvēku ekonomiskās darbības formas, pārvēršot cilvēku radošo potenciālu ekonomiskos ieguvumos, Latvijas tautsaimniecībā kā viena no perspektīvām ir jāintegrē radošo industriju[7] nozare. Lai Latvijā šī nozare sasniegtu tikpat augstus izaugsmes tempus kā citās pasaules valstīs, jāpievērš uzmanība radošo industriju specifiskajām vajadzībām un jāattīsta to inovatīvais potenciāls, kā arī sistemātiski jāpaplašina pieredze radošo industriju jomā.

Risināmie uzdevumi:

 

(1) veidot radošās uzņēmējdarbības kultūru sabiedrībā un veicināt izpratni par radošo industriju specifiku, struktūru un potenciālu Latvijā;

(2) radīt labvēlīgu vidi un institucionālo atbalstu jauniem radošiem profesionāļiem uzņēmējdarbības uzsākšanai un konkurētspējīgas radošās industrijas izveidei, un tās atzīšanai par līdzvērtīgu citām sevi jau apliecinājušām tautsaimniecības nozarēm;

(3) veidot aktīvu publisko un privāto partnerību radošā potenciāla komercializācijai;

(4) sekmēt nākotnes tehnoloģiju savlaicīgu iekļaušanu radošo nozaru produktu izstrādē un sadarbību ar citām nozarēm, kur Latvija ir apliecinājusi savu konkurētspēju;

(5) veicināt divu virzienu starpnozaru kooperāciju apmaiņu: Latvija – ārvalstis un otrādi;

(6) izveidot radošo nozaru klasteri (puduri), iekļaujot tā nepārtrauktu darbību nodrošinošu MVU daudzumu, iesaistot izglītības iestādes un augstskolas, piegādātājas nozares, valsts institūcijas un izstrādājot nozares ilgtermiņa stratēģiju.

2.5. DABAS UN ENERĢĒTISKO RESURSU ILGTSPĒJĪGA UN EFEKTĪVA IZMANTOŠANA

 

Zemes, kā viena no galvenajiem dabas resursiem, izmantošana kļuvusi ekstensīva, samazinājušies ražošanas apjomi, palielinājusies lauksaimniecības zemju dabiskā transformācija – aizaugšana, pārpurvošanās. Vienlaikus lauksaimniecībā izmantojamā zeme un mežs ir pamats vairākām Latvijai tradicionālām nozarēm (mežsaimniecība, kokapstrāde, zemkopība u.c.) un nodrošina lielu darba vietu skaitu laukos. Šajās nozarēs darbojas pārsvarā nelieli uzņēmumi, kas dabas un enerģētikas resursus izmanto mazproduktīvi. Jāveicina inovatīva un augstākas pievienotās vērtības produktu ražošana arī šādos uzņēmumos, apgūstot jaunas tirgus nišas, kāpinot produktivitāti un palielinot strādājošo ienākumus.

Koksne ir ne tikai galvenā Latvijas eksportprece, bet arī nozīmīgs enerģijas ražošanas resurss līdzās citiem Latvijā pieejamiem alternatīviem enerģijas avotiem (biomasa, ģeotermālā enerģija, vēja un saules enerģija u.c.). Pastāv iespējas izmantot minerālūdeņus un naftas resursus, izstrādāt jaunus produktus, izmantojot kūdru un sapropeli, veicināt būvmateriālu ražošanu.

Latvijas teritorija ir bagāta ar ūdens resursiem, gan ar pazemes ūdeņiem, gan virszemes. Pazemes ūdeņu krājumi Latvijā nodrošina kvalitatīvu dzeramo ūdeni, savukārt virszemes ūdens resursu efektīva izmantošana var nodrošināt zivsaimniecības attīstību un cilvēku labklājības palielināšanos ne tikai piekrastes, bet arī iekšzemes rajonos. Latvijas dabas un kultūrvēsturiskais mantojums dod iespēju straujāk attīstīt tūrismu un radīt jaunas darba vietas laukos, jo tūrisma resursi ir pieejami visā valsts teritorijā.

Sabiedrības izprotoša attieksme var veicināt dabas resursu racionālu un ilgtspējīgu izmantošanu un atjaunošanu, kā arī samazināt slodzi uz dabu.

Risināmie uzdevumi:

 

(1) attīstīt augstākas pievienotās vērtības radīšanu, īpaši mežsaimniecības un lauksaimniecības nozarēs, efektīvi un ilgtspējīgi izmantojot pieejamos dabas resursus;

(2) stimulēt ar dabas un energoresursu intensīvu izmantošanu nesaistītu inovatīvu uzņēmējdarbības veidu attīstību un samazināt vidē novadīto piesārņojumu, veicinot labāko tehnisko risinājumu un jaunāko tehnoloģiju ieviešanu ražošanā;

(3) veicināt atjaunojamo dabas resursu un alternatīvās enerģijas avotu izmantošanu siltumapgādē un enerģijas ražošanā, tajā skaitā veicināt biomasas izmantošanu koģenerācijā;

(4) saglabāt lauksaimniecības zemes lauksaimniecības produkcijas ražošanai, kā arī palielināt lauksaimniecības nozares ieguldījumu kurināmā un transporta degvielu izejvielu ražošanā;

(5) ieviest ekodizaina principus ražošanā un patērētāju izglītošanā;

(6) nodrošināt racionālu, vidi saudzējošu un ilgtspējīgu zemes dzīļu resursu izmantošanu tautsaimniecībā;

(7) veicināt resursu atkārtotu vai otrreizēju izmantošanu, kā arī atkritumu, t.sk. pārtikas pārstrādes blakus produktu, utilizāciju un pārstrādi;

(8) atbalstīt vides pārvaldības sistēmu un citu brīvprātīgu uz vides aizsardzību vērstu instrumentu ieviešanu uzņēmumos un iestādēs, kā arī turpināt vides aspektu integrēšanu nozaru politikās.

3. ZINĀTNES UN PĒTNIECĪBAS ATTĪSTĪBA

 

Inovācija ir process, kur uzņēmējdarbībā tiek realizēts fundamentālo un lietišķo zinātnisko pētījumu gaitā uzkrātais zināšanu potenciāls. Bez zinātnes un pētniecības rezultātā izveidota zinātniskā potenciāla nav iedomājama sekmīga zināšanu ekonomikas attīstība. Šāda zināšanu potenciāla izveidošanā izšķirošā nozīme ir zinātnē un pētniecībā strādājošo cilvēku daudzumam un kvalifikācijai. Patlaban Latvijā zinātnisko darbinieku, tajā skaitā ar doktora grādu, īpatsvars ir ievērojami zemāks kā citās ES valstīs.

Pēdējās desmitgades laikā ir radušies nopietni draudi zināšanu ekonomikas attīstībai Latvijā. Pētniecībai un attīstībai nav bijis pietiekams kopējais finansējums[8]. Viena no nozīmīgākajām finansējuma nepietiekamības sekām ir zinātniskajā darbībā iesaistīto zinātnieku skaita samazināšanās. Netiek nodrošināts akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanās process, novecojas augstskolu mācībspēku un zinātnieku kopums.

Augstskolām un citām zinātnes un pētniecības institūcijām ir jābūt iespējami atvērtām. Zināšanu potenciāla mērķtiecīga izmantošana un atjaunošana, aktīvi iekļaujoties Eiropas, īpaši tās Ziemeļu reģiona, zinātnes un tehnoloģiju telpas pētnieciskajā un saimnieciskajā darbībā, akumulējot tur uzkrātās vērtības, ir viens no veidiem, kā Latvija var paātrināt sava zinātniskā potenciāla attīstību. Izmantojamas doktorantu un pētnieku apmaiņas iespējas, kopīgu projektu izstrādāšana, pētījumu rezultātu savstarpēja apmaiņa u.c. pasākumi.

3.1. FUNDAMENTĀLĀS ZINĀTNES IZCILĪBA

Augsta līmeņa fundamentālā zinātne ir pamats konkurētspējīgas lietišķās zinātnes un inovācijas procesa attīstībai Latvijā. Nākotnē fundamentālās zinātnes galvenie attīstības centri būs universitātes, kas sagatavos jaunos doktorantus zinātnisko tradīciju garā, vienlaicīgi veicinot arī augstskolu sniegtās izglītības kvalitātes paaugstināšanos. Augstskolām doktorantu apmācībai nepieciešams iesaistīt arī visu ārpus augstskolām esošo intelektuālo un materiālo potenciālu.

Nozīmīgi ir radīt priekšnosacījumus zinātniskiem pētījumiem nozarēs, kurās Latvijā ir atbilstošs industrijas potenciāls un attīstības perspektīvas, nostiprinot zinātnes intelektuālo potenciālu un attīstot lietišķos pētījumus atbilstošās inovatīvo tehnoloģiju jomās.

 

Risināmie uzdevumi:

 

(1) pieaugošs finansējums zinātnei fundamentālo pētījumu kvalitātes paaugstināšanai;

(2) koncentrēt akadēmiskos resursus un fundamentālo zinātni starptautiskā akadēmiskā vidē konkurētspējīgās universitātēs kā Latvijas attīstības garantijā, kā arī reģionu augstskolu zinātnes izcilības centros;

(3) atbalstīt zinātnisko izcilību prioritārajās jomās;

(4) sekmēt Latvijas zinātnes integrāciju Eiropas un pasaules zinātnes telpā.

3.2. FUNDAMENTĀLĀS UN LIETIŠĶĀS ZINĀTNES UN PĒTNIECĪBAS POTENCIĀLA ATJAUNOŠANA UN ATTĪSTĪBA

Zinātnes un pētniecības izcilības sasniegšanai ir nepieciešami atbilstoši cilvēkresursi. Lai veicinātu jaunu zinātnieku pieplūdumu zinātniskajās institūcijās un motivētu jauniešus pievērsties zinātnieka karjerai, vispirms ir jāveic zinātniskā personāla atalgojuma reforma. Zinātnieka atalgojumam ir jābūt atkarīgam no viņa darba rezultātiem. Visa zinātniskā personāla atalgojumam ir jābūt konkurētspējīgam ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā darba tirgū.

Ir jāīsteno dažādi pasākumi, kas motivētu jaunatni pievērsties zinātnei, tostarp jāsniedz atbalsts jauniem doktorantiem.

Lai nodrošinātu konkurētspējīgu jauno studentu un zinātnieku sagatavošanas līmeni, ir nepieciešams veidot valsts atbalsta programmas augstākā līmeņa profesionālo studiju nodrošināšanai valstij nozīmīgās specialitātēs ārvalstu labākajās universitātēs, un viesprofesoru uzaicināšanai specializēto mācību kursu nolasīšanai Latvijas valsts augstākajās mācību iestādēs.

 

Risināmie uzdevumi:

 

(1) veikt pasākumus zinātniskā personāla atalgojuma palielināšanai (atalgojuma sistēmas reforma);

(2) izmantot visas iespējas, ko piedāvā Latvijai pieejamās starptautiskās studentu un zinātnieku apmaiņas programmas;

(3) pilnveidot doktorantūras grantu un stipendiju sistēmu un veidot valsts atbalsta programmas augstākā līmeņa profesionālo studiju nodrošināšanai Latvijā un ārvalstīs, izveidot pētījumu atbalsta sistēmu jaunajiem zinātniekiem pēc doktora grāda iegūšanas;

(4) veicināt pētniecību augstskolās, popularizējot zinātnes sasniegumus sabiedrībā un raisot jauniešu, interesi par zinātnes studijām;

(5) nodrošināt studiju un pētniecības vienotību augstskolās;

(6) izstrādāt intelektuālā īpašuma (piemēram, patentu veidā) aizsardzības, transakciju un finansēšanas sistēmu;

(7) piesaistīt viesprofesorus un ārvalstu zinātniekus darbam Latvijas augstākās izglītības un zinātniskajās institūcijās;

(8) stimulēt no Latvijas izbraukušo zinātnieku un jauno speciālistu atgriešanos darbā Latvijas zinātniskajās institūcijās.

3.3. ZINĀTNISKĀS INFRASTRUKTŪRAS MODERNIZĀCIJA ZINĀTNISKAJĀS INSTITŪCIJĀS

Nozīmīgs zinātniskās darbības attīstības priekšnoteikums ir mūsdienīgas zinātniskās infrastruktūras un mūsdienīga zinātniskā aprīkojuma nodrošinājums. Ir nepieciešamas investīcijas jaunās, modernās ēkās, kur iespējams veikt eksperimentālo pētniecību un nodrošināt pētījumu rezultātu komercializāciju. Modernu, ērtu un zinātniskam darbam atbilstošu telpu un iekārtu esamība veicina jauniešu piesaistīšanu zinātnei un iespējas veidot kontaktus ar ārvalstu partneriem un tādējādi celt Latvijas zinātnes konkurētspēju. Investīcijām zinātniskajām institūcijām nepieciešamajās ēkās u.c. infrastruktūrā jāveicina šo institūciju koncentrēšanās ap izcilības un kompetences centriem, tādējādi veicinot sinerģiju starp dažādām zinātnes institūcijām, universitātēm un privātā sektora pētniecības centriem, un tā nodrošinātu ne tikai efektīvāku infrastruktūras izmantošanu, bet arī paātrinātu Latvijas zināšanu potenciāla attīstību.

 

Risināmie uzdevumi:

 

(1) modernizēt zinātnisko infrastruktūru augstākās izglītības un zinātniskajās institūcijās visos reģionos;

(2) veicināt inovatīvas uzņēmējdarbības un lietišķo pētījumu infrastruktūras attīstību visā valsts teritorijā;

(3) atbalstīt uzņēmēju investīcijas zinātnē (pētniecības centru izveidošana, iekārtu iegādāšana utt.), nodrošinot dažādus (finanšu, administratīvos) atbalsta instrumentus;

(4) nodrošināt zinātnisko kolekciju, bibliotēku, arhīvu u.c. informācijas nesēju kā zinātniskās infrastruktūras sastāvdaļu saglabāšanu un attīstību.

lasīt turpinājumu...