Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgiem darba apstākļiem izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

151.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka papildatvaļinājuma piešķiršanu darbiniekiem, kuri pakļauti riskam – ne mazāk kā 3 darba dienas.

Nakts darbu regulē darba likuma 138.pants. Saskaņā ar šo pantu nakts darbiniekam ir tiesības veikt veselības pārbaudi, pirms viņš tiek nodarbināts nakts darbā, kā arī tiesības veikt turpmākas regulāras veselības pārbaudes ne retāk kā reizi divos gados, bet darbiniekam, kurš sasniedzis 50 gadu vecumu, — ne retāk kā reizi gadā. Izmaksas, kas saistītas ar šādām veselības pārbaudēm, sedz darba devējs. Darba devējam jāpārceļ nakts darbinieks piemērotā darbā, kas veicams dienas laikā, ja ir ārsta atzinums, ka nakts darbs negatīvi ietekmē viņa veselību. Bez tam jānorāda, ka nakts darbiniekiem normālais dienas darba laiks saīsināms par vienu stundu. Šis noteikums nav attiecināms uz darbiniekiem, kuriem noteikts normālais saīsinātais darba laiks. Nakts darbiniekiem normālais dienas darba laiks netiek saīsināts, ja tas nepieciešams uzņēmuma darbības īpatnības dēļ.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem izmantošanu, Līgumslēdzējas puses, apspriežoties ar darba devēju un strādājošo organizācijām apņemas:

Darba aizsardzības likuma 4.pants nosaka:

(1) Darba aizsardzības pasākumus darba devējs veic saskaņā ar šādiem darba aizsardzības vispārīgajiem principiem:

1) darba vidi izveido tā, lai izvairītos no darba vides riska vai mazinātu nenovēršama darba vides riska ietekmi;

2) novērš darba vides riska cēloņus;

3) darbu pielāgo indivīdam, galvenokārt darba vietas iekārtojuma, darba aprīkojuma, kā arī darba un ražošanas metožu izvēles ziņā, īpašu uzmanību pievērš tam, lai atvieglotu vienmuļu darbu un darbu ar iepriekš noteiktu ritmu un mazinātu tā negatīvo ietekmi uz veselību;

4) ņem vērā tehnikas, higiēnas un medicīnas attīstību;

5) bīstamo aizstāj ar drošo vai mazāk bīstamo;

6) izveido saskaņotu un visaptverošu darba aizsardzības pasākumu sistēmu;

7) dod priekšroku kolektīvajiem darba aizsardzības pasākumiem salīdzinājumā ar individuālajiem darba aizsardzības pasākumiem;

8) novērš darba vides riska ietekmi uz to nodarbināto drošību un veselību, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība;

9) veic nodarbināto instruktāžu un apmācību darba aizsardzības jomā;

10) darba aizsardzības jomā sadarbojas ar nodarbinātajiem un uzticības personām.

(2) Pašnodarbinātajam ir pienākums rūpēties par savu drošību un veselību darbā, kā arī par to personu drošību un veselību, kuras ietekmē vai var ietekmēt viņa darbs.

Darba aizsardzības likuma 8.panta pirmajā daļā ir noteikts pienākums darba devējam novērtēt darba vides risku šādā kārtībā:

1) konstatēt darba vides faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai;

2) noteikt nodarbinātos vai citas personas, kuru drošība un veselība ir pakļauta darba vides riskam;

3) izvērtēt darba vides riska apjomu un raksturu;

4) noteikt, kādi darba aizsardzības pasākumi ir nepieciešami, lai novērstu vai mazinātu darba vides risku.

Darba aizsardzības likuma 8.panta otrajā daļā ir noteikts, ka darba vides riska novērtēšana uzņēmumā veicama atbilstoši katram tā darbības veidam un, ka riska novērtēšanā jāiesaista uzticības personu vai nodarbināto pārstāvi un nodarbināto, kurš pārzina konkrēto darba vietu.

Darba aizsardzības likuma 8.panta trešajā daļā ir noteikts, ka, novērtējot darba vides risku, darba devējs ņem vērā, ka risku nodarbināto drošībai un veselībai galvenokārt var radīt:

1) darba vietu izvietojums un iekārtojums;

2) darba aprīkojuma izvēle un lietošana;

3) fizikālo, ķīmisko, psiholoģisko, bioloģisko, fizioloģisko un citu darba vides faktoru iedarbība;

4) darba un ražošanas metožu izvēle un lietošana, kā arī darba gaitas un darba laika organizācija;

5) nepietiekama nodarbināto profesionālā sagatavotība un instruēšana, arī darba aizsardzības jomā;

6) visu šajā panta daļā minēto apstākļu kopums.

Savukārt Darba aizsardzības likuma 23.panta pirmā daļa nosaka ka valsts politika darba aizsardzības jomā pamatojas uz:

1) nodarbinātā drošības un veselības aizsardzības prioritāti;

2) valsts, pašvaldību, darba devēju organizāciju un nodarbināto arodbiedrību sadarbību darba aizsardzības jautājumos;

3) darba aizsardzības jautājumu koordinēšanu ar citiem ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem;

4) zinātnisko pētījumu rezultātiem darba aizsardzības jomā;

5) valsts līdzdalību darba aizsardzības pasākumu finansēšanā;

6) drošu tehnoloģisko procesu, darba aprīkojuma, kolektīvo un individuālo aizsardzības līdzekļu projektēšanas, ražošanas un iegādes stimulēšanu;

7) apmācību izglītības iestādēs darba aizsardzības jomā;

8) valsts uzraudzību un kontroli darba aizsardzības jomā;

9) nodarbināto sociālo aizsardzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;

10) Eiropas Savienības un Starptautiskās darba organizācijas prasībām;

11) starptautisku sadarbību darba aizsardzības jomā.

Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumu Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” 21.punkts nosaka, ka, novērtējot darba vides risku, persona, kas to veic, ņem vērā:

1. darba vides riska iestāšanās varbūtības (ilgums, biežums) un riska seku smaguma pakāpi, ievērojot visus darba vides faktorus, kas rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai, to iespējamo mijiedarbību un veikto darba vides mērījumu rezultātus;

2. pastāvošo mijiedarbību starp nodarbinātajiem un viņu veicamajām darbībām uzņēmumā;

3. citu personu (piemēram, citu uzņēmumu nodarbināto, apmeklētāju, studentu, ārstniecības iestādes pacientu, klientu) klātbūtni darba vietā;

4. darbā notikušos nelaimes gadījumus un konstatētās arodslimības.

Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumu Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” 33.punkts nosaka, ka, pamatojoties uz darba vides riska novērtēšanas rezultātiem un darba vietu pārbaudē iegūto informāciju, darba devējs nosaka darba vietas un darba veidus, kuros pastāv darba vides risks un ir nepieciešams veikt darba aizsardzības pasākumus tā novēršanai vai samazināšanai, kā arī nodarbinātos, kuri ir pakļauti īpašam riskam, un nodrošina darba aizsardzības pasākumu plāna izstrādi, kurā nosaka darba aizsardzības pasākumus, to īstenošanas termiņus un atbildīgos par minētā riska novēršanu vai samazināšanu.

1) 2001.gada 13.decembra Valsts darba inspekcijas likumu, kas nosaka Valsts darba inspekcijas tiesisko statusu, funkciju un uzdevumus;

2) 1995.gada 2.novembra likumu “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”, kurš nosaka obligātās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām organizēšanu, apdrošināšanas līdzekļu veidošanas un izlietošanas kārtību, apdrošināto personu un apdrošināšanas institūciju tiesības un pienākumus, kā arī atbildību par šā likuma pārkāpšanu;

3) 1998.gada 24.septembra likums “Par bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību”, kura mērķis ir panākt bīstamo iekārtu drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un īpašumam, kā arī videi nekaitīgu lietošanu un uzturēšanu, noteikt tiesisko un organizatorisko pamatu bīstamo iekārtu montāžai, remontam, tehniskajai apkopei, modernizācijai un pārbaudēm, kā arī noteikt valsts uzraudzības un kontroles institūciju funkcijas bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā.

Līdz ar 1994.gada 15.jūnija likuma “Likums par Starptautiskās darba organizācijas konvencijām nr.81, 129, 144, 154, 155, 158, 173” izsludināšanu tiek pieņemta un apstiprināta Starptautiskās darba organizācijas konvencija Nr.155 – Konvencija par darba drošību un veselību un darba vidi (reģistrēta 1994.gada 5.jūlijā).

Uz Darba aizsardzības likuma pamata ir izdoti Ministru kabineta noteikumi par darba aizsardzības prasībām dažādās jomās, pārņemot Eiropas Savienības darba aizsardzības direktīvu prasības. Pamatprasības darba vides iekšējai uzraudzībai un darba vides risku novērtēšanai noteiktas Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumos Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība”.

Valsts darba inspekcija darbojas saskaņā ar 2001.gada 13.decembra Valsts darba inspekcijas likumu, kurš nosaka, ka Valsts darba inspekcijas funkcija ir valsts uzraudzības un kontroles īstenošana darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā.

Augstāko uzraudzību pār darba aizsardzības likumdošanas aktu precīzu un vienveidīgu pildīšanu Latvijas Republikā veic Latvijas Republikas ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori.

Valsts darba inspekcija Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā kārtībā administratīvi soda uzņēmumu vadītājus, darba devējus, bīstamo iekārtu vadītājus un amatpersonas, ja tiek pārkāpti darba tiesības, darba aizsardzību vai bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību regulējošie normatīvie akti:

Atbilstoši Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.⁴ pantam par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, izņemot šā panta otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā minētos pārkāpumus, - izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem, juridiskajai personai – no simt līdz septiņsimt piecdesmit latiem.

Par darba vides riska novērtējuma neveikšanu un darba aizsardzības pasākumu plāna neizstrādāšanu vai tā neatbilstību darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām – uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem, juridiskajai personai – no divsimt piecdesmit līdz tūkstoš latiem.

Par drošības zīmju nelietošanu un to atbilstošu neizvietošanu darba vidē – uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no simt līdz divsimt piecdesmit latiem, juridiskajai personai – no divsimt piecdesmit līdz septiņsimt piecdesmit latiem.

Par nodarbināto nenosūtīšanu veikt obligātās veselības pārbaudes, ja normatīvajos aktos tās paredzētas, - uzliek naudas sodi darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no simt līdz divsimt piecdesmit latiem, juridiskajai personai no piecsimt līdz septiņsimt piecdesmit latiem.

Par darbā notikuša nelaimes gadījuma neizmeklēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām vai slēpšanu – uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no simt līdz trīssimt piecdesmit latiem, juridiskajai personai – no divsimt piecdesmit līdz tūkstoš latiem.

Par tāda darbā notikuša nelaimes gadījuma neizmeklēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām vai slēpšanu, kura rezultātā nodarbinātajam radušies smagi veselības traucējumi vai iestājusies viņa nāve, - uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no trīssimt piecdesmit līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai no tūkstoš piecsimt līdz trīstūkstoš latiem.

Par šā panta pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā paredzētajiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, - uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no trīssimt piecdesmit līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai – no tūkstoš līdz trīstūkstoš latiem.

Par šā panta sestajā daļā paredzētajiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, - uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no četrsimt līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai – no četrtūkstoš līdz desmit tūkstoš latiem.

Atbilstoši Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.⁵ pantam par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, kas rada tiešus draudus nodarbināto drošībai un veselībai, izņemot šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētos pārkāpumus, - uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no trīssimt piecdesmit līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai – no tūkstoš līdz divtūkstoš latiem.

Par nodarbināto nenodrošināšanu ar darbam nepieciešamajiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem – uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no divsimt piecdesmit līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai – no tūkstoš līdz divtūkstoš latiem. Par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām neatbilstoša darba aprīkojuma lietošanu vai drošības prasību neievērošanu – uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no divsimt piecdesmit līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai – no tūkstoš līdz divtūkstoš latiem.

Par nodarbināto neinstruēšanu vai apmācības neveikšanu jautājumos par nodarbinātā drošību un veselību darbā – uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no divsimt piecdesmit līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai – no tūkstoš līdz divtūkstoš latiem.

Par šā panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā paredzētajiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, - uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no četrsimt līdz piecsimt latiem, juridiskajai personai – no trīstūkstoš līdz desmit tūkstoš latiem.

Darba likumu un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanas gadījumā tiek piemērotas arī sankcijas atbilstoši Krimināllikuma 146.pantam:

(1)     Par darba aizsardzības vai tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, ja to izdarījis uzņēmuma, iestādes vai organizācijas vadītājs vai cita persona, kas atbildīga par šo noteikumu ievērošanu, un ja šis nodarījums izraisījis miesas bojājumus ar veselības traucējumu vai darbspēju paliekošu zaudējumu, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz 40 minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz 5 gadiem vai bez tā.

(2)     Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cilvēka nāvi vai smagus miesas bojājumus vairākiem cilvēkiem, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 8 gadiem, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz 5 gadiem vai bez tā.

Valsts darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei, saskaņā ar Valsts darba inspekcijas likuma 4.pantu, ir pakļauti komersanti, valsts un pašvaldību iestādes, reliģiskās un sabiedriskās organizācijas; darba devēji un to pilnvarotās personas atbilstoši tām uzticētajiem pienākumiem un pilnvarām; uzņēmumu (organizatorisku vienību, kurās darba devēji nodarbina nodarbināmos) darba vietas, kā arī jebkuras citas vietas uzņēmumā, kas nodarbinātajam ir pieejamas darba gaitā. Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei ir pakļautas bīstamās iekārtas un to valdītāji.

1) pats var veikt darba aizsardzības speciālista pienākumus — ja uzņēmumā ir ne vairāk kā desmit nodarbinātie un darba devējs ir apmācīts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

2) norīko darba aizsardzības speciālistu — ja uzņēmumā ir mazāk nekā 50, bet vairāk nekā desmit nodarbinātie;

3) norīko vairākus darba aizsardzības speciālistus vai izveido darba aizsardzības organizatorisko struktūrvienību — ja uzņēmumā ir 50 vai vairāk nodarbināto.

Atbilstoši Darba aizsardzības likuma 9.panta otrai daļai, darba devējs piešķir darba aizsardzības speciālistam nepieciešamos līdzekļus un laiku (darba laika ietvaros), lai viņš varētu veikt savus pienākumus. Nodarbinātā norīkošana par darba aizsardzības speciālistu nedrīkst radīt viņam nelabvēlīgas sekas vai kā citādi ierobežot viņa tiesības.

Ja noteikto darba aizsardzības organizatorisko struktūru nav iespējams izveidot, darba devējs darba aizsardzības sistēmas izveidē un uzturēšanā (izņemot nodarbināto informēšanu) iesaista kompetentu institūciju vai kompetentu speciālistu.

Ministru kabineta 2003.gada 17.jūnija noteikumi Nr.323 „Noteikumi par apmācību darba aizsardzības jautājumos” nosaka darba aizsardzības speciālistu, uzticības personu un nodarbināto apmācības kārtību darba aizsardzības jautājumos, kā arī darba aizsardzības apmācības līmeņus un tiem atbilstošās darba aizsardzības speciālistu tiesības.

Ministru kabineta 2005.gada 8.februāra noteikumi Nr.101 „Noteikumi par prasībām kompetentām institūcijām un kompetentiem speciālistiem darba aizsardzības jautājumos un kompetences novērtēšanas kārtību” nosaka prasības kompetentām institūcijām un kompetentiem speciālistiem darba aizsardzības jautājumos un kompetences novērtēšanas kārtību.

Lai nodrošinātu nodarbināto atbilstošu veselības uzraudzību, saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 15.panta pirmo daļu darba devējs nodrošina obligātu veselības pārbaudi tiem nodarbinātajiem, kuru veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, un tiem nodarbinātajiem, kuriem darbā ir īpaši apstākļi.

Ministru kabineta 2004.gada 13.jūnija noteikumi Nr.527 „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” nosaka kārtību, kādā veicama obligātā veselības pārbaude tiem nodarbinātajiem, kuru veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, un tiem nodarbinātajiem, kuriem darbā ir īpaši apstākļi. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude”, nodarbināto obligātās veselības pārbaudes veic arodslimību ārsti, ģimenes ārsti un citu specialitāšu ārsti, atbilstoši savai kompetencei.

Atbilstoši 1997.gada 12.jūnija Ārstniecības likuma 26.pantam patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību savas kompetences ietvaros atļauts ārstniecības personām, kuras ir sertificētas un reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu noteiktā specialitātē ir reģistrētām ārstniecības personām, kuras apguvušas akreditētu tālākizglītības programmu specializācijas vai profesionālās kvalifikācijas pilnveidošanas ietvaros. Ārstniecības likuma 37.pants nosaka, ka ārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību tieši vai netieši iedarbojas uz cilvēku un savas profesionālās darbības ietvaros:

1) veic slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un pacientu medicīnisko rehabilitāciju;

2) novērtē slimības un to izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus ķermeņa, aktivitātes un dalības līmenī;

3) pēta slimības izcelsmi un profilakses iespējas.

Ārstniecības likuma 48.pants nosaka, ka ārstniecības personas pienākums ir regulāri pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju un izglītoties neatliekamās palīdzības sniegšanā.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgu atalgojumu izmantošanu, Līgumslēdzējas puses, apspriežoties ar darba devēju un strādājošo organizācijām, apņemas:

Valstī darba samaksu regulē ar minimālo darba algu. Saskaņā ar Darba likuma 61.panta pirmo daļu minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Minimālā darba alga ir zemākā darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem, kas nodarbināti normālā darba laika ietvaros (40.stundas nedēļā).

Minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros un minimālo stundas tarifa likmi nosaka Ministru kabineta 2007.gada 28.augusta noteikumi Nr.592 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”, kur noteikts, ka minimālā mēneša darba alga normāla darba laika ietvaros ir 160 lati, bet minimālā stundas tarifa likme ir 0,962 lati.

Iztikas minimumu pēc Ministru Padomes 1991.gada lēmuma aprēķina Centrālā statistikas pārvalde, bet šis rādītājs netiek apstiprināts valsts līmenī, tas atspoguļo patēriņa groza vērtības izmaiņas.

Tā kā Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātā iztikas minimuma patēriņa groza vērtība 2008.gada aprīlī bija 157,85 Ls, tad neto minimālā darba alga 129,20 Ls nesasniedz iztikas minimumu.

Darba likuma 60.panta pirmā daļa nosaka, ka darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Darbinieks var celt paredzēto prasību tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu.

Darba likuma 101.panta pirmā daļa nosaka, ka „darba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, vienīgi pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību, viņa spējām vai ar saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā, šādos gadījumos:

1)  darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību;

2)  darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību;

3)  darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu;

4)  darbinieks, veicot darbu, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī;

5) darbinieks rupji pārkāpis darba aizsardzības noteikumus un apdraudējis citu personu drošību un veselību;

6)  darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai;

7)  darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums;

8)  ir atjaunots darbā darbinieks, kurš agrāk veica attiecīgo darbu;

9)  tiek samazināts darbinieku skaits;

10)  tiek likvidēts darba devējs — juridiskā persona vai personālsabiedrība.”

Darba devējs var uzteikt darba līgumu ne vēlāk kā viena mēneša laikā no pārkāpuma atklāšanas dienas (darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību; darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību; darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu; darbinieks, veicot darbu, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī; darbinieks rupji pārkāpis darba aizsardzības noteikumus un apdraudējis citu personu drošību un veselību), neieskaitot darbinieka pārejošas darbnespējas laiku vai laiku, kad viņš ir bijis atvaļinājumā vai nav veicis darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ, bet ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas.

Uzteicot darba līgumu, darba devējam ir pienākums rakstveidā paziņot darbiniekam par tiem apstākļiem, kas ir darba līguma uzteikuma pamatā.

Darba likuma 103.panta pirmā daļa nosaka, ka:

„Ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts garāks uzteikuma termiņš, darba devējam, uzteicot darba līgumu, jāievēro šādi termiņi:

1)  nekavējoties — ja darba līgums tiek uzteikts šā likuma 101.panta pirmās daļas 2. vai 4.punktā noteiktajos gadījumos;

2) 10 dienas — ja darba līgums tiek uzteikts šā likuma 101.panta pirmās daļas 1., 3., 5. vai 7.punktā noteiktajos gadījumos;

3)  viens mēnesis — ja darba līgums tiek uzteikts šā likuma 101.panta pirmās daļas 6., 8., 9. vai 10.punktā noteiktajos gadījumos.”

Saskaņā ar Daba likuma 78.pantu ieturējumus, kas izriet no darba devēja atprasījuma tiesībām, var izdarīt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, lai atprasītu:

1)       summas, kas pārmaksātas darba devējas maldības dēļ, ja darbinieks par šo pārmaksājumu ir zinājis vai viņam atbilstoši apstākļiem to vajadzēja zināt vai ja pārmaksājums pamatojas uz tādiem apstākļiem, kuros vainojams darbinieks;

2)       avansu, kas izmaksāts uz darba samaksas rēķina, kā arī neizlietoto un laikā neatmaksāto avansu, kas izmaksāts darbiniekam sakarā ar komandējumu vai darba braucienu vai arī citu paredzamo izdevumu segšanai;

3)       izmaksāto vidējo izpeļņu par neatrādātajām atvaļinājuma dienām, ja darbinieku atlaiž no darba pirms tā darba gada beigām, par kuru viņš jau saņēmis atvaļinājumu, izņemot gadījumu, kad darba līgums tiek uzteikts, pamatojoties uz šā likuma 101.panta pirmās daļas 6., 7., 9., un 10.punktiem (darbiniekiem nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai; darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvoļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums; tiek samazināts darbinieku skaits; tiek likvidēts darba devējs – juridiskā persona vai personālsabiedrība).

Bez tam Darba likuma 79.panta pirmā daļa noteic, ka darba devējam ir tiesības ieturēt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas to zaudējumu atlīdzību, kas viņa radušies darbinieka prettiesiskas vainojamas rīcības dēļ. Šāda veida ieturējuma izdarīšanai nepieciešama darbinieka rakstveida piekrišana.

Visu ieturējumu kopsumma nedrīkst pārsniegt 20 procentus, bet Civilprocesa likumā īpaši paredzētajos gadījumos — 50 procentus no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas. Jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama minimālā darba alga. Aizliegts izdarīt ieturējumus no atlaišanas pabalsta, atlīdzības par darbinieka izdevumiem un citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām saskaņā ar Civilprocesa likumu nedrīkst vērst piedziņu.

Lai nodrošinātu efektīvu bērnu un jauniešu tiesību uz aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

IZM – var ratificēt

BĢLM - Lai gan Latvija jau šobrīd īsteno politiku nolūkā nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību prasību izpildi, kuras noteiktas Pārskatītajā hartā, uzskata, ka minēto bērna tiesību aizsardzības prasību izpilde vēl netiek nodrošināta tādā līmenī, lai būtu iespējams ratificēt attiecīgos Pārskatītās hartas pantus un uzņemties minētās saistības.

Bez tam izņēmuma gadījumos, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu un saņemta Valsts darba inspekcijas atļauja, bērnu kā izpildītāju var nodarbināt kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, ja šāda nodarbināšana nav kaitīga bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai. Šāda nodarbināšana nedrīkst kavēt bērna izglītošanos. Kārtību, kādā tiek izsniegtas atļaujas bērnu kā izpildītāju nodarbināšanai kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, kā arī atļaujā ietveramos ierobežojumus attiecībā uz darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem nosaka Ministru kabinets.

Darba likuma 37.panta ceturtā daļa aizliedz nodarbināt pusaudžus darbos īpašos apstākļos, kas saistīti ar paaugstinātu risku viņu drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai. Pusaudzis šā likuma izpratnē ir persona vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Darbus, kuros aizliegts nodarbināt pusaudžus, un izņēmumus, kad nodarbināšana šajos darbos ir atļauta saistībā ar pusaudža profesionālo apmācību, nosaka Ministru kabinets.

Savukārt Darba likuma 37.panta otrā daļa paredz, ka izņēmuma gadījumā bērnus vecumā no 13 gadiem, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu, no mācībām brīvajā laikā var nodarbināt vieglā, bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai nekaitīgā darbā. Šāda nodarbināšana nedrīkst kavēt bērna izglītošanos. Darbus, kuros atļauts nodarbināt bērnus vecumā no 13 gadiem, nosaka Ministru kabinets.

Bez tam likuma 37.panta trešā daļa noteic, ka izņēmuma gadījumos, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstveida piekrišanu un saņemta Valsts darba inspekcijas atļauja, bērnu kā izpildītāju var nodarbināt kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, ja šāda nodarbināšana nav kaitīga bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai. Šāda nodarbināšana nedrīkst kavēt bērna izglītošanos. Kārtību, kādā tiek izsniegtas atļaujas bērnu kā izpildītāju nodarbināšanai kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumos, kā arī atļaujā ietveramos ierobežojumus attiecībā uz darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem nosaka Ministru kabinets.

MK 2002.gada 8.janvāra noteikumi Nr.10 „Noteikumi par darbiem, kuros atļauts nodarbināt bērnus vecumā no 13 gadiem” nosaka darbus, kuros atļauts nodarbināt bērnus vecumā no 13 gadiem, ja viens no vecākiem (aizbildnis) devis rakstisku piekrišanu, savukārt MK 2002.gada 28.maija noteikumi Nr.206 „Noteikumi par darbiem, kuros aizliegts nodarbināt pusaudžus, un izņēmumi, kad nodarbināšana šajos darbos ir atļauta saistībā ar pusaudža profesionālo apmācību” nosaka darbus, kuros aizliegts nodarbināt pusaudžus un izņēmumus, kad nodarbināšana šajos darbos ir atļauta saistībā ar pusaudža profesionālo apmācību.

Personas, kuras vēl ir pakļautas obligātajai izglītībai, netiek nodarbinātas tādos darbos, kas liegtu tiem pilnībā apgūt šo izglītību.

1)       ilgāk par divām stundām dienā un vairāk par 10 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts mācību gada laikā;

2)        ilgāk par četrām stundām dienā un vairāk par 20 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts laikā, kad izglītības iestādē ir brīvlaiks.

Pusaudžus nedrīkst nodarbināt ilgāk par septiņām stundām dienā un vairāk par 35 stundām nedēļā.

Ja personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, papildus darbam turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību vai profesionālo izglītību, mācībās un darbā pavadītais laiks saskaitāms kopā un nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā.

Ja pusaudzis papildus vidējās izglītības vai profesionālās izglītības ieguvei arī strādā, viņam par veikto darbu samaksā atbilstoši nostrādātajam laikam. Šajā gadījumā pusaudzim noteiktā stundas tarifa likme nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo stundas tarifa likmi normālā darba laika ietvaros.

Bērniem par darbu samaksā atbilstoši paveiktajam darbam.

Bez tam Darba likuma 132.panta ceturtā daļa noteic, ja personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, papildus darbam turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību vai profesionālo izglītību, mācībās vai darbā pavadītais laiks saskaitāms kopā nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā.

Veselības aprūpes organizēšanas un apmaksas kārtība ir noteikta Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1046 „Veselības aprūpes organizēšana un finansēšanas kārtība”.

Darba likuma 37.panta otrā, trešā un ceturtā daļa atļauj nodarbināt bērnu un pusaudžus vieglā, bērna drošībai, veselībai, tikumībai un attīstībai nekaitīgā darbā. Šāda nodarbināšana nedrīkst kavēt bērna izglītošanos.

Par prasību ievērošanu ir atbildīga Valsts darba inspekcija saskaņā ar 2001.gada 13.decembra Valsts darba inspekcijas likumu.

Kompetento valsts un pašvaldību institūciju speciālistu apmācība, kuri izskata lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, nav regulāra un tādā apmērā, lai varētu efektīvi risināt ar vardarbību ģimenē saistītos jautājumus.[1] Turklāt praksē ir konstatējams speciālistu trūkums, kuri varētu īstenot šādu apmācības procesu. Līdz ar to, tiesību aizsardzības un sociālās palīdzības iestādēm nav vienotas izpratnes un rīcības, izskatot lietas saistībā ar vardarbību ģimenē.[2]

Vēl arvien trūkst sistematizēti un visaptveroši grupētu datu, lai būtu iespējams analizēt faktorus, kas īpaši nosaka neaizsargāto bērnu situāciju.[3] Šādu statistisko datu trūkums savukārt liedz īstenot efektīvu uz pierādījumiem balstītu valsts politiku sociālajam riskam pakļauto bērnu atbalstam, pasargājot bērnus no fiziska vai morāla kaitējuma.

Tiesību aizsardzības iestādēs galvenokārt tiek apkopota informācija par nodarījumiem atbilstoši likumā noteiktajiem nodarījumu veidiem, kur atsevišķi netiek izdalīta informācija par vardarbību ģimenē.[4] Piemēram, prokuratūras statistikas atskaitēs netiek atsevišķi izdalītas sūdzības par vardarbību pret bērnu no cita veida sūdzībām par bērnu tiesību pārkāpumiem.[5] Arī veselības aizsardzības sistēmā apkopotie statistikas dati par traumatismu pilnībā neatklāj tādu traumu patiesos cēloņus, kuru iespējamais rašanās iemesls ir vardarbība ģimenē. Netiek pilnībā apkopoti dati par to, no kāda veida vardarbības bērni cietuši, kā arī dati par vardarbību ģimenē.

Normatīvajos aktos jēdziens „vardarbība ģimenē” nav definēts un nav noteikti vienoti vardarbības ģimenē klasifikācijas kritēriji. Tas, savukārt, novedis pie dažādas par vardarbību ģimenē izpratnes. Piemēram, prakse liecina, ka Valsts policijā un pašvaldības policijā pastāv atšķirības vardarbības gadījumu uzskaitē.[6]

Latvijā arī nav izveidota sistemātiska, vispārēja stratēģija (attiecīgs tiesiskais regulējums), lai nodrošinātu ielas bērniem atbilstošu palīdzību.[7] Arī pašvaldību līmenī nav vienota rīcības modeļa ielas bērnu problēmas risināšanai [pašvaldībām atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma (turpmāk - BTAL) 66. panta otrās daļas 7. punktam ir jāizstrādā un jāīsteno programmas darbam ar ielas bērniem]. Praksē valsts un pašvaldību institūcijas nenodrošina kvalitatīvas statistiskās informācijas apkopošanu par ielas bērniem atbilstoši BTAL 67.¹ pantā noteiktajam.

Nav izveidota vienota un precīza skolas vecuma bērnu uzskaites sistēma. Piemēram, 2006. gadā Iedzīvotāju reģistrā (turpmāk - IR) reģistrēti 295 457 obligātā izglītības vecuma bērni, no kuriem izglītības iestādēs reģistrēti tikai 279 872 bērni (līdz ar to 15 585 bērni, kuri reģistrēti IR, nav tikuši reģistrēti izglītības iestādēs).

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo sieviešu grūtniecības stāvoklī tiesību uz aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

Saskaņā ar 1995.gada 6.novembra likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.pantu maternitātes pabalstu piešķir 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Turklāt sievietei, kurai sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē līdz 12.grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku, piešķir 14 dienas ilgu papildatvaļinājumu, pievienojot to grūtniecības atvaļinājumam un aprēķinot kopā 70 kalendāra dienas (Darba likuma 154.panta otrā daļa). Bez tam grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību sarežģījumu dēļ, kā arī tad, ja dzimuši divi vai vairāki bērni, sievietei piešķir 14 dienas ilgu papildatvaļinājumu, pievienojot to dzemdību atvaļinājumam un aprēķinot kopā 70 kalendāra dienas (Darba likuma 154.panta trešā daļa).

Pārtraukumus bērna barošanai ieskaita darba laikā, saglabājot par šo laiku darba samaksu. Darbiniekiem, kuriem noteikta akorda alga, par šo laiku tiek izmaksāta vidējā izpeļņa.

Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumos Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” ir atsevišķi norādīta darba vides riska novērtēšana darbā, kuru veic grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā. Šo noteikumu 2.pielikumā ir norādīti darba vides faktori un darbi, kas grūtniecēm un sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, var radīt risku drošībai un veselībai, bet 3.pielikumā ir norādīti darba vides faktori un darbi, kuriem aizliegts pakļaut un kuros aizliegts nodarbināt minētās sievietes. Saskaņā ar šo pielikumu, grūtnieces un sievietes, kas baro bērnu ar krūti, ir aizliegts nodarbināt darbos pazemē (šahtās), kā arī aizliegts pakļaut atsevišķiem fizikālajiem, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem darba vides faktoriem.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz arodorientāciju izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas vai nu nodrošināt vai veicināt tāda dienesta izveidošanu, kas sniegtu palīdzību visām personām, invalīdus ieskaitot, risināt problēmas, kas saistītas ar aroda izvēli un aroda prasmes pilnveidošanu, ņemot vērā indivīdam piemītošās īpašības un to atbilstību darba piedāvājumam: šai palīdzībai ir jābūt pieejamai par velti - kā jauniešiem, skolniekus ieskaitot, tā arī pieaugušajiem.

Lai veicinātu pakalpojumu pieejamību klientam no 2007.gada 19.jūlija Nodarbinātības valsts aģentūra pārņēma Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras funkcijas, konsultējot klientus arī profesionālās orientācijas jautājumos. Profesionālās orientācijas jautājumus regulē Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums, kas nosaka, ka viens no  preventīvajiem bezdarba samazināšanas pasākumiem ir karjeras konsultācijas, kas sevī ietver palīdzību karjeras plānošanā, profesionālās piemērotības noteikšanu, kā arī darba meklēšanas un saglabāšanas prasmju apguvi. Karjeras konsultācijas personām sniedz, lai palīdzētu tām labāk apzināties savu profesionālo ievirzi, padziļinātu šo personu izpratni par izglītību un iespējām darba tirgū un noskaidrotu konkrētā cilvēka personībai, vērtību sistēmai un mērķiem vislabāk atbilstošo profesionālo virzienu. Tiek īstenotas gan individuālās karjeras konsultācijas, kas ietver arī pakalpojumu sniegšanu elektroniskā veidā, gan karjeras konsultācijas grupās. Ar Ministru kabineta 2006.gada 29.marta rīkojums Nr.214 apstiprināta koncepcija „Karjeras attīstības atbalsta sistēmas pilnveidošana”, kas nosaka arī pārējo institūciju lomu šajā jautājumā.

Saskaņā ar MK 2006.gada 29.marta rīkojumu Nr.214 „Par koncepciju „Karjeras attīstības atbalsta sistēmas pilnveidošana”” Izglītības un zinātnes (IZM) ir atbildīga par karjeras izglītības pilnveidošanu. Ar ESF atbalstu tiek īstenota programma karjeras izglītības atbalsta sistēmas izveidošanai. Vispārējās izglītības attīstības aģentūra IZM iesniegusi MK noteikumu projektu par Karjeras attīstības atbalsta sistēmas padomes izveidošanu, kurā darbojas pārstāvji no IZM, Labklājības ministrijas, Reģionālās un pašvaldību lietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas pieaugušo izglītības apvienības un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības.

Sadarbojoties ar mācību iestādēm, izglītības pārvaldēm un citām valstiskām un nevalstiskām institūcijām laika posmā no 2005.gada līdz 2008.gada augustam Vispārējās izglītības attīstības aģentūrā (VIAA) tiek īstenots ESF līdzfinansētais projekts „Karjeras izglītības programmu nodrošinājums izglītības sistēmā” (KIPNIS) ar mērķi ielikt pamatus karjeras izglītības pasākumu ieviešanai vispārizglītojošajās un profesionālajās skolās, t.i. izveidot skolās strādājošo skolotāju papildizglītības programmu karjeras izglītības īstenošanai, sagatavot multiplikatoru grupu skolotāju apmācībai, izstrādāt un nodrošināt skolas ar dažāda veida informatīvajiem un mācību metodiskajiem materiāliem, izstrādāt karjeras konsultanta kvalifikācijas standartu un atbilstošu studiju programmu, sagatavot augstskolu mācībspēkus jaunās studiju programmas ieviešanai.

KIPNIS īstenošanas rezultātā jau šobrīd ir:

- izstrādāta un licencēta skolās strādājošo skolotāju papildizglītības programma 72 stundu apjomā;

- sagatavoti 44 multiplikatori skolotāju izglītošanai (38 vispārizglītojošajām skolām – pa vienam katras Izglītības pārvaldes teritorijā, seši multiplikatori profesionālajām skolām);

- jauno 72 stundu mācību kursu apguvuši 3819 skolotāji;

- izstrādāti un nodrukāti divi izglītības iespēju katalogi mācībām pēc 9. vai 12.klases (nodoti 6-9 eksemplāri katras skolas bibliotēkai);

- izstrādāti, pavairoti un skolu bibliotēkām nodoti (6-9 eks. katrai) metodisko materiālu komplekti (skolotāja rokasgrāmata/skolēnu darba burtnīcas) 7.-9.klašu, 10.-12.klašu grupām un profesionālajām vidusskolām;

- izstrādāti informatīvie materiāli DVD formā par kokapstrādes un elektronikas/elektrotehnikas nozarēm (nodoti vismaz seši eksemplāri katrai Latvijas skolai);

- internetā pieejama izglītības iespēju datu bāze www.niid.lv, kur meklēšanas režīmā atrodama informācija par izglītības iespējām profesionālās vidējās un augstākās izglītības mācību/studiju programmām (turpmākajā periodā informācija datu bāze tiks paplašināta, iekļaujot datus par vispārizglītojošajām skolām, pieaugušo izglītības iespējām, interešu izglītību, papildināta ar jaunām meklēšanas funkcijām);

- izstrādāti un www.niid.lv portālā pieejami septiņi pašnovērtēšanas testi un nodrošinātas e-konsultanta atbildes uz individuāliem jautājumiem;

- izstrādāts un apstiprināts karjeras konsultanta profesijas standarts un atbilstoši izstrādāta divgadīga studiju programma profesionālā maģistra studiju līmenī;

- studiju programma licencēta piecas augstskolās (RPIVA, RA, DPU, LPA, LLU) un 2008.gada 1.septembrī studijas uzsākuši 114 pilna laika un 85 nepilna laika studenti.

Laika periodā no 2008.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 20.augustam KIPNIS projektā tiks papildinātas multiplikatoru zināšanas un prasmes par darba tirgu, piesaistot viņu apmācībā Nodarbinātības valsts aģentūras Karjeras pakalpojumu departamenta speciālistus, vēl papildus izglītoti 1525 skolotāji, pilnveidota datu bāze www.niid.lv, turpināsies piecu augstskolu sadarbība e-studiju vides izveidei profesionālo maģistru studiju programmas studentu vajadzībām, izstrādāti jauni informatīvie materiāli DVD formā par trim Latvijai nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm.

LM

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz arodapmācību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

-          profesionālās tālākizglītības programmu apguvi, kas dod iespēju bezdarbniekiem iegūt profesionālo kvalifikāciju;

-          profesionālās pilnveides izglītības programmu apguvi, kas bezdarbniekiem dod iespēju pilnveidot savu profesionālo meistarību un apgūt mainīgajām darba tirgus prasībām atbilstošas sistematizētas profesionālās zināšanas un prasmes;

-          neformālās izglītības programmu apguvi, kas ietver mainīgajām darba tirgus prasībām atbilstošu sistematizētu sociālo un profesionālo pamatprasmju apguvi.

Profesionālās izglītības iestādes izstrādā un īsteno profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas izglītības programmas. Profesionālās izglītības administrācija organizējusi akreditāciju 403 profesionālās izglītības programmām, tajā skaitā: 129 profesionālās vidējās izglītības programmām; 59 arodizglītības programmām; 20 profesionālās pamatizglītības programmām; 3 vispārējās vidējās izglītības izlīdzinošām programmām; 192 profesionālās tālākizglītības programmām. Organizēta 270 profesionālās izglītības iestāžu un eksaminācijas centru akreditācija, tajā skaitā: 43 profesionālās pilnveides izglītības iestāžu akreditācija; 46 profesionālās ievirzes mākslas, mūzikas un kultūras izglītības iestāžu akreditācija; 19 profesionālās ievirzes sporta izglītības iestāžu akreditācija; 2 eksaminācijas centru akreditācija 32 profesionālajām kvalifikācijām. Izsniegtas 897 licences profesionālās izglītības programmām: 21 profesionālās pamatizglītības programmām; 19 arodizglītības programmām; 120 profesionālās vidējās izglītības programmām; 138 profesionālās tālākizglītības programmām; 159 profesionālās pilnveides izglītības programmām; 440 profesionālās ievirzes izglītības programmām.

Augstskolu likuma 46.panta trešā daļa nosaka uzņemšanas prasības studiju programmās. Tā paredz, ka pilna un nepilna laika bakalaura un profesionālajās studiju programmās, kurās uzņemšanas prasība ir iepriekš iegūtā vidējā izglītība, studenti tiek uzņemti atklātā un vienlīdzīgā konkursā, pamatojoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem, izņemot personas, kuras ieguvušas vidējo izglītību līdz 2004.gadam, kā arī personas, kuras ieguvušas vidējo izglītību ārvalstīs vai personas ar īpašām vajadzībām. Tādā veidā tiek nodrošināta lielāka pieeja augstākajai izglītībai personām ar īpašām vajadzībām.

Ministru kabineta 2008.gada 10.marta noteikumi Nr.166 „Noteikumi par aktīvo nodarbinātības pasākumu un preventīvo bezdarba samazināšanas pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtību un pasākumu īstenotāju izvēles principiem” 33.2. un 33.3. apakšpunkti paredz, ka Nodarbinātības valsts aģentūras aktīvā nodarbinātības pasākuma – profesionālā apmācība, pārkvalifikācija, kvalifikācijas paaugstināšana un neformālās izglītības ieguve ietvaros var izlietot finanšu līdzekļus mācību un prakses vietas pielāgojumu veikšanai, atbilstoši ergoterapeita atzinumam, bet ne vairāk kā 1000 latu apmērā par vienu mācību vai prakses vietu, kā arī izdevumu segšanai par surdotulku, pavadoņu, ergoterapeitu un citu speciālistu pakalpojumiem. Tāpat Nodarbinātības valsts aģentūra motivē mācību iestādes apmācīt bezdarbniekus, kuriem noteikta invaliditāte.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk – SPSP likums) 26.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka personām darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta invaliditāte un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt profesiju, ir tiesības saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus. SPSP likuma 1.pantā ir dots termina „profesionālā rehabilitācija” skaidrojums, proti, „pasākumu kopums, kas nodrošina jaunas profesijas apgūšanu, profesionālo zināšanu un prasmju atjaunošanu vai attīstīšanu, tajā skaitā profesionālās izglītības programmu apgūšanu pamata un vidējās izglītības pakāpē atbilstoši personas funkcionālo traucējumu veidam, smaguma pakāpei un iepriekš iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmenim”. Saskaņā ar minētā SPSP likuma 13.panta pirmo daļu invalīdu profesionālo rehabilitāciju nodrošina valsts. To veic Sociālās integrācijas valsts aģentūra, kas ir Labklājības ministra pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde (SPSP likuma 15.¹panta pirmā daļa).

LM kompetenci šajā jautājumā nosaka Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums, kas paredz darba izmēģinājumus darba vietā, kas dod iespēju noteikt profesionālo piemērotību, kā arī apmācību pie darba devēja, lai sagatavotu darba devējiem vajadzīgo speciālistu. Šie pasākumi tiek organizēti visiem bezdarbniekiem, t.sk. arī jauniešiem bezdarbniekiem. Tāpat Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums paredz nodarbinātības pasākumus vasaras brīvlaikā personām, kuras iegūst izglītību vispārējās, speciālajās vai profesionālajās izglītības iestādēs ar mērķi nodrošināt pasākumā iesaistītajām personām darba pamatprasmes, iemaņas un darba pieredzi.

Latvijā ir izveidoti Pieaugušo izglītības centri, kas pārzina un koordinē pieaugušo izglītības darbu rajonos.

Saskaņā ar Darba likuma 157.pantu darbiniekam, kurš, nepārtraucot darbu, mācās jebkura veida izglītības iestādē, saskaņā ar darba koplīgumu vai darba līgumu piešķir mācību atvaļinājumu ar darba algas saglabāšanu vai bez tās. Ja darbiniekam noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu vai neizmaksājot to. Valsts eksāmena kārtošanai vai diplomdarba izstrādāšanai un aizstāvēšanai piešķir mācību atvaļinājumu, kas nav īsāks par 20 darba dienām gadā, par šo laiku saglabājot darba algu. Ja darbiniekam noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu.

LM kompetenci šajā jautājumā nosaka Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums, kas paredz bezdarbnieku un komersantu nodarbināto personu un pašnodarbināto iesaistīšanu profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumos. Bezdarbniekiem šie pasākumi tiek organizēti, lai veicinātu to spēju konkurēt darba tirgū, bet nodarbinātām personām un pašnodarbinātām personām- lai uzturētu minēto personu spēju konkurēt darba tirgū un mazinātu bezdarba iestāšanās risku.

Saskaņā ar likuma 5.pantu LM sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju nodrošina bezdarbnieku profesionālo apmācību, pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas, bezdarbnieku un darba meklētāju neformālās izglītības ieguves, komersantu nodarbināto personu un pašnodarbināto pārkvalifikācijas, kvalifikācijas paaugstināšanas un tālākizglītības, kā arī karjeras konsultāciju organizēšanu - šī ir tikai viena maza daļiņa no pieaugušo izglītības un mūžizglītības stratēģijas. Nodarbinātības valsts aģentūra bez maksas sniedz karjeras konsultācijas bezdarbniekiem, darba meklētājiem un citām personām, tādējādi palīdzot tām orientēties profesionālās piemērotības, kā arī pārkvalifikācijas jautājumos.

Augstskolu likuma 1.panta 9.un 10.punkts paredz, ka studējošais studiju programmu var apgūt pilna laika studijās (studiju veids, kuram atbilst 40 kredītpunkti akadēmiskajā gadā un ne mazāk kā 40 akadēmiskās stundas nedēļā), kā arī nepilna laika studijās (studiju veids, kuram atbilst mazāk nekā 40 kredītpunkti akadēmiskajā gadā un mazāk nekā 40 akadēmiskās stundas nedēļā). Savukārt, Augstskolu likuma 5.panta trešā daļa paredz, ka augstskolas veicina tālāk izglītojošās studijas un piedalās tālākas izglītības pasākumos.

Saskaņā ar likuma 13.panta 3.punktu bezdarbniekam ir tiesības saņemt stipendiju, īres un transporta izdevumu kompensāciju profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas vai kvalifikācijas paaugstināšanas laikā un saņemt stipendiju neformālās izglītības ieguves laikā. Bezdarbnieku un darba meklētāju likums paredz pasākumus konkurētspējas paaugstināšanai, jo īpaši pasākumus sociālo un funkcionālo prasmju pilnveidei un psiholoģiskā atbalsta pasākumus, pasākumus darba tirgum nepieciešamo pamatprasmju un iemaņu, kā arī darba meklēšanas metožu apguvei, neformālās izglītības ieguvei, tai skaitā valsts valodas apguvei un tālākizglītības izvēlei; nodarbinātības pasākumus vasaras brīvlaikā personām, kuras iegūst izglītību vispārējās, speciālās vai profesionālās izglītības iestādēs, kā arī citus pasākumus, kas veicina bezdarbnieku un darba meklētāju konkurētspēju darba tirgū. Turklāt likums paredz arī pasākumus noteiktām personu grupām, jo īpaši arī personām, kurām ir noteikta invaliditāte, kā arī personām, kuras Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē ir ilgāk par vienu gadu (ilgstošajiem bezdarbniekiem) ar mērķi palīdzēt šīm personām izprast darba tirgus prasības, veicināt šādu personu iekļaušanos sabiedrībā un iekārtošanos pastāvīgā darbā.

Saskaņā ar Darba likuma 137.panta 2.punktu darbiniekiem, kuri, pamatojoties uz darba devēja rīkojumu, vienlaikus apgūst profesiju (amatu, arodu), darbā un mācībās pavadītais laiks ir saskaitāms kopā un uzskatāms par darba laiku.

Arodbiedrības, darba devēji un citas biedrības vai nodibinājumi savas kompetences ietvaros veicina profesionālās izglītības attīstību, un tām ir tiesības piedalīties konceptuālu jautājumu un normatīvo aktu projektu izstrādē profesionālās izglītības jomā, profesionālās izglītības stratēģijas un politikas veidošanā un īstenošanā, valsts pieprasījuma un nozaru attīstības virzienu plānošanā; sadarbībā ar valsts un pašvaldību institūcijām veikt darba tirgus izpēti un profesionālās izglītības attīstības virzienu plānošanu; piedalīties profesiju standartu un izglītības programmu izstrādē, profesionālās izglītības īstenošanā, izglītojamajiem nodrošinot nepieciešamos darba apstākļus mācību prakses vietās, kā arī piedalīties profesionālās izglītības kvalitātes nodrošināšanā un vērtēšanā.

Augstskolu likuma 79.panta pirmā daļa paredz, ka studējošajiem ir tiesības pretendēt uz studiju kredītu - aizdevumu no valsts budžeta vai kredītiestāžu līdzekļiem ar valsts galvojumu studējošajiem, lai segtu maksu par studijām, kā arī studējošo kredītu - aizdevumu no valsts budžeta vai kredītiestāžu līdzekļiem ar valsts galvojumu studējošo sociālo vajadzību nodrošināšanai. Savukārt MK 2001.gada 31.jūlija noteikumu Nr.336 „Noteikumi par attaisnotajiem izdevumiem par izglītību un ārstnieciskajiem pakalpojumiem” 1.punkts paredz iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja (turpmāk – maksātājs) attaisnotajos izdevumos ietveramos izdevumus par izglītības pakalpojumu izmantošanu, kuru kopējā summa taksācijas gada laikā nepārsniedz maksātājam un viņa ģimenes locekļiem 150 latu katram. Tie ir izdevumi par augstākās izglītības un visu pakāpju profesionālās izglītības iegūšanu, izdevumi par specialitātes (profesijas, amata, aroda) iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs vai, apgūstot valsts akreditētās izglītības programmas, izdevumi par apmācību darbā, profesijā, amatā vai arodā nepieciešamo iemaņu iegūšanai un uzlabošanai, kā arī zināšanu paplašināšanai un izdevumi par profesionālās sagatavotības līmeņa paaugstināšanu.

Ministru kabineta 2004.gada 24.augusta noteikumi Nr.740 „Par stipendijām” paredz, ka tās var saņemt gan augstākās izglītības programmās studējošie, kuri uzņemti konkursa kārtībā un studē valsts finansētajās studiju vietās, gan arī profesionālās pamatizglītības, arodizglītības un profesionālās vidējās izglītības programmās izglītojamie, kuri uzņemti atbilstoši valsts finansēto vietu skaitam (izņemot izglītojamos brīvības atņemšanas vietās). Problēmas risināšanu veicina arī no valsts budžeta finansētās studiju vietas augstskolās.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

TM - Ratifikācijas gadījumā nepieciešams izvērtēt grozījumu veikšanu likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punktā. Ir noteikta atšķirīga apdrošināšanas stāža aprēķināšanas kārtība Latvijas Republikas pilsoņiem un ārvalstniekiem/bezvalstniekiem un nav noregulēts jautājums par nepilsoņu apdrošināšanas stāža ieskaitīšanu. 

Valsts sociālie pabalsti papildina sociālās apdrošināšanas sistēmu un sniedz universālu valsts atbalstu naudas izmaksu veidā noteiktām iedzīvotāju grupām sociālo risku iestāšanās situācijās un ar ienākumu samazināšanu saistītās situācijās (ģimenēm ar bērniem, invalīdiem, veciem ļaudīm, apgādniekus zaudējušiem bērniem).

Pabalsts sakarā ar nelaimes gadījumu darbā neatbilst Kodeksa standartam, jo atlīdzības līmenis darbaspēju un apgādnieka zaudējuma gadījumā nesasniedz kodeksā noteikto apmēra līmeni. Līdzīgi invaliditātes pensijas līmenis III grupai nesasniedz kodeksā noteikto standartu. Ģimenes pabalsti neatbilst, jo netiek piešķirti personām, kurām ir termiņuzturēšanās atļauja. Ar esošajām atbilstībām, Latvija var ratificēt kodeksu.

Valsts sociālo pabalstu jomā ir vērojamas pozitīvas attīstības tendences: valsts sociālo pabalstu ģimenēm ar bērniem apmēru paaugstināšana (noteiktas piemaksas pie bērna piedzimšanas pabalsta atkarībā no bērnu dzimšanas secības ģimenē; ar vienreizēju pabalstu papildus tiek atbalstītas ģimenes, kurās piedzimuši trīnīši; paaugstināts bērna kopšanas pabalsta apmērs (no 2008.gada 1.janvāra apdrošinātām personām – vecāku pabalsts)), jaunu valsts sociālo pabalstu veidu ieviešana (valsts atbalsts ar celiakiju slimiem bērniem līdz 18 gadiem, invalīda kopšanas pabalsts). Tomēr valsts budžeta ierobežoto iespēju dēļ atsevišķu valsts sociālo pabalstu apmēri ir pārāk zemi, neļaujot sniegt pietiekamu valsts atbalstu ar ienākumu samazināšanos saistītās situācijās. Piemēram, ģimenes valsts pabalsta apmērs (Ls 8 par pirmo bērnu) nav pietiekams  papildu izdevumu segšanai ģimenēm sakarā ar bērna audzināšanu un izglītošanu.

Tomēr jāatzīmē, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gada 1.maijā, Latvija piemēro Regulu (EEK) Nr.1408/71 par sociālās drošības shēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas Kopienas teritorijā. Saskaņā ar šo regulu ES pilsoņi tiek pielīdzināti savās tiesībās LR pilsoņiem un šī nevienlīdzīgā attieksme attiecas uz valstīm, kuras nav ES/EEZ valstis vai līgumvalstis, bet ir vai būs pievienojušās Eiropas Padomei un ratificējušas Pārskatīto hartu. Saskaņā ar Regulu Nr.1408/71 tiek veikta sociālās drošības tiesību nodrošināšana, saglabāšana un turpināšana – tiek īstenota periodu summēšana, pabalstu/pensiju eksports.

Iepriekšminētie nosacījumi tiek īstenoti arī ar Latvijas līgumvalstīm. Pašreiz ir noslēgti divpusējie līgumi ar Ukrainu un Kanādu, ir parakstīts līgums ar Krieviju un tiks parakstīts ar Baltkrieviju. Notiek darbs pie līgumiem ar Austrāliju un Izraēlu.

Pārskatītā harta neparedz sociālās drošības shēmu koordinācijas mehānismu starp valstīm. Visas valstis, kuras ir ratificējušas minēto punktu ir  atbildīgās, tādejādi personām var rasties tiesību pārklāšanās (piemēram, ģimenes pabalstu saņemšana no vairākām valstīm vienlaicīgi). Problēmas radīsies ar dažādām minimālajām garantijām, kas iestrādātas LR sociālās drošības sistēmā.

Minētā norma Latvijai radīs finansiālas problēmas, kā arī neatbilst sociālās drošības shēmu koordinācijas principiem.

Lai nodrošinātu efektīvu invalīdu un garīgi atpalikušo personu, neatkarīgi no viņu vecuma un invaliditātes veida un izcelsmes, tiesību uz neatkarību, integrāciju un dalību sabiedriskajā dzīvē, Līgumslēdzējas puses apņemas īpaši:

BĢLM - Lai gan Latvija jau šobrīd īsteno politiku nolūkā nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību prasību izpildi, kuras noteiktas Pārskatītajā hartā, uzskata, ka minēto bērna tiesību aizsardzības prasību izpilde vēl netiek nodrošināta tādā līmenī, lai būtu iespējams ratificēt attiecīgos Pārskatītās hartas pantus un uzņemties minētās saistības.

Izglītojamiem ar speciālām vajadzībām, ja viņi atrodas speciālās izglītības iestādēs, saskaņā ar Profesionālās izglītības likumu profesionālās izglītības un profesionālās kvalifikācijas ieguvi finansē no valsts budžeta.

Normatīvā bāze ir, tomēr praktiski daudzviet nosacījumus nav iespējams īstenot, jo ir nepietiekošs finansējums un speciālistu trūkums.

Valstī kopumā 2006. /2007. mācību gadā bija 10 849 skolēni ar speciālām vajadzībām, no kuriem vispārizglītojošajās skolās integrēti tikai 1 473 skolēni.[8] Ievērojot minēto, konstatējams, ka bērnu ar funkcionālajiem traucējumiem integrācijas iespējas vispārizglītojošās skolās ir nelielas.[9] Galvenos ierobežojošos faktorus ir izglītības iestāžu nepieejamība izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām, nepietiekamā šo bērnu agrīnā medicīniskā, pedagoģiski psiholoģiskā un sociālā diagnostika, medicīniskās palīdzības nepieejamība vispārējās izglītības iestādēs, speciālistu trūkums darbam ar šo riska grupu bērniem, kā arī nepietiekams mācību materiālu klāsts jauniešiem ar speciālam vajadzībām.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Latvija vēl nav parakstījusi un ratificējusi ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija) (atvērta parakstīšanai no 2007. gada 30. marta), kas ir būtiska bērnu ar invaliditāti interešu nodrošināšanā.

Ministru kabineta 2002.gada 19.marta noteikumos Nr.125 „Darba aizsardzības prasības darba vietās”, kā arī 2003.gada 25.februāra noteikumos Nr.92 „Darba aizsardzības prasības, veicot būvdarbus”, un 2006.gada 21.februāra noteikumos Nr.150 „Darba aizsardzības prasības derīgo izrakteņu ieguvē” ir noteikta prasība darba vietas iekārtot atbilstoši invalīdu vajadzībām, ja tas ir nepieciešams.

Lai veicinātu invalīdu integrāciju sabiedrībā 2004.-2007.gada SF plānošanas perioda ietvaros ir veikti NVA telpu pielāgošanas darbi personām ar kustību traucējumiem.

Bērniem invalīdiem vēl aizvien pastāv būtiski saziņas un mobilitātes šķēršļi, lai nodrošinātu piekļuvi transportam (autotransportam, dzelzceļam, jūras un gaisa transportam), mājoklim (publiskajam, sociālajam vai privātam), kultūras pasākumiem, kā arī lai varētu piedalīties brīvā laika pasākumos (sabiedriskos un sporta pasākumos).[10]

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 28.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamā pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās, dienas aprūpes centrā vai grupu mājā (dzīvoklī) noteikto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma apjomu, kā arī bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu, mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas. Savukārt, 2003.gada 3.jūnija Ministru kabineta noteikumu Nr.291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” IV.daļā „Prasības bērnu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām” un V.daļā „Prasības pieaugušo ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām” noteikto pašlaik praksē pilnībā nodrošināt nav iespējams, jo trūkst tam nepieciešamais finansējums. Līdz ar to ratificējamības iespējamību vērtējam – DAĻĒJI.

Vecākiem, kuri audzina bērnu invalīdu, ir ierobežotas iespējas ar viņiem pieejamajiem finanšu līdzekļiem bērniem invalīdiem nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā. Papildu finansiālais atbalsts (piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta un bērna invalīda kopšanas pabalsts) personai, kura audzina bērnu ir veicinošs faktors bērna invalīda integrācijai sabiedrībā. Tomēr ar šo finansējumu nav pietiekami, lai nodrošinātu visas bērnam invalidam būtiskās vajadzības.

Papildus minētajiem pabalstiem nepieciešams uzlabot vides pieejamību bērniem invalīdiem, kā arī nodrošināt invalīdu vajadzībām atbilstošus komunikācijas līdzekļus un īpaši apmācītu personālu.

Lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami bērniem un jauniešiem, lai tie augtu tādā vidē, kas veicina viņu personisko attīstību un viņu fizisko un garīgo iespēju pilnveidošanos, Līgumslēdzējas puses apņemas tieši vai arī sadarbojoties ar sabiedriskām vai privātām organizācijām, veikt iespējamos un nepieciešamos pasākumus:

LM

BĢLM - Lai gan Latvija jau šobrīd īsteno politiku nolūkā nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību prasību izpildi, kuras noteiktas Pārskatītajā hartā, uzskata, ka minēto bērna tiesību aizsardzības prasību izpilde vēl netiek nodrošināta tādā līmenī, lai būtu iespējams ratificēt attiecīgos Pārskatītās hartas pantus un uzņemties minētās saistības.

1998.gada 19.jūnija Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, kas garantē arī bērnu sociālās tiesības. Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā darbojas Valsts Bērna tiesību aizsardzības centrs, kas uzrauga un analizē bērnu tiesību aizsardzības procesa kvalitāti; VBTAC pakļautībā ir izveidotas rajonu (pilsētu) bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas.

Izglītības likuma 3.pants nosaka, ka katram Latvijas Republikas pilsonim un personai, kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi, personai, kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja, un viņu bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas.

Pieprasījums pēc vietām pirmsskolas izglītības iestādēs ir ievērojami lielāks nekā tur pieejamais vietu skaits.[11]

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 11.pantā ir noteikts, ka pašvaldības sociālajam dienestam ir uzdevumi - veikt sociālo darbu ar personām, ģimenēm un personu grupām, sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm, aizbildņiem. Vienlaikus, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 10.panta trešā daļā noteiktais pieļauj, ka pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 3000, var neveidot sociālo dienestu. Šādā gadījumā iepriekš minēto pašvaldības sociālā dienesta uzdevumu izpildi nodrošina pašvaldības dome (padome) vai tās deleģēta institūcija pašvaldības saistošajos noteikumos paredzētajā kārtībā.

Tādējādi Latvijas iedzīvotājiem, tajā skaitā arī bērniem un jauniešiem, nav nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības saņemt sociālā darbinieka pakalpojumus. Piemēram, 2007.gadā sociālā dienesta pienākumi 65 pašvaldībās bija deleģēti darbiniekiem amatu apvienošanas kārtībā, no kuriem tikai vienam bija sociālā darbinieka kvalifikācija. Šāda situācija neveicina ģimeņu izkļūšanu no nabadzības un tām nav nodrošināta aizsardzība pret izstumšanu no sabiedrības.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 28.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, ja nav iespējams nodrošināt viņu aprūpi un audzināšanu audžuģimenē vai pie aizbildņa, mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas. Savukārt, 2003.gada 3.jūnija Ministru kabineta noteikumu Nr.291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” IV. daļā „Prasības bērnu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām” noteikto pašlaik praksē pilnībā nodrošināt nav iespējams, jo trūkst tam nepieciešamais finansējums.

Audžuģimeņu skaits patlaban nenodrošina iespēju dzīvot audžuģimenē visiem tiem bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības un nav nodoti aizbildnībā vai kurus nav iespējams adoptēt.

Nav tikusi nodrošināta audžuģimeņu un aizbildņu pabalstu analoģiska finansēšanas un izmaksas kārtība – t.i., arī pabalsta bērna uzturam audžuģimenē 32 latu apmērā mēnesī tāpat kā pabalsta aizbildnim par bērna uzturēšanu izmaksāšana no valsts budžeta (pasākumu bija nepieciešams īstenot 2006. gadā saskaņā ar Audžuģimeņu koncepciju, apstiprināta ar Ministru kabineta 2003. gada 10. decembra rīkojumu Nr. 766). Minētā pasākuma ieviešana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pēc iespējas lielākam skaitam bez vecāku gādības palikušu bērnu iespēju dzīvot ģimeniskā vidē.

Pastāv problēmas ar grūti audzināmiem bērniem, kuru esošās audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu sistēmas ietvaros nav iespējams atrisināt.^[12]

Saskaņā ar Likuma 12.pantu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem un viņu bērniem, kas izglītību iegūst Latvijā, maksa par izglītību tiek noteikta un segta tādā pašā kārtībā kā Latvijas Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet ārvalstnieks vai bezvalstnieks maksā par izglītības ieguvi saskaņā ar noslēgto līgumu ar attiecīgo izglītības iestādi.

IZM ir izstrādājusi un iesniegusi Saeimā likumprojektu „Grozījumi Izglītības likumā”. Likumprojekts paredz izteikt jaunā redakcijā Izglītības likuma 12.pantu. Šī panta sestā daļa paredz, ka ārzemnieku ar diplomātiskajām un dienesta vīzām bērniem maksa par vispārējo un profesionālo izglītību tiek noteikta un segta tādā pašā kārtībā, kā Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem.

Nav izveidota vienota un precīza skolas vecuma bērnu uzskaites sistēma. Piemēram, 2006. gadā IR reģistrēti 295 457 obligātā izglītības vecuma bērni, no kuriem izglītības iestādēs reģistrēti tikai 279 872 bērni.

Ar katru gadu palielinās to bērnu skaits, kas sistemātiski kavē mācības. Salīdzinājumā ar 2005. /2006. mācību gadu 2006. /2007. mācību gadā par 275 skolēniem ir palielinājies otrgadnieku skaits vispārizglītojošās skolās, īpaši 6., 8. un 10. klasē (attiecīgi par 142, 138, 164 skolēniem).[13]

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz ienesīgu nodarbošanos jebkuras citas Līgumslēdzējas puses teritorijā izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

IeM–ratifikācija nav iespējama

LM – ratifikācija daļēja

Iepriekšminētie noteikumi paredz, ka darba devējs veic samaksu par NVA iesniedzamo dokumentu darba izsaukuma apstiprināšanai izskatīšanu (trīs vai pieci lati). Līdz 2008.gada 1.jūlijam ārzemniekam noteiktā valsts nodeva par darba atļaujas pieprasīšanai nepieciešamo dokumentu izskatīšanu ir bijusi 35 lati par kalendāra mēnesi, bet MK 2008.gada 3.jūnija noteikumi Nr.403 „Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 20.janvāra noteikumos Nr.44 „Noteikumi par darba atļaujām ārzemniekiem” būtiski samazina šo valsts nodevu, nosakot to 35 latu apmērā par katru nodarbinātības gadu.

Darba samaksu vai ienākumus no komercdarbības ārzemniekam reglamentē Ministru kabineta 2005.gada 12.jūlija noteikumi Nr.515 „Noteikumi par ārzemniekiem nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanas kārtība”.

Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānā 2008.gadam ir iekļauts uzdevums izstrādāt grozījumus normatīvajos aktos, lai izveidotu uzturēšanās un darba atļaujas pieprasīšanas procedūru, izmantojot „vienas pieturas aģentūras” principu. Paredzēts, ka vienkāršotā darba un uzturēšanās atļauju izsniegšanas sistēma dos iespēju darba devējam formalitātes veikt ātrāk un ērtāk.

Pašlaik darba devējam, kurš vēlas nodarbināt trešās valsts pilsoni, Nodarbinātības valsts aģentūrā jāpiesaka vakance un jāapstiprina darba izsaukums. Pēc darba izsaukuma apstiprināšanas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē jāapstiprina izsaukums uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai un tikai pēc abu izsaukumu apstiprināšanas trešās valsts pilsonis var iesniegt dokumentus uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai.

Personām, kas ir nodarbinātas ES/EEZ teritorijā piemēro Regulu (EEK) Nr.1408 par sociālās drošības shēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas Kopienas teritorijā.

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo ārzemnieku un viņu ģimeņu tiesību uz aizsardzību un palīdzību izmantošanu jebkuras citas Līgumslēdzējas puses teritorijā, Līgumslēdzējas puses apņemas:

LM – daļēji ratificējams

IeM – Kopumā uzskata, ka Pārskatītajā hartā noteiktie vispārējie principi migrantu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzībai ir vērtējami pozitīvi, tomēr, ņemot vērā pašreizējo šīs jomas tiesisko regulējumu LR, kā arī administratīvās un finansiālās iespējas, neredz iespēju tos Pārskatītajā hartā noteiktajā apjomā īstenot šobrīd Latvijā.

BĢLM - Lai gan Latvija jau šobrīd īsteno politiku nolūkā nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību prasību izpildi, kuras noteiktas Pārskatītajā hartā, uzskata, ka minēto bērna tiesību aizsardzības prasību izpilde vēl netiek nodrošināta tādā līmenī, lai būtu iespējams ratificēt attiecīgos Pārskatītās hartas pantus un uzņemties minētās saistības.

Ar informāciju par darba iespējām - vakancēm Latvijā var iepazīties jebkurā NVA filiālē, Latvijas valsts piederīgie, kuri vēlas strādāt ārvalstīs, informāciju arī var iegūt NVA filiālēs (divpusējo līgumu ietvaros, vai EURES datu bāzē reģistrētās vakances citās ) vai arī izmantojot interneta adreses www.nva.gov.lv vai  eures.com.

Ārvalstniekam un bezvalstniekam, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, ir jāuzrāda veselības apdrošināšanas polises kopija, saskaņā ar kuru tiek garantēta samaksa par veselības aprūpi laikā, kamēr persona uzturas Latvijas Republikā.

Normatīvie akti paredz divus veidus, kā viesstrādnieks var iebraukt strādāt Latvijā:

1) ja viņš ir no tās valsts, ar kuru ir noslēgts bezvīzu režīms vai viņam ir jau atbilstošas kategorijas vīza, tad ir iespējams brīvi iebraukt Latvijas Republikā un iesniegt attiecīgajā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes teritoriālajā nodaļā dokumentus un saņemt vai nu termiņuzturēšanās atļauju vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar MK 2006.gada 3.oktobra noteikumiem Nr.813 „Uzturēšanās atļauju noteikumi”;

2) ja viesstrādnieks ir no valsts, ar kuru nav noslēgts bezvīzu režīms vai viņam nav atbilstošās kategorijas vīzas, tad nepieciešamie dokumenti ir jāiesniedz LR diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā attiecīgajā ārvalstī, kas šos dokumentus nosūta Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Punkta ratifikācija nav iespējama, jo nav paredzētas visiem viesstrādniekiem vienādas tiesības iesniegt nepieciešamos dokumentus.

Pēc 2006. gada 8. jūnija grozījumiem ĀL 17. pantā veselības aprūpes sistēmā vienlīdzīgas tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus ir tikai pilsoņiem un nepilsoņiem un citām īpaši likumā norādītām personām. Savukārt personām, kurām ir piešķirta termiņuzturēšanās atļauja, arī bērniem, nav paredzēta iespēja saņemt valsts garantēto veselības aprūpi.

Ja ārzemnieka darbs Latvijas Republikā ir paredzēts saskaņā ar uzņēmuma līgumu, darba devējs pirms darba izsaukuma apstiprināšanas iesniedz aģentūrā iesniegumu uzņēmuma līguma saskaņošanai un uzņēmuma līguma projekta kopiju divos eksemplāros un tulkojumu latviešu valodā.

Nodarbinātības valsts aģentūra neapstiprina darba izsaukumu, ja:

-          darba devējs, kurš vēlas nodarbināt ārzemnieku, noslēdzot darba līgumu nav reģistrējis brīvo darba vietu vai speciālista vakanci aģentūras filiālē vai pēc reģistrēšanas attiecīgā darba vieta vai speciālista vakance ir brīva mazāk par mēnesi;

-          darba devējs nav saņēmis darba atļauju ārzemniekam pēc iepriekš apstiprināta darba izsaukuma un triju mēnešu laikā pēc darba izsaukuma apstiprināšanas nav rakstiski informējis aģentūras filiāli par iemeslu, kādēļ darba izsaukums nav iesniegts pārvaldē;

-          darba izsaukums noformēts darbam vienlaikus pie vairākiem darba devējiem un paredzētais darba laiks pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku;

-          darba devējs aģentūras filiālē nav iesniedzis visus šo noteikumu 18.punktā minētos dokumentus vai iesniegtajos dokumentos minētā informācija ir nepilnīga, nepamatota vai nepatiesa;

-          pārvaldes priekšnieks ir pieņēmis lēmumu par darba devēja pārkāpumu.

Punkta ratifikācija nav iespējama, jo priekšroka darba devēja piedāvātajai darba vietai sākotnēji tiek dota Latvijas Republikā reģistrētam bezdarbniekam.

Sociālās palīdzības pabalsti netiek importēti vai eksportēti.

Iepriekš minētais apliecina ka ikvienam, kurš Latvijā tiek likumīgi nodarbināts un kura darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums (tātad arī ārzemniekiem) tiek nodrošināti vienlīdzīgi darba nosacījumi. Turklāt darba tiesību pārkāpuma gadījuma ikvienam darbiniekam savu tiesību aizsardzībai ir tiesības vērsties tiesā un Valsts darba inspekcijā.

b) Darba likuma 8.panta pirmā daļa paredz darbiniekiem, kā arī darba devējiem tiesības brīvi, bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas saistībā ar kādu no šā likuma 7.panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses. Turklāt darbinieka piederība pie šā panta pirmajā daļā minētajām organizācijām vai darbinieka vēlme iestāties tajās nevar būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai (Darba likuma 8.panta otrā daļa). Papildus jāmin, ka saskaņā ar likuma "Par arodbiedrībām" 2.panta pirmo daļu tiesības veidot arodbiedrības ir Latvijas Republikas iedzīvotājiem, kuri strādā vai mācās (tātad arī ārvalstniekiem).

c) Satversmes 97.pants nosaka, ka ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

Tomēr nacionālā likumdošana neparedz iespēju ārzemniekiem, kuri saņēmuši Latvijā termiņuzturēšanās atļauju un darba atļauju, darba zaudēšanas gadījumā palikt Latvijā, reģistrēties kā darba meklētājam vai bezdarbniekam un attiecīgi pretendēt uz bezdarbnieka pabalsta saņemšanu.

Imigrācijas likums nosaka, kādos gadījumos termiņuzturēšanās atļauju uz ārzemniekam izsniegtas uzturēšanās atļaujas termiņu ir tiesības pieprasīt ārzemnieka laulātajam, nepilngadīgajiem bērniem un aizgādībā esošajām personām.

2004.gada 20.janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr.44 „Noteikumi par darba atļaujām ārzemniekiem” paredz atvieglotā kārtībā bez darba izsaukuma apstiprināšanas NVA, darba atļauju izsniegt ārzemniekam, kurš:

1) ieradies Latvijā uz dzīvi pie laulātā, kas ir Latvijas pilsonis, Latvijas nepilsonis vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmis ārzemnieks, un vēlas strādāt;

2) iepriekšminētajā punktā minētā ārzemnieka bērns, kas ir saņēmis termiņuzturēšanās atļauju un vēlas strādāt;

3) Latvijas pilsoņa pilngadīgais bērns vai viņa ģimenes loceklis un vēlas strādāt;

4) persona, kam Patvēruma likumā noteiktajā kārtībā piešķirts alternatīvais statuss vai viņa ģimenes loceklis, kas ir saņēmis termiņuzturēšanās atļauju un vēlas strādāt, u.c.

Valsts garantētais medicīniskās palīdzības apjoms tiek sniegts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. No pacienta iemaksas atbrīvojamas trūcīgās personas, kas par tādām atzīstas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

2004.gada 20.janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr.44 „Noteikumi par darba atļaujām ārzemniekiem” nosaka, ka darba atļauja tiek izsniegta atvieglotā kārtībā arī ārzemniekiem – individuālajiem komersantiem un pašnodarbinātām personām (nav nepieciešams NVA apstiprināts darba izsaukums).

Augstskolu likuma 56.panta trešā daļa paredz valodas prasības studiju programmu īstenošanai valsts dibinātajās augstskolās un koledžās. Tā nosaka, ka valsts dibinātās augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā iespējama tikai šādos gadījumos:

1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus;

2) ne vairāk par vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde;

3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj licencēšanas komisija.

Savukārt, Augstskolu likuma 86.panta pirmā daļa paredz, ka ārzemniekus, kuriem nav izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, var uzņemt Latvijas augstskolās un koledžās par pilnā laika studējošajiem saskaņā ar Latvijas Republikas Izglītības likumu un šo likumu uz vispārējo noteikumu pamata. Ja starptautiskie līgumi neparedz citu kārtību, ārzemniekus var uzņemt Latvijas augstskolās un koledžās, ievērojot atsevišķus noteikumus, piemēram, ārzemniekiem pietiekami labi jāprot valodas, kurās notiek mācības.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz vienlīdzīgām tiesībām un attieksmi nodarbinātības un darba jautājumos, bez diskriminācijas dzimuma dēļ, Līgumslēdzējas puses apņemas atzīt šīs tiesības un veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu vai veicinātu to norisi sekojošajās sfērās:

(a) pieeja darbam, aizsardzība atlaišanas un nodarbinātības samazināšanās gadījumos;
(b) arodapmācība, apmācība, pārkvalificēšanās un rehabilitācija;
(c) darba nolīgumi un darba apstākļi, tai skaitā kompensācijas;
(d) karjeras attīstība, tai skaitā tās veicināšana.

„(1) Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu.

(2) Šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas — neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.”

Savukārt likuma 29.pants paredz:

„29.pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums

(1) Dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma.

(2) Atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma ir pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums, kas ir samērīgs ar tā rezultātā sasniedzamo tiesisko mērķi.

(3) Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai atkarībā no dzimuma, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka dzimumu, vai arī to, ka darbinieka piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.

(4) Par diskrimināciju šā likuma izpratnē uzskatāma arī personas aizskaršana un norādījums to diskriminēt.

(5) Tieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu saistībā ar tās piederību pie noteikta dzimuma ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret citu personu.

(6) Netieša diskriminācija pastāv, ja salīdzināmā situācijā šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas viena dzimuma personām, izņemot gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.

(7) Personas aizskaršana šā likuma izpratnē ir personas pakļaušana tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kas saistīta ar tās piederību pie noteikta dzimuma, tajā skaitā –– seksuāla rakstura rīcībai, ja šādas rīcības mērķis vai rezultāts ir personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai aizskarošas vides radīšana.

(8) Ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

(9) Šā panta, kā arī šā likuma 32.panta pirmās daļas, 34., 48., 60. un 95.panta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar attiecīgo tiesību būtību, attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.

(10) Reliģiskajā organizācijā atšķirīga attieksme atkarībā no personas reliģiskās pārliecības ir pieļaujama gadījumā, ja noteikta veida reliģiskā pārliecība ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums, ņemot vērā organizācijas ētiku.”

Saskaņā ar Darba likumā un Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteikto, var uzskatīt, ka 20.panta izpilde ir iespējama pie esošā tiesiskā regulējuma un grozījumi tiesību aktos nav nepieciešami.

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo tiesību uz informāciju un konsultācijām saistību laikā, Līgumslēdzējas puses apņemas piemērot un veicināt pasākumus, kas dod šādas tiesības strādājošiem vai to pārstāvjiem saskaņā ar nacionālo likumdošanu un praksi:

(a) regulāri attiecīgā laikā un saprotamā veidā būt informētiem par savu darba devēju ekonomisko un finansiālo situāciju, saprotot, ka zināmas informācijas atklāšana, kas var būt kaitējoša saistībām, var tikt noraidīta vai būt konfidenciāla; un
(b) laicīgi būt informētiem par paredzamajiem lēmumiem, kas var ievērojami atsaukties uz strādājošo interesēm, īpaši par tiem lēmumiem, kas varētu ievērojami ietekmēt saistības nodarbinātības situācijā.

1) pieprasīt un saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma pašreizējo ekonomisko un sociālo stāvokli, kā arī par iespējamām izmaiņām;

2) laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā;

3) piedalīties darba samaksas noteikumu, darba vides, darba apstākļu un darba laika organizācijas noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku drošības un veselības aizsardzībā;

4) ieiet uzņēmuma teritorijā, kā arī piekļūt darba vietām;

5) rīkot darbinieku sapulces uzņēmuma teritorijā un telpās;

6) uzraudzīt, kā darba tiesiskajās attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.

Informēšana šā likuma izpratnē ir process, kurā darba devējs nodod informāciju darbinieku pārstāvjiem, ļaujot tiem iepazīties ar attiecīgo jautājumu un to izpētīt. Informācija darbinieku pārstāvjiem sniedzama savlaicīgi, kā arī pienācīgā veidā un apjomā. Savukārt konsultēšanās šā likuma izpratnē ir viedokļu apmaiņa un dialogs starp darbinieku pārstāvjiem un darba devēju ar mērķi panākt vienošanos. Konsultēšanās veicama atbilstošā līmenī, savlaicīgi, kā arī pienācīgā veidā un apjomā, lai darbinieku pārstāvji varētu saņemt pamatotas atbildes.

Minētās darbinieku pārstāvju tiesības izmantojamas tā, lai nemazinātu uzņēmuma darbības efektivitāti.

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo tiesību uz darba apstākļu un darba vides noteikšanu un uzlabošanu saistību laikā, Līgumslēdzējas puses apņemas piemērot un veicināt pasākumus, kas dod šādas tiesības strādājošiem vai to pārstāvjiem saskaņā ar nacionālo likumdošanu un praksi, veicinot:

(a) darba apstākļu, darba organizācijas un darba vides noteikšanu un uzlabošanu;
(b) veselības un drošības aizsardzību saistību laikā;
(c) sociālo un sociāli kulturālo pasākumu un iespēju organizēšanu saistību laikā;
(d) šo nosacījumu ievērošanas pārraudzību.

Darba aizsardzības likuma 10.pantā darba devējam ir paredzēts pienākums darba aizsardzības jomā konsultēties ar nodarbinātajiem vai uzticības personām, kā arī nodrošināt uzticības personām iespēju piedalīties apspriedēs par jautājumiem, kas attiecas uz darba aizsardzības jautājumiem.

Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumu Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” 7.punkts nosaka, ka darba devējs, darba aizsardzības speciālists, kompetentais speciālists vai kompetentā institūcija, veicot darba vides iekšējo uzraudzību, sadarbojas ar uztucības personu vai nodarbināto pārstāvi un iesaista nodarbinātos.

Noteikumu Nr.660 36.punkts nosaka, ka darba devējs informē visus nodarbinātos un uzticības personas vai nodarbināto pārstāvjus par:

36.1. riska faktoriem un no tiem izrietoši darba vides risku, kas pastāv uzņēmumā un katrā darba vietā;

36.2. ieguvumu, kas nodarbinātajiem un uzņēmumam rodas no riska faktoru likvidēšanas un darba vides riska samazināšanas;

36.3. viņu uzdevumiem un pienākumiem darba vides iekšējās uzraudzības veikšanā (arī par nepieciešamo rīcību ārkārtas situācijā);

36.4. iespējamām sekām, kas var rasties, neievērojot noteikto darba procesu;

36.5. darba aizsardzības pasākumiem;

36.6. darba vides riska novērtēšanas rezultātiem, uz to pamata izdarītajiem secinājumiem, darba aizsardzības pasākumu plānu un veiktajiem vai veicamajiem darba aizsardzības pasākumiem.

Minēto nosacījumu ievērošanu pārrauga Valsts darba inspekcija.

Lai nodrošinātu efektīvu vecu cilvēku tiesību uz sociālo aizsardzību, Līgumslēdzējas puses apņemas, vai nu tieši vai sadarbojoties ar sabiedriskām vai privātām organizācijām, piemērot un veicināt attiecīgus pasākumus, kas īpaši attiecas uz sekojošo:

- dodot veciem cilvēkiem iespēju, cik ilgi vien iespējams, palikt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, ar sekojošo pasākumu palīdzību:
(a) pietiekošiem līdzekļiem, kas ļauj tiem atbilstoši dzīvot un aktīvi piedalīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē;
(b) nodrošinājums ar informāciju par pakalpojumiem un izdevībām, kas pieejamas veciem cilvēkiem un viņu iespējām tās izmantot;
- dodot tiesības veciem cilvēkiem brīvi izvēlēties savu dzīvesveidu un dzīvot neatkarīgu dzīvi savas ģimenes lokā cik vien ilgi viņi to vēlas un spēj, ar sekojošu pasākumu palīdzību:
(a) nodrošinājums ar dzīvesvietu, kas atbilst viņu vajadzībām un veselības stāvoklim vai ar atbilstošām iespējām piemērot viņu dzīvesvietas;
(b) nepieciešamā veselības aprūpe un pakalpojumi viņu valstī;
- nodrošinot veciem cilvēkiem dzīvi institūcijās ar atbilstošu apgādi, tajā pašā laikā respektējot viņu noslēgtību, un dalību lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz dzīves apstākļiem institūcijā.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 3.pantu tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem un ārzemniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Turklāt šī likuma 9.panta 2.punkts nosaka, ka ja pašvaldība no fiziskajām personām vai institūcijām saņēmusi informāciju par personu, kurai varētu būt nepieciešams sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojums vai sociālā palīdzība, pašvaldībai ir pienākums likumā “Par sociālo drošību” noteiktajā kārtībā pārbaudīt saņemto informāciju, izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī kārtību, kādā sociālie pakalpojumi vai sociālā palīdzība saņemama.

Attiecībā uz PESH 23.panta pirmās daļas (b) apakšpunktu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 45.panta otrajā daļā ir noteikts, ka sociālais darbinieks nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem.

Attiecībā uz PESH 23.panta otrās daļas (a) apakšpunktu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 46.panta otrajā daļā ir noteikts, ka sociālais aprūpētājs atbilstoši klienta vēlmēm un vajadzībām nosaka sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksa vai atsevišķu pakalpojumu nepieciešamību un organizē pakalpojumu sniegšanu;

Attiecībā uz PESH 23.panta trešo daļu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 28.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pensijas vecuma personām, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu, mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas.

Savukārt, praksē netiek pietiekami nodrošināta vecu cilvēku aprūpe, jo saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.pantu un 2003.gada 27.maija Ministru kabineta noteikumiem Nr.275 „Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” tā ienākumu robeža, pie kuras apgādniekiem jāmaksā par aprūpes pakalpojumu ir ļoti zema. Veci cilvēki nevar saņemt nepieciešamo pakalpojumu, jo apgādnieki ir maksātnespējīgi.

Latvijas veselības aprūpes sistēma balstās uz sociālās solidaritātes principiem – visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības saņemt valsts obligātās veselības apdrošināšanas apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Spēkā esošie normatīvie akti, atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas veselības politikas pamatnostādnēm „Veselība 21 – Veselība visiem 21.gadsimtā”, neparedz priekšrocības atsevišķām iedzīvotāju grupām veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, bet gan nosaka visiem vienādas tiesības, vienādus pienākumus un kopīgu atbildību par veselību. Atbilstoši pašreizējai ekonomiskajai situācijai Latvijas Republikā, saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumiem Nr.1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”, ir rasta iespēja paredzēt sekojošus atvieglojumus atsevišķām iedzīvotāju kategorijām:

•               par ģimenes ārsta mājas vizīti personām pēc 80 gadu vecuma ir jāmaksā tikai pacienta iemaksa 2 LVL apmērā (pārējām personām ģimenes ārsta mājas vizīte ir maksas pakalpojums, saskaņā ar ārstniecības iestādē apstiprinātu cenrādi);

•               Valsts sociālās apdrošināšanas vecuma pensiju saņēmējiem, kuru pensiju lielums ir mazāks par 60 latiem, pacienta iemaksa par sekundārās ambulatorās veselības aprūpes ārsta ambulatoru apmeklējumu ir noteikta 1 LVL apmērā (pārējām personām par sekundārās ambulatorās veselības aprūpes ārsta ambulatoru apmeklējumu jāmaksā pacienta iemaksa 2 LVL apmērā).

Lai samazinātu infekcijas slimību izplatīšanos un mazinātu saslimšanas gadījumus ar gripu un gripas izraisītajām komplikācijām gados vecu cilvēku vidū, no valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksāta vakcinēšana, par indikatoru nosakot starp pandēmiju periodā pret gripu vakcinēto personu skaitu, kas vecākas par 65 gadiem.

Veselības ministrijā ir sagatavoti Veselīga uztura ieteikumi cilvēkiem, kas vecāki par 60 gadiem. Tie ir apstiprināti ar Veselības ministrijas 2007.gada 8.augusta rīkojumu Nr.127 „Par veselīga uztura ieteikumiem cilvēkiem, kas vecāki par 60 gadiem”. Šos ieteikumus bukleta veidā paredzēts izplatīt ar veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu tīklu starpniecību, kā arī Latvijas Pensionāru federāciju, lai tie būtu pēc iespējas pieejami mērķa grupai. Ieteikumi ir ievietoti arī Veselības ministrijas mājas lapā.

Ar Veselības ministrijas 2005.gada 2.maija rīkojumu Nr.64 „Par Pacientu pārstāvju konsultatīvās padomes izveidošanu” tika izveidota Pacientu pārstāvju konsultatīvā padome, lai veicinātu sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesā pacientu tiesību jomā, kā arī sniegtu priekšlikumus par Veselības ministrijas pacientu tiesību jomā izstrādātajiem normatīvajiem aktiem. Pacientu pārstāvju konsultatīvo padomi vada Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” prezidents un Padomē darbojas pārstāvji no Invalīdu tiesību aizsardzības centra, Latvijas Pensionāru federācijas un Latvijas Politiski represēto apvienības. Minēto organizāciju mērķi un uzdevumi ir saistīti ar cilvēku ar invaliditāti un gados vecāku cilvēku tiesību aizsardzību.

2001.gadā akceptētajā Sabiedrības veselības stratēģijā ir izvirzīts 21.mērķis, kurš jāsasniedz līdz 2010.gadam un viens no Sabiedrības veselības stratēģijas izstrādes un realizācijas pamatprincipiem ir iespējami plašāka sabiedrības iesaistīšana. Stratēģijas 5.sadaļa ietver pieaugušo veselību, veselīgu uzturu un aktīvas vecumdienas, par mērķi izvirzot līdz 2010.gadam paaugstināt cilvēku iespējas nodzīvot līdz lielam vecumam un saglabāt labu dzīves kvalitāti, un Latvijas iedzīvotājiem, kuri vecāki par 65 gadiem dot iespēju realizēt visu savu veselības potenciālu, kā arī aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Īpaši  tiek uzsvērts, ka vismaz par 25% jāpalielina to cilvēku īpatsvars, kuri 80 gadu vecumā dzīvo mājās un kuru veselības stāvoklis ļauj saglabāt neatkarību, pašcieņu un savu vietu sabiedrībā.

2000.gada 4.oktobrī SIA „Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” sastāvā ietilpstošajā  Klīnikā “Biķernieki” tika izveidots Geriatrijas centrs, kas sniedz veselības uzlabošanas un veselības veicināšanas pasākumu kompleksu, kurš vērsts uz veco ļaužu sociālo rehabilitāciju un integrāciju sabiedrībā.

Lai nodrošinātu veselības aprūpes pieejamību visiem iedzīvotājiem, valsts garantētais ārstniecības pakalpojumu apjoms tiek sniegts Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņiem, kuri uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, kā arī viņu ģimenes locekļiem. Tāpat no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem veselības aprūpes pakalpojumus sniedz ārzemniekiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā, bēgļiem un personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss, kā arī aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām.

Valsts apmaksātus sekundārās un terciārās veselības aprūpes pakalpojumus persona var saņemt tikai pēc ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījuma (izņemot pacientus, kuri slimo ar konkrētām slimībām). Saņemot veselības aprūpes pakalpojumus, personai ir jāmaksā pacienta iemaksa (izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību gadījumos, kad cietušais (saslimušais) ir dzīvībai un veselībai kritiskā stāvoklī).

Personai, kura nav reģistrējusies ģimenes ārsta pacientu sarakstā, no valsts budžeta līdzekļiem apmaksā neatliekamo medicīnisko palīdzību, primārās veselības aprūpes pakalpojumus un profilaktiskās apskates un izmeklējumus.

Ja persona vēlas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, kas nav iekļauti valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstā, tad izdevumus sedz pacients vai trešā persona, piemēram, apdrošināšanas sabiedrība.

Lai nodrošinātu veselības aprūpes pieejamību visām iedzīvotāju grupām, jo īpaši neaizsargātākajai sabiedrības daļai, no pacienta iemaksas ir atbrīvotas vairākas iedzīvotāju kategorijas, piemēram, bērni vecumā līdz 18 gadiem, trūcīgās personas, politiski represētās personas, Černobiļas elektrostacijas avārijas seku likvidācijā cietušās personas, tuberkulozes slimnieki (veicot izmeklējumus tuberkulozes noteikšanai), psihiski slimas personas (saņemot psihiatrisko ārstēšanu), valsts sociālās aprūpes centru un pašvaldību pansionātu aprūpē esošās personas. Tāpat pacienta iemaksa nav jāmaksā saņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību gadījumos, kad cietušais (saslimušais) ir dzīvībai un veselībai kritiskā stāvoklī, veicot vakcināciju (piemēram, pret difteriju) imunizācijas valsts programmas ietvaros, veicot profilaktiskās apskates, kā arī saņemot ārstēšanu no dažādām infekciju slimībām (piemēram, HIV/AIDS, difteriju, kašķi, tuberkulozi, sifilisu, vīrushepatītu). Atsevišķi atvieglojumi pacientu iemaksām attiecas arī uz I grupas invalīdiem un personām vecākām par 80 gadiem (par ģimenes ārsta mājas vizīti), pensionāriem, kuru ikmēneša pensija nepārsniedz 60 LVL (85 EUR)(apmeklējot ārstu speciālistu).

Ģimenes ārsta mājas vizītes pilnībā no valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksātas tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam. I grupas invalīdiem un personām pēc 80 gadu vecuma.

Ņemot vērā to, ka ilgstoša ārstēšanās var pacientam radīt nabadzības draudus, valsts ir noteikusi pacienta iemaksu „griestus”, kurus sasniedzot, pacienta iemaksa nav jāmaksā. Proti, kopējais pacienta iemaksas apjoms par katru stacionēšanās reizi nedrīkst pārsniegt 80 LVL, savukārt pacienta iemaksu kopsumma par ambulatorajiem un stacionārajiem veselības aprūpes pakalpojumiem kalendārā gadā nedrīkst pārsniegt 150 LVL.

Zāļu un medicīnisko ierīču iegādes kompensācijas sistēmas ietvaros pacientiem ar noteiktām diagnozēm tiek kompensēti zāļu iegādes izdevumi 100%, 90%, 75% un 50% apmērā.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz aizsardzību darba saistību izbeigšanās gadījumos, Līgumslēdzējas puses apņemas atzīt:

(a) visu strādājošo tiesības, ka viņu darba saistības netiks izbeigtas bez vērā ņemama iemesla šīs saistības pārtraukt saistībā ar viņu spējām, uzvedību vai pamatojoties uz saistību, iestādes vai pakalpojumu operatīvām vajadzībām;
(b) to strādājošo, kuru darba saistības ir tikušas izbeigtas bez vērā ņemama iemesla, tiesības saņemt atbilstošu kompensāciju vai citu attiecīgu pabalstu.

Līgumslēdzējas puses apņemas nodrošināt tiem strādājošajiem, kas uzskata, ka viņu darba saistības ir tikušas pārtrauktas bez vērā ņemama iemesla, tiesības griezties pie tiesas instancēm.

Saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmo daļu darba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, vienīgi pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību, viņa spējām vai ar saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā, šādos gadījumos:

1)       darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību;

2)       darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību;

3)       darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu;

4)       darbinieks, veicot darbu, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī;

5)       darbinieks rupji pārkāpis darba aizsardzības noteikumus un apdraudējis citu personu drošību un veselību;

6)       darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai;

7)       darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums;

8)       ir atjaunots darbā darbinieks, kurš agrāk veica attiecīgo darbu;

9)       tiek samazināts darbinieku skaits;

10)    tiek likvidēts darba devējs – juridiskā persona vai personālsabiedrība.

Bez tam atbilstoši šī panta ceturtajai daļai uzteikt darba līgumu šā panta pirmās daļas 6., 7., 8., vai 9.punktā minēto iemeslu dēļ ir atļauts, ja darba devējam nav iespējams darbinieku ar viņa piekrišanu nodarbināt citā darbā tai pašā vai citā uzņēmumā.

Izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Jautājumu par svarīga iemesla esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata (likuma 101.panta piektā daļa).

Likuma 122.pants nosaka, ka darbinieks var celt tiesā prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas. Citos gadījumos, kad pārkāptas darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, viņš var celt tiesā prasību par atjaunošanu darbā viena mēneša laikā no atlaišanas dienas.

Savukārt likuma 124.pants noteic, ja darba devēja uzteikums nav tiesiski pamatots vai ir pārkāpta noteiktā darba līguma uzteikšanas kārtība, tas saskaņā ar tiesas spriedumu atzīstams par spēkā neesošu.

Saskaņā ar likuma 126.pantu darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu.

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo tiesību uz savu tiesību aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, Līgumslēdzējas puses apņemas nodrošināt, ka strādājošo prasības, kas radušās no darba devēja vai darba saistību kontraktiem, tiek garantētas ar galvotājinstitūcijas vai kāda cita efektīva aizsardzības veida palīdzību.

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo tiesību uz savas cieņas aizsardzību darbā, Līgumslēdzējas puses, konsultējoties ar darba devēju un strādājošo organizācijām, apņemas:

Darba likuma 29.panta septītā daļa nosaka, ka personas aizskaršana šā likuma izpratnē ir personas pakļaušana tādai no šīs personas viedokļa nevēlamai rīcībai, kas saistīta ar tās piederību pie noteikta dzimuma, tajā skaitā –– seksuāla rakstura rīcībai, ja šādas rīcības mērķis vai rezultāts ir personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai aizskarošas vides radīšana. Bez tam šī panta astotā daļa paredz, ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz vienlīdzīgām iespējām un attieksmi sievietēm un vīriešiem ar ģimenes saistībām un šādu un citu strādājošo starpā, Līgumslēdzējas puses apņemas:

BĢLM - Lai gan Latvija jau šobrīd īsteno politiku nolūkā nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību prasību izpildi, kuras noteiktas Pārskatītajā hartā, uzskata, ka minēto bērna tiesību aizsardzības prasību izpilde vēl netiek nodrošināta tādā līmenī, lai būtu iespējams ratificēt attiecīgos Pārskatītās hartas pantus un uzņemties minētās saistības.

Bez tam saskaņā ar Darba likuma 33.panta otro daļu darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par ģimenes vai laulības stāvokli.

Savukārt Darba likuma 109.pants noteic, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā [...].

(b) Darba likuma 99.pants nosaka, ka, lai novērstu jebkādu risku, kas var negatīvi ietekmēt grūtnieces drošību vai veselību, darba devējam pēc ārsta atzinuma saņemšanas ir pienākums nodrošināt grūtniecei tādus darba apstākļus un darba laiku, lai viņas pakļaušana minētajam riskam tiktu novērsta. Ja šādus darba apstākļus vai darba laiku nav iespējams nodrošināt, darba devējam ir pienākums uz laiku pārcelt grūtnieci citā, piemērotā darbā. Darba samaksas apmērs pēc darba līguma noteikumu grozīšanas nedrīkst būt mazāks par sievietes iepriekšējo vidējo izpeļņu. Ja šādu pārcelšanu citā darbā nav iespējams nodrošināt, darba devējam ir pienākums uz laiku piešķirt grūtniecei atvaļinājumu. Šādi piešķirta atvaļinājuma laikā grūtniecei tiek saglabāta iepriekšējā vidējā izpeļņa. Šā panta noteikumi attiecīgi piemērojami arī sievietei pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā.

Darba likuma 134.panta otrā daļa nosaka, ka darba devējs nosaka nepilnu darba laiku, ja to pieprasa grūtniece, sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, kā arī darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns invalīds līdz 18 gadu vecumam. Panta trešā daļa nosaka, ka uz darbinieku, kas nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas nodarbināts normālu darba laiku. Savukārt šī panta ceturtā daļa nosaka, ka darbinieka atteikšanās pāriet no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi pati par sevi nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. Šis noteikums neierobežo darba devēja tiesības uzteikt darba līgumu, ja šāds uzteikums ir pietiekami pamatots ar neatliekamu saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā.

Darba likuma 136.panta septītā daļa paredz, ka grūtnieci, sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam un sievieti, kas baro bērnu ar krūti, visā barošanas laikā var nodarbināt virsstundu darbā, ja viņa devusi rakstveida piekrišanu.

Darba likuma 138.pana sestā daļa nosaka, ka nakts laikā ir aizliegts nodarbināt grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, ja ir ārsta atzinums, ka attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna drošībai un veselībai. Savukārt septītā daļa nosaka, ka darbinieku, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam, nodarbināt nakts laikā atļauts tikai ar viņa piekrišanu.

Saskaņā ar Darba likuma 143.panta piekto daļu nedēļas atpūtas laikā aizliegts ir nodarbināt grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā.

Darba likuma 150.panta piektā daļa nosaka, ka darbiniekam, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam vai bērns invalīds līdz 18 gadu vecumam, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams vasarā vai pēc viņa vēlēšanās jebkurā citā laikā.

Pašreizējā ģimeņu, kuras audzina bērnus, atbalsta sistēma tikai daļēji nodrošina iespēju atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājumā. Viens no būtiskiem šķēršļiem, lai darbinieks varētu atgriezties darbā, ir ģimenēm pieejamu bērna pieskatīšanas pakalpojumu trūkums, ko tās varētu saņemt, piemēram, aukļu dienestā, bērnu rotaļu un attīstības centrā, sākumskolas vecuma bērnu dienas centrā, pirmsskolas izglītības iestādē. Īpaši apgrūtināta ir to vecāku atgriešanās darbā, kuru bērnam invaliditātes dēļ nepieciešams īpašs atbalsts un uzraudzība.

Lai gan spēkā esošais tiesiskais regulējums pieļauj vienādu abu dzimumu personu iesaistīšanos bērna audzināšanā, vienlaikus turpinot strādāt, sabiedrībā valdošo dzimu stereotipu dēļ vīrieši iesaistās bērna audzināšanā ievērojami mazākā mērā nekā sievietes. Patlaban pietrūkst efektīvu stimulējošu mehānismu vīriešu iesaistīšanai ģimenes dzīvē, kas cita starpā mazinātu sievietēm risku bērna kopšanas dēļ zaudēt darbu.

Atbilstoši esošajam tiesiskajam regulējam, ja notikušas priekšlaicīgas dzemdības un sievietei līdz dzemdībām nav bijis iespējams izmantot grūtniecības atvaļinājumu (56 dienas) vai kādu tā daļu, neizmantotās grūtniecības atvaļinājuma dienas, kā arī dzemdību atvaļinājuma dienas sieviete var izmantot pēc dzemdībām, attiecīgi saņemot par šo atvaļinājumu laiku maternitātes pabalstu. Tādā gadījumā par attiecīgajām līdz dzemdībām neizmantotajām grūtniecības atvaļinājuma dienām samazinās laika periods, par kādu sieviete var saņemt vecāku pabalstu.

Atvaļinājums sakarā ar bērna piedzimšanu tiek nodrošināts arī bērna tēvam saskaņā ar Darba likuma 155.pantu Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendārās dienas ilgu atvaļinājumu. Atvaļinājumu bērna tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas. Bez tam saskaņā ar panta piekto daļu ģimenē, kura adoptējusi bērnu vecumā līdz 3 gadiem, vienam no adoptētājiem piešķir 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu.

Tāpat ikvienam darbiniekam saskaņā ar Darba likuma 156.pantu ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu.

Darba likuma 101.panta pirmā daļa paredz konkrētu apstākļu uzskaitījumu, kas var kalpot par darba tiesisko attiecību uzteikuma pamatu no darba devēja puses. Šo apstākļu uzskaitījumā nav iekļauts uzteikuma pamats saistībā ar darbinieka ģimenes saistībām.

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo pārstāvju tiesības veikt savas funkcijas, Līgumslēdzējas puses apņemas darba saistību laikā nodrošināt sekojošo:
(a) viņi ir efektīvi aizsargāti no pret viņiem vērstu kaitīgu darbību, tai skaitā atlaišanu no darba, kas pamatota ar viņu statusu vai darbošanos kā strādājošo pārstāvjiem darba saistību laikā;
(b) viņiem tiek sniegtas atbilstošās iespējas, lai viņi varētu efektīvi un precīzi veikt savas funkcijas, ņemot vērā valsts industriālo attiecību sistēmu un attiecīgo saistību vajadzības, apjomu un iespējas.

Darba likuma 10.pants nosaka, ka darbinieki savu sociālo, ekonomisko un profesionālo tiesību un interešu aizstāvību īsteno tieši vai ar darbinieku pārstāvju starpniecību. Darbinieku pārstāvjiem, veicot savus pienākumus, ir šādas tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma pašreizējo ekonomisko un sociālo stāvokli, kā arī par iespējamām izmaiņām;

2) laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā;

3) piedalīties darba samaksas noteikumu, darba vides, darba apstākļu un darba laika organizācijas noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku drošības un veselības aizsardzībā;

4) ieiet uzņēmuma teritorijā, kā arī piekļūt darba vietām;

5) rīkot darbinieku sapulces uzņēmuma teritorijā un telpās;

6) uzraudzīt, kā darba tiesiskajās attiecībās tiek ievēroti normatīvie akti, darba koplīgums un darba kārtības noteikumi.

Panta sestā daļa paredz, ka darbinieku pārstāvja pienākumu veikšana nevar būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai.

Darba likuma 94.pants nosaka, ka darbiniekam ir tiesības savu aizskarto tiesību vai interešu aizsardzības nolūkā iesniegt sūdzību uzņēmumā attiecīgi pilnvarotai personai. Tiesības iesniegt sūdzību, lai aizstāvētu darbinieka tiesības un intereses, ir arī darbinieku pārstāvjiem. Nav pieļaujama jebkādu nelabvēlīgu seku radīšana darbiniekam sakarā ar sūdzības iesniegšanu un izskatīšanu saskaņā ar šā panta noteikumiem.

Turklāt darba likuma 9.pants aizliedz sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, kā arī tad, ja viņš informē kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darba vietā.

Lai nodrošinātu efektīvu strādājošo tiesību saņemt informāciju un konsultācijas par kolektīva štatu samazināšanu, Līgumslēdzējas puses apņemas nodrošināt to, ka darba devēji laicīgi, pirms štatu samazināšanas, informē un konsultē strādājošo pārstāvjus, lai izvairītos no kolektīva štatu samazināšanas vai ierobežojot to iespējamību un atvieglojot to sekas, piemēram, ar resursu palīdzību, lai sasniegtu sociālo pasākumu mērķus, palīdzot iesaistītajiem strādājošajiem pārkvalificēties.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību, Līgumslēdzējas puses apņemas:

(a) veikt vispārējus un koordinētus pasākumus sistēmas ietvaros, lai personas un viņu ģimenes, kas dzīvo vai riskē dzīvot trūkumā vai sociālās nevienlīdzības apstākļos, nodrošinātu, galvenokārt, ar darbu, dzīvesvietu, apmācību, izglītību, kultūru un sociālo un medicīnisko aprūpi;
(b) kontrolēt šos pasākumus tādā veidā, lai viņi pēc vajadzības varētu tiem piemēroties.

Valsts sociālie pabalsti, papildinot sociālās apdrošināšanas sistēmu, sniedz universālo valsts atbalstu naudas izmaksu veidā noteiktām iedzīvotāju grupām sociālo risku iestāšanās situācijās un ar ienākumu samazināšanas saistītās situācijās:

1) tādām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, vai kuru veiktās iemaksas nav pietiekamas valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju saņemšanai;

2) tādu papildus izdevumu rašanās gadījumos, kuros sociālās apdrošināšanas sistēma neparedz aizsardzību (piemēram, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas un piedzimšanas pabalsti, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas sniedz aizsardzību vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma gadījumā tām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, u.c.).

Tomēr, saskaņā ar „Nacionālo ziņojumu par sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju 2006.-2008.gadam”, nabadzības risks ir būtiski palielinājies arī ģimenēm ar bērniem, kā arī salīdzinoši lielam nabadzības riskam ir pakļautas daudzbērnu ģimenes, kurās ir 2 pieaugušie ar 3 un vairāk bērniem

Izglītības likuma 3.pants nosaka, ka katram Latvijas Republikas pilsonim un personai, kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi, personai, kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja, un viņu bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas.

Joprojām salīdzinoši zemais ģimenes valsts pabalsta apmērs neļauj sniegt pietiekamu valsts atbalstu ģimenēm, kuras audzina bērnu pēc tam, kad bērns ir sasniedzis divu gadu vecumu. Vienlaikus 2005. un 2006. gadā vērojama tendence pieaugt nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvaram. 2005.gadā mājsaimniecībās ar apgādībā esošiem bērniem nabadzības riska indekss bija 19%, savukārt 2006. gadā – 22%. Īpaši strauji nabadzības riska indekss pieaudzis mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un trim un vairāk bērniem (2005. gadā – 39%, savukārt 2006. gadā – 52%), kā arī nepilno ģimeņu mājsaimniecībām (nepilnajām ģimenēm, kur ir vismaz viens apgādībā esošs bērns) (2005. gadā – 31%, savukārt 2006. gadā – 40%)[14]. Minētie statistikas dati liecina, ka ar līdzšinējo valsts politiku nabadzības mazināšanas jomā nav izdevies stabilizēt un mazināt nabadzības riska ģimenēm, kuras audzina bērnus.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 32.pantā ir noteikts, ka sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Vienlaikus ar šī paša likuma 11.pantu uzdevums - sniegt sociālo palīdzību - ir noteikts pašvaldības sociālajam dienestam. Tādējādi ir LR normatīvajos aktos ir nodrošināta sistēma, kas paredz sniegt materiālu atbalstu trūkumā nonākušām ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām.

Savukārt, Eiropas Padomes atzinumā par Latvijas otro ziņojumu par nacionālo tiesību aktu atbilstību Eiropas Sociālās hartas ratificētajiem pantiem (ziņojuma periods: 2004.-2005.gads) norāda uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35.panta pirmajā daļā noteiktā pabalsta garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai, ko katru gadu saskaņo ar Latvijas Pašvaldību savienību, izteikti neadekvāti zemo līmeni (2007.-2008.gadā 27 lati vai 38 eiro personai mēnesī). Nabadzības riska slieksnis pēc EUROSTAT 2006.gadā uz vienu ekvivalento patērētāju ir 88 lati vai 127 eiro mēnesī. Turklāt GMI pabalsta saņemšanas ilgums tiek ierobežots ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 36.panta otrajā daļā noteikto deviņu mēnešu ierobežojumu saņemt pabalstu garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai kalendārā gada laikā, kas arī tiek atzīta par neatbilstību Eiropas Sociālās Hartas prasībām.

LM – daļēji ratificējams.

BĢLM - Lai gan Latvija jau šobrīd īsteno politiku nolūkā nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību prasību izpildi, kuras noteiktas Pārskatītajā hartā, uzskata, ka minēto bērna tiesību aizsardzības prasību izpilde vēl netiek nodrošināta tādā līmenī, lai būtu iespējams ratificēt attiecīgos Pārskatītās hartas pantus un uzņemties minētās saistības.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz dzīvesvietu, Līgumslēdzējas puses apņemas veikt sekojošus pasākumus:

Tā kā LM SPSPD attiecībā uz PESH 31.pantā noteikto strādā uz pasākumiem, kas vērsti uz sekām nevis uz cēloņu mazināšanu, lūdzam atbildīgo ministriju sarakstu papildināt ar EM un RAPLM

Saskaņā ar likumu „Par dzīvojamo telpu īri” pašvaldība sniedz palīdzību par maznodrošinātām atzītām personām (pensionāriem, invalīdiem, ģimenēm ar bērniem), ja tās tiek izliktas no dzīvojamās telpas likumā noteiktajos gadījumos. Savukārt, maznodrošināta personas ienākumu līmeni nosaka katra pašvaldība un šīs līmenis ir ļoti zems; vienīgais ierobežojums ir, ka tas nevar būt zemāks par 50% no minimālās darba algas.