(Ministru kabineta 2006.gada 4.jūlija noteikumi Nr.564)
Latvijas Nacionālais attīstības plāns
2007 – 2013
Rīga 2006
SATURS
I KAS IR NACIONĀLAIS ATTĪSTĪBAS PLĀNS? 4
II VALSTS IZAUGSMES MODELIS „CILVĒKS PIRMAJĀ VIETĀ” 6
III DZĪVES KVALITĀTE – KO AR TO SAPROTAM? 8
|
IV NACIONĀLĀ ATTĪSTĪBAS PLĀNA STRATĒĢIJA 11
1. Izglītots un radošs cilvēks 13 1.1. Kvalitatīva un pieejama pirmsskolas un pamatizglītība, obligāta vidējā un konkurētspējīga augstākā izglītība 13 1.2. Darbaspēka sagatavošana atbilstoši darba tirgus pieprasījumam 14 1.3. Mūžizglītība cilvēka radošā potenciāla un dzīves kvalitātes izaugsmei 15 1.4. Izglītības infrastruktūras modernizācija 16 2. Uzņēmumu tehnoloģiskā izcilība un elastība 18 2.1. Lietišķās zinātnes rezultātu komercializācija, inovācija un tehnoloģiju pārnese 18 2.2. Zināšanu pielietošana uzņēmumu konkurētspējas palielināšanai 19 2.3. Jaunu konkurētspējīgu uzņēmumu radīšana 20 2.4. Radošo industriju attīstība 21 2.5. Dabas un enerģētisko resursu ilgtspējīga un efektīva izmantošana 21 3. Zinātnes un pētniecības attīstība 23 3.1. Fundamentālās zinātnes izcilība 23 3.2. Fundamentālās un lietišķās zinātnes un pētniecības potenciāla atjaunošana un attīstība 24 3.3. Zinātniskās infrastruktūras modernizācija zinātniskajās institūcijās 24
|
|
V DROŠAS UN STABILAS ATTĪSTĪBAS PRIEKŠNOSACĪJUMI 26 4. Valsts un sabiedrības attīstība 26 4.1. Laba pārvaldība kā ilgtspējīgas izaugsmes politikas nodrošinājums 26 4.1.1. Uz stabilitāti un sabalansētu izaugsmi vērstas makroekonomiskās politikas realizēšana 26 4.1.2. Plānošanas un prognozēšanas sistēmas pilnveide 27 4.1.3. Rīcībspējīgas pašvaldības un reģioni 28 4.1.4. Valsts pārvaldes darboties spējas stiprināšana 28 4.2. Droša, pilsoniska un saliedēta sabiedrība 29 4.2.1. Publiskā, nevalstiskā un privātā sektora sadarbība 30 4.2.2. Vienotas kultūras telpas veidošana 30 4.2.3. Iekšējās drošības nodrošināšana 31 4.3. Latvijas izaugsmes starptautiskā dimensija 32 5. Sakārtota uzņēmējdarbības un dzīves telpa 34 5.1. Izaugsme reģionos 34 5.1.1. Policentriska attīstība – iespēja reģioniem 34 5.1.2. Rīga – Baltijas jūras reģiona biznesa, zinātnes un kultūras metropole 35 5.1.3. Reģionu savstarpējā, pārrobežu un transnacionālā sadarbība konkurētspējai Eiropas Savienībā 35 5.2. Moderna infrastruktūra un pakalpojumi 36 5.2.1. Attīstību veicinošs energonodrošinājums 36 5.2.2. IKT infrastruktūras un pakalpojumu attīstība un vispārēja pieejamība publiskajiem tīkliem 37 5.2.3. Multimodāla, integrēta, iedzīvotājiem pieejama un droša transporta sistēma 38 5.2.4. Sabiedrisko pakalpojumu (ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana, siltumapgāde u.c.) attīstība 39 5.2.5. Infrastruktūra un pakalpojumi dažādiem cilvēku darbības veidiem un dzīves stiliem 39 6. Cilvēka labklājības kāpums 41 6.1. Vesels cilvēks ilgtspējīgā sabiedrībā 41 6.1.1. Cilvēka veselība kā vērtība 41 6.1.2. Ilgtspējīga sociālās drošības sistēma 42 6.1.3. Atbalsts ģimenēm ar bērniem un dzimstības veicināšana 43 6.2. Iekļaujošs un noturošs darba tirgus 44 6.2.1. Pieeja darba vietām un to dažādība reģionos 44 6.2.2. Atbalsts nodarbinātības veicināšanai 45 6.3. Pieejams mājoklis un sakopta dzīves telpa 45 6.3.1. Daudzveidīgs mājokļu piedāvājums 46 6.3.2. Sociāli integrētu dzīvojamo apkaimju veidošana 46 6.3.3. Kopta un pieejama kultūrvide un kultūrvēsturiskais mantojums 47 6.3.4. Saprātīgi izmantota un saglabāta dabas vide 48
|
|
VI NACIONĀLĀ ATTĪSTĪBAS PLĀNA ĪSTENOŠANA UN UZRAUDZĪBA 49
|
Pielikumi: 51
Terminu skaidrojums 51
Saīsinājumi57
I KAS IR NACIONĀLAIS ATTĪSTĪBAS PLĀNS?
MĒRĶIS UN UZDEVUMI
Nacionālais attīstības plāns (NAP) ir izstrādāts saskaņā ar LR Reģionālās attīstības likumu un ir vidēja termiņa plānošanas dokuments laika posmam no 2007. līdz 2013.gadam. Plāna mērķis ir sekmēt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību un nodrošināt Latvijas konkurētspējas paaugstināšanu citu valstu vidū. Tas ir mūsu ieguldījums ES dalībvalstu kopējā stratēģijā un Lisabonas programmas īstenošanā.
Saskaņojot viedokļus un veidojot vienotu izpratni par valsts attīstību tuvākajā un tālākajā nākotnē, NAP izvirza Latvijas attīstības stratēģisko mērķi un nosaka galvenos rīcības virzienus, kas spēs nodrošināt stabilu valsts un sabiedrības izaugsmi.
NAP uzdevums ir koncentrēt sabiedrības uzmanību uz vienotu mērķi, nodrošinot darbību koordināciju un sabalansētību, finanšu līdzekļu mērķtiecīgu novirzīšanu valsts attīstības mērķu sasniegšanai un tam nepieciešamo priekšnosacījumu radīšanai. Tādēļ ļoti nozīmīga ir NAP nostādņu un izvirzīto priekšlikumu iestrāde citos plānošanas dokumentos, to savstarpējā sasaiste un finansējuma nodrošinājums.
NACIONĀLĀ ATTĪSTĪBAS PLĀNA NOZĪME
NAP ir dokuments, kas iezīmē pagrieziena punktu valsts attīstībā un piedāvā risinājumus jautājumiem:
- Kāda būs mūsu Latvija pēc septiņiem un vairāk gadiem?
- Kā nodrošināt valsts konkurētspējas palielināšanos?
- Kādam jābūt cilvēkam – Latvijas nākotnes veidotājam?
LR Satversme nosaka, ka LR Saeima un valdība ir galvenie attīstības procesa vadītāji un tiem jāspēj veidot un īstenot tādu politiku, kas nodrošinātu valsts izaugsmi un iedzīvotāju labklājības celšanos. Valdībai ir svarīga loma visu attīstības procesa dalībnieku – publiskā, privātā, nevalstiskā sektora iesaistīšanā vienota valsts izaugsmes scenārija īstenošanā. Savukārt ikvienam cilvēkam jāuzņemas daļa līdzatbildības - par savu izvēli, sava radošā potenciāla attīstību un aktīvu dzīves pozīciju.
NAP nav pasākumu vai finanšu plāns, bet stratēģisks dokuments, kas
- izvirza vidēja termiņa mērķi un prioritātes;
- veicina vienotas izpratnes veidošanos un visas sabiedrības iesaistīšanos;
- koncentrē uzmanību un finanšu resursus valsts un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai;
- nosaka vadlīnijas visu līmeņu un nozaru plānošanas dokumentu izstrādei.
Stratēģiska dokumenta statuss arī nosaka NAP struktūru, izvirzot stratēģisko mērķi un nosakot prioritātes šī mērķa sasniegšanai. Plānā noteikti arī konkrēti rīcības virzieni, galvenie risināmie uzdevumi. Sadaļā „Drošas un stabilas attīstības priekšnosacījumi” skatītas stratēģiskā mērķa īstenošanai nozīmīgākās jomas.
NAP stratēģiskais mērķis nav sasniedzams tuvākajos septiņos gados, bet būtiski ir pieņemt pareizu lēmumu jau tagad, lai nodrošinātu valsts koordinētu un mērķtiecīgu virzību uz labklājības un augstas dzīves kvalitātes nodrošinājumu nākotnē. Šajā plānā izklāstītā valsts attīstības stratēģija jāiepazīst un jāpieņem Latvijas cilvēkiem, jo tikai par rezultātu pārliecināti cilvēki būs spējīgi izprast un atbalstīt dažādos lēmumus, mērķtiecīgi darboties savas un savu bērnu labklājības labā, jutīsies noderīgi Latvijai un leposies ar to.
II VALSTS IZAUGSMES MODELIS
„CILVĒKS PIRMAJĀ VIETĀ”
LATVIJAS ATTĪSTĪBAS SCENĀRIJI
Laikā kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ir paveikts daudz - nostabilizējusies demokrātiska valsts iekārta, reāli funkcionē liberāla un atvērta tirgus ekonomika, Latvija sekmīgi integrējusies starptautiskajās struktūrās. Taču paveikts ir tikai pats neatliekamākais un kopumā valsts attīstība nav bijusi pietiekami konsekventa un koordinēta. Uzsākot NAP izstrādi, bija skaidrs, ka ir nepieciešama politiska vienošanās par valsts ilgtermiņa attīstību.
Pētot valsts attīstības iespējas, Latvijas zinātnieku grupa secināja, ka ir trīs iespējami scenāriji:
- Atpalicības scenārijs – turpinās nekoordinēts attīstības process: augot bāzes līmenim, attīstības tempi strauji samazinās, pastiprinās spriedze sabiedrībā, nākotnes mērķu īstenošana top problemātiska, Latvija kļūst par ES otrās šķiras valsti.
- Stagnācijas scenārijs – attīstības process pielāgojas lēnākajiem; vienas paaudzes laikā Latvija nespēj panākt ES valstu vidējo dzīves līmeni; sabiedrībā zūd motivācija ilgtermiņa ieguldījumiem, darbībām un arī izglītības iegūšanai.
- Izaugsmes scenārijs – nepārtraukta, ātra un visos līmeņos sabalansēta attīstība, izmantojot mūsu salīdzinošās priekšrocības un izvirzot mūsu rīcībā esošajiem resursiem atbilstošu kopēju valsts ilgtermiņa attīstības mērķi.
LR Saeima 2005.gada 26.oktobrī apstiprināja zinātnieku grupas izstrādāto konceptuālo dokumentu „Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”, kura pamatā ir uz cilvēku centrēta pieeja un izvēle par labu izaugsmes scenārijam. Cilvēka dzīves kvalitātes pieaugums tiek nosaukts par valsts izaugsmes mērķi.
IZAUGSMES RESURSS - ZINĀŠANAS
Nedz Latvijas dabas bagātības, nedz lētais darbaspēks nespēs ilgtermiņā kalpot par valsts izaugsmes pamatresursu. Mūsu galvenais resurss, lai sasniegtu attīstītajām valstīm raksturīgo visas sabiedrības un katra indivīda dzīves līmeni, ir iedzīvotāju zināšanas un gudrība, to prasmīga un mērķtiecīga izmantošana.
Šādā izaugsmes modelī zināšanas virza darbaspēka kvalitāti, kapitāla izmantošanu un tehnoloģiju attīstību. Izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu. Zināšanu pārvaldība, koordinēta un virzīta to radīšana, uzkrāšana, izplatīšana un lietošana kā komplekss process kļūst par ekonomikas un sociālās dzīves pamatu, aptverot visu valsti un sabiedrību. Pretstatā daudzām valstīm, kurām ir iespēja izvēlēties vairākus attīstības ceļus vai kombinēt tos, mūsu valstij nav alternatīvas ceļam uz zināšanu ekonomiku.
Dokumentā uzsvērts, ka Latvijas iedzīvotāju zināšanu potenciāls ir spējīgs pildīt šo uzdevumu, taču nepieciešama tūlītēja koordinēta rīcība tā palielināšanai un izmantošanai, jo kavēšanās var radīt neatgriezeniskas sekas. Attīstības procesa un rīcību pamatprincips - vienādu iespēju radīšana visiem un ikviena sabiedrības locekļa personiska atbildība par šo iespēju izmantošanu.
IZAUGSMES MĒRĶIS – CILVĒKA DZĪVES KVALITĀTES PIEAUGUMS
Valsts izaugsmes mērķim jābūt ikvienam Latvijas iedzīvotājam saprotamam un rosinošam. Izraugoties zināšanas par valsts attīstības noteicošo resursu, cilvēks kā zināšanu radītājs un nesējs kļūst par galveno attīstības virzītājspēku un ieguvēju.
Katra cilvēka nozīmīgākās vēlmes saistās ar labklājību, drošību sev un saviem tuvākajiem, ar veselību un nodrošinātām vecumdienām, ar tīru gaisu un svaigu ūdeni, ar iespēju mācīties un radoši izpausties, ar vēlmi ceļot un vēl, un vēl...Cilvēku intereses, vērtību prioritātes un priekšstati par labu un laimīgu dzīvi ir tik dažādi un atšķirīgi, tik subjektīvi un dziļi personiski. Gadiem un pieredzei krājoties, mainās arī vērtību skala. Šo vērtību dažādie aspekti un to kopums veido cilvēka dzīves kvalitāti.
Šāda mērķa izvēle nodrošina ciešu izaugsmes resursu un mērķu vienotību, kas kļūst par būtisku izaugsmes priekšnoteikumu. Dziļi cilvēciskā tieksme dzīvot labāk, panākt savas dzīves kvalitātes uzlabošanos ir prioritāra katram cilvēkam un līdz ar to visai sabiedrībai.
Atsevišķa indivīda dzīves kvalitāte savienojas ar visas nācijas dzīves kvalitāti, veidojot mūsu valsts nacionālo interešu kopu.
III DZĪVES KVALITĀTE – KO AR TO SAPROTAM?
Dzīves kvalitāte ir komplekss sociāls, ekonomisks, politisks jēdziens, kas aptver plašu valsts iedzīvotāju dzīves apstākļu kopumu. To raksturo gan indivīdam pieejamais patēriņa līmenis, gan sociālo pakalpojumu klāsts un kvalitāte, kā arī iespēja iegūt izglītību, dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, piedalīties valsts politiskajā dzīvē, kā arī jelkāda veida diskriminācijas dzimuma, etniskās piederības, rases, reliģijas, invaliditātes, seksuālās orientācijas un vecuma dēļ izskaušana, tādējādi radot indivīdam iespējas realizēt savu potenciālu sabiedrības labklājības veidošanas procesā. Tātad dzīves kvalitāti nosaka valsts dabas, ekonomiskā, sociālā, un politiskā vide, kuru var raksturot ar dažādiem rādītājiem.
Daži dzīves kvalitātes aspekti, kas izriet no NAP izstrādes laikā veiktās esošās situācijas analīzes.
Materiālā labklājība ir ikvienam Latvijas iedzīvotājam aktuāls jautājums. Tā ir saistīta ar visas valsts ekonomisko attīstību. Pēc tirgus ekonomikas pamatu izveidošanas 1990-to gadu sākumā Latvija spēja ātri un efektīvi radīt stabilu makroekonomisko vidi, kas vairāku gadu garumā kalpoja par pamatu stabilai tautsaimniecības attīstībai un pārejai no plānveida uz tirgus ekonomiku. Strauja ekonomiska izaugsme, funkcionējoša tirgus ekonomika, kā arī izdevīgs ģeogrāfiskais izvietojums un augstas kvalitātes dabiskā vide ir galvenās Latvijas stiprās puses. Iestāšanās ES ir veicinājusi jaunu tirgu apgūšanu un uzņēmējdarbību regulējošās likumdošanas sakārtošanu.
Vienlaikus analīze liecina, ka daļai attīstību veicinošo faktoru ir arī savas negatīvās iezīmes. Piemēram, pēdējo gadu straujā izaugsme aizvien vairāk veicina disproporciju veidošanos tautsaimniecībā. Par to liecina gan inflācijas kāpums, gan augstais maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Arvien vairāk ekonomisko rādītāju liecina, ka tautsaimniecības piedāvājums nespēj apmierināt pieaugošo iekšzemes pieprasījumu. Tas nozīmē, ka šī brīža straujajai izaugsmei ir trausli pamati, un pat nelieli ārējie vai iekšējie ekonomiskie satricinājumi var izraisīt ilgstošu tautsaimniecības attīstības stagnāciju un izpausties nerealizētās iedzīvotāju labklājības palielināšanas iespējās.
Cilvēku labklājību tieši ietekmē stabils darbs un pietiekams atalgojums. Zems nodarbinātības līmenis (īpaši ekonomiski vāji attīstītajās valsts daļās), ilgstošs bezdarbs (arī jauniešu vidū), sociālās atstumtības riski, nedeklarētā nodarbinātība satrauc sabiedrību. Par galvenajām sociālās vides problēmām uzskatāma sociālā noslāņošanās un pieaugoša ienākumu atšķirība starp lauku un pilsētu iedzīvotājiem un starp centrālās daļas un perifēro teritoriju iedzīvotājiem. Latvijā ir zemākā darba samaksa, minimālā alga un pensija ES, kas ir viens no iemesliem darbaspēka aizplūšanai uz Rietumeiropas vai Skandināvijas valstīm.
Latvijas uzņēmējdarbība balstās uz MVU ar samērā zemu produktivitātes līmeni un jaunu uzņēmumu veidošanās ne vienmēr nodrošina labu darba vietu rašanos. Tomēr nelielo uzņēmumu galvenā priekšrocība ir spēja ātri reaģēt uz izmaiņām tirgū, līdz ar to, mainoties tendencēm starptautiskajā tirgū un palielinoties pieprasījumam kādā atsevišķā nozarē, rodas daudzpusīgas specializācijas iespējas, piemēram, bioloģiskās lauksaimniecības, ekotūrisma, informāciju tehnoloģiju un citās uz zināšanām balstītās jomās. Kopumā zemais uzņēmējdarbības aktivitātes un pašnodarbinātības līmenis tiek saistīts ar iniciatīvas un uzņēmības trūkumu sabiedrībā un administratīvajiem šķēršļiem uzņēmējdarbībai.
Lai arī Latvijā ir atsevišķas tautsaimniecības nozares, kurās ir zinātnes, inovācijas un zināšanu ietilpīgas ražošanas potenciāls, to īpatsvars ekonomikā šobrīd ir mazs. Virzību uz zināšanu ekonomiku kavē tehnoloģiju pārneses un inovācijas nepietiekamība. Latvijā trūkst inovatīvu uzņēmumu, valsts un privātu investīciju pētniecībā un zinātnes attīstībā.
Cilvēkresursu jomā Latvijas stiprā puse ir salīdzinoši augsts nodarbināto iedzīvotāju formālās izglītības līmenis. Pieaugot strādājošo ar augstāko izglītību īpatsvaram, kopumā uzlabojas darbaspēka kvalitāte un profesionalitāte. Tomēr gan uzņēmēji gan profesionālo skolu un augstskolu absolventi atzīst, ka viņus neapmierina izglītības kvalitāte. Mācību aprīkojums, izglītības un zinātnes iestāžu infrastruktūra ir jāmodernizē, jāuzlabo sadarbība ar uzņēmējiem, veicinot praktisko iemaņu apgūšanu un zinātnes un uzņēmējdarbības sadarbību. Profesionālās izglītības skolu prestižs ir zems, pieaug pamatskolu nebeigušo jauniešu skaits. Nav izveidojusies efektīva mūžizglītības sistēma cilvēku konkurētspējas paaugstināšanai un personības pilnveidei.
Cilvēkresursu kvalitāti apdraud arī iedzīvotāju sliktais veselības stāvoklis un apgrūtināta piekļuve primārās veselības aprūpes pakalpojumiem, zema dzimstība un salīdzinoši augsts jaundzimušo mirstības līmenis, saslimstība ar alkoholismu un citām atkarībām pieaugums. Šie ir būtiski ne tikai ikviena cilvēka dzīves kvalitātes, bet arī valsts attīstības un aspekti.
Cilvēku veselību un labsajūtu ietekmē mājokļa kvalitāte. Diemžēl dzīvojamais fonds atjaunojas lēni, katra piektā māja ir avārijas vai nolietotā stāvolī, gandrīz puse no visām ēkām ir lielpaneļu konstrukcijas, kurām nepieciešama siltināšana. Mājokļu un siltumapgādes tīklu fiziskais stāvoklis ietekmē izdevumus dzīvokļa uzturēšanai. To sadārdzinājums visvairāk skar sociāli mazaizsargātos iedzīvotājus, pensionārus un ģimenes ar bērniem. Valstij trūkst īres mājokļi, īpaši mājokļi par vairuma iedzīvotāju ienākumiem atbilstošu cenu.
Gan resurss, gan dzīves kvalitāti noteicošs faktors ir arī laika gaitā radītā infrastruktūra –ceļi un ielas, enerģijas, ūdens un citi apgādes tīkli, apbūve. Daudzu iekārtu un būvju zemā energoefektivitāte, to fiziskais un morālais nolietojums ne vienmēr apmierina to lietotājus un var apdraudēt vai kavēt ilgtspējīgu attīstību. Vienlaikus jāatzīmē, ka infrastruktūras izbūves, modernizēšanas un uzturēšanas izmaksas uz vienu cilvēku Latvijā ir salīdzinoši augstas nelielā apdzīvojuma blīvuma dēļ. Latvijai nepietiek savu enerģijas resursu. Energoatkarība no ārējām piegādēm kritiskās situācijās var radīt nopietnus draudus Latvijas ekonomikas un sabiedrības darboties spējai. Kaut arī pēdējos gados ir ievērojami attīstījušās dažādas sabiedrisko pakalpojumu nozares, ne visā valsts teritorijā tas noticis vienmērīgi. Tā, piemēram, 2-5 km līdz tuvākajam veikalam un skolai jāiet katram ceturtajam Latvijas iedzīvotājam, bet līdz autobusa pieturai – katram piektajam.
Reģionālās politikas uzdevums ir veicināt visas valsts teritorijas līdzsvarotu un policentrisku attīstību, lai Latvija būtu pievilcīga telpa darbam, dzīvei un atpūtai ne tikai šai, bet arī nākamajām paaudzēm. Rīgas aglomerācijas attīstības dinamika liecina, ka Latvijas galvaspilsēta pamatoti var kļūt par Baltijas jūras valstu metropoli. Tomēr citu reģionu attīstība ir nevienmērīga, teritoriāli administratīvā reforma norit gausi, nelielo pašvaldību darboties spēja ir ierobežota. Plānošanas reģionu izstrādātās attīstības programmas, stratēģijas un atbalsts to īstenošanai var sekmēt investīciju piesaisti un mērķtiecīgu Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales un Rīgas reģionu uzplaukumu, nodrošinot iedzīvotājiem jaunas iespējas darbam un atpūtai, veicinot sadarbību un pieredzes apmaiņu ar citiem reģioniem.
Vides kvalitāte ir pamats cilvēku dzīvei un saimnieciskajai darbībai. Tā ir viens no svarīgākajiem dzīves kvalitāti ietekmējošiem faktoriem. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm dabiskās vides kvalitāte Latvijā ir augstāka. To raksturo lielāka bioloģiskā daudzveidība un augstāks saimnieciskās darbības mazskartas vides īpatsvars, stabilāks ekosistēmu līdzsvars, zemāks vides piesārņojums. Latvijas dabiskās vides kvalitāte ir nacionāla vērtība un nozīmīgs valsts un reģionu attīstības resurss. Piekrastes mitrāji, mitrie meži, neskarti purvi, kā arī dabiskās, dzīvnieku dzīves vietas uzskatāmas par nacionālas un starptautiskas nozīmes dabas bagātībām. Tomēr mazskartā vide liecina arī par ekonomiskās aktivitātes, īpaši rūpniecības un lauksaimniecības, kā arī iedzīvotāju blīvuma zemo līmeni lielākajā valsts daļā.
Dzīves kvalitātes neatņemama sastāvdaļa ir saglabāta, pieejama un kopta kultūrvide un kultūrvēsturiskais mantojums. Kultūra ir labklājības sabiedrības neatņemama prioritāte, tās loma nacionālās identitātes saglabāšanā ir nepārvērtējama. Vienlaikus daudznacionālajā Latvijas sabiedrībā īpaša vieta ir arī kultūras daudzveidībai.
Drošības aspektu nozīmību vēsturiski nosaka gan Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis, gan arī visdažādākie iekšējie procesi. Atrašanās ekonomiski aktīvajā un politiski nozīmīgajā Baltijas jūras reģionā rada ne tikai priekšrocības, bet arī riskus gan Latvijai kā valstij, gan ikvienam tās iedzīvotājam, nosakot nepieciešamību pastāvīgi apzināt iespējamos stabila uzplaukuma risku avotus un mazināt to ietekmi.
Kopumā Latvijai ir pietiekami daudz iespēju un spēku, lai, pilnvērtīgi izmantojot savas stiprās puses, tuvotos un nākotnē sasniegtu dzīves kvalitāti līdzvērtīgu attīstītās valstīs pastāvošajai.
