V DROŠAS UN STABILAS ATTĪSTĪBAS PRIEKŠNOSACĪJUMI
- 3. VALSTS UN SABIEDRĪBAS ATTĪSTĪBA
4.1. LABA PĀRVALDĪBA KĀ ILGTSPĒJĪGAS IZAUGSMES POLITIKAS NODROŠINĀJUMS
Ar labu pārvaldību saprotam valsts un pašvaldību institūciju darboties spēju un darba mūsdienīgu organizāciju, valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumu pieejamību un kvalitāti. Pašlaik valsts un pašvaldību institūcijas sniedz iedzīvotājiem aptuveni 900 dažādu pakalpojumu. Vienlaikus aug sabiedrības prasīgums pret iestāžu darba kvalitāti, darbinieku attieksmi un prasība samazināt birokrātiskos un administratīvos šķēršļus, kas ierobežo uzņēmējdarbību un samazina pakalpojumu kvalitāti. Katrs cilvēks sagaida un ir tiesīgs saņemt pretimnākošu attieksmi un izsmeļošu informāciju jebkurā publiskās pārvaldes iestādē.
Par labu pārvaldību liecina plaša komunikācija starp valsti, pašvaldībām un sabiedrību, nevalstisko organizāciju un sociālo partneru aktīva iesaistīšanās valsts, pašvaldību un sabiedrības jautājumu risināšanā.
Tā ietver arī ilgtermiņa plānošanas esamību, īstermiņa uzdevumu risināšanu atbilstoši izvirzītajiem ilgtermiņa mērķiem, resursu aizsardzību, kontroli par īstermiņa un ilgtermiņa mērķu izpildi, attīstības procesa uzraudzību.
Lai pārvaldība varētu mērķtiecīgāk un aktīvāk virzīt pāreju uz valsts ilgtspējīgu attīstību un nodrošināt attīstības procesa līdzsvarotu norisi visā valsts teritorijā, tai jābalstās uz rīcībspējīgām pašvaldībām un reģioniem.
Jāpaaugstina valsts pārvaldes institūciju darboties spēja un iedzīvotāju uzticēšanās publiskās pārvaldes institūcijām, mazinot un novēršot korupcijas iespējas un veicinot sadarbību starp politisko un administratīvo pārvaldes līmeni, kā arī uzlabojot valsts pārvaldes efektivitāti.
4.1.1. Uz stabilitāti un sabalansētu izaugsmi vērstas makroekonomiskās politikas realizēšana
Stabila makroekonomiskā vide ir priekšnosacījums līdzsvarotas un ilgā laika periodā noturīgas tautsaimniecības izaugsmes nodrošināšanai. Valsts ekonomiskā politika ir jāveido tā, lai īstermiņa izaugsmes mērķu sasniegšana neveicinātu disproporciju uzkrāšanos, kas varētu radīt šķēršļus ekonomikas sekmīgai attīstībai vidējā un ilgā laika periodā. Valsts makroekonomiskās politikas veidotājiem ir jānodrošina efektīvs līdzsvars starp resursu novirzīšanu tautsaimniecības piedāvājuma puses darboties spējas palielināšanai un ekonomikas iekšējās un ārējās līdzsvarošanas nodrošināšanu, novēršot krasu ekonomiskās izaugsmes ciklisko svārstību veidošanās iespējamību. Vienlaicīgi ir jāveicina tautsaimniecības elastības pakāpes palielināšanās gan darba, gan produktu tirgos, tādējādi palielinot ekonomikas spēju ātri pielāgoties iekšējiem un ārējiem satricinājumiem.
Svarīgi ir efektīvi izmantot turpmākās ekonomiskās integrācijas iespējas, ko paver Latvijas iekļaušanās ES. Viens no būtiskiem aspektiem šajā kontekstā ir mērķtiecīgas un uzticamas valdības politikas veidošana savlaicīgai un gludai eiro ieviešanai Latvijā. Latvijas pievienošanās Ekonomikas un monetārajai savienībai nodrošinās gan būtisku ekonomiskās stabilitātes pieaugumu, gan pavērs plašas iespējas turpmākajai tautsaimniecības izaugsmei, pieaugot investoru uzticībai Latvijas ekonomikai un samazinoties kapitāla izmaksām, mazinoties darījumu izmaksām un palielinoties starptautiskās ekonomiskās sadarbības iespējām.
Risināmie uzdevumi:
(1) nodrošināt cenu stabilitāti un maksājumu bilances tekošā konta deficīta samazināšanu;
(2) nodrošināt ar produktivitāti sabalansētu algu pieaugumu;
(3) palielināt darba tirgus elastību;
(4) veicināt konkurenci produktu tirgos.
4.1.2. Plānošanas un prognozēšanas sistēmas pilnveide
Valsts attīstības plānošanas sistēma ir instruments ilgtspējīgai tautsaimniecības attīstībai, vidēja termiņa budžeta veidošanai, sadarbībai un koordinācijai visos pārvaldes līmeņos. Rīcībpolitiku, lēmumu, un pasākumu koordinācijai jānotiek valsts, nozaru, reģionālā un vietējā līmenī.
Sistēmas efektīva darbība palielinās valsts kopējo konkurētspēju. Lai nodrošinātu savstarpēji koordinētu rīcībpolitikas plānošanas dokumentu izstrādi, īpaši, prioritāšu noteikšanu, ietekmes novērtēšanu un finanšu plānošanu, liela nozīme ir plānošanas un prognozēšanas prasmju attīstīšanai visos pārvaldes līmeņos. Nepieciešams pastāvīgi veikt kvalitatīvu tautsaimniecības un teritoriju sociāli ekonomiskās attīstības tendenču analīzi, politiku un pasākumu ietekmes novērtēšanu, valsts atbalsta instrumentu efektivitātes izvērtēšanu, kā arī sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt rekomendācijas valdībai, reģioniem, pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm.
Risināmie uzdevumi:
(1) ieviest vidēja termiņa budžeta plānošanu un finanšu vadību;
(2) pilnveidot attīstības plānošanas sistēmu;
(3) pāriet uz valsts attīstības ilgtermiņa plānošanu, savstarpēji sasaistot sociālo un ekonomisko procesu un teritoriju attīstības plānošanu un plānoto pasākumu finansēšanu;
(4) noteikt un atbalstīt prioritāras nozares, kas nodrošina ilgtspējīgas attīstības iespējas;
(5) ieviest stratēģisko plānošanu reģionālajā un vietējā pārvaldes līmenī, nodrošinot to sasaisti ar valsts un nozaru stratēģijām un programmām;
(6) stiprināt plānošanas, pētniecības un prognozēšanas zināšanas, prasmes publiskajā pārvaldē.
4.1.3. Rīcībspējīgas pašvaldības un reģioni
Veiktās pašvaldību administratīvo teritoriju izpētes, pašvaldību apvienošanās projekti un pētījumi pamato lielāku (pēc iedzīvotāju skaita) pašvaldību veidošanas nepieciešamību. Mazas pašvaldības nespēj nodrošināt lēmējvaras un izpildvaras nodalīšanu, tajās ir salīdzinoši augsts pārvaldes izdevumu īpatsvars, bet pretstatā tam – zema administratīvā spēja. Nepietiekams pašvaldību pakalpojumu izpildes apjoms un nepietiekamā finanšu spēja nenodrošina attīstību.
Ir nepieciešams ievērojami paplašināt reģionālo pašvaldību funkcijas (salīdzinot ar esošo rajonu funkcijām) un noteikt stabilāku finanšu ieņēmumu bāzi, kas nodrošinātu augstāku šo pašvaldību autonomijas līmeni.
Šobrīd reģionālā reforma un vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma sevišķi svarīga ir reģionālās attīstības un plānošanas kontekstā.
Risināmie uzdevumi:
(1) pabeigt vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu, izveidojot darboties spējīgas vietējās pašvaldības – pilsētas, novadus;
(2) pilnveidot pašvaldību finansēšanas sistēmu;
(3) īstenot reģionālo reformu, izveidojot ekonomiski attīstīties spējīgus reģionus un reģionālās pašvaldības;
(4) panākt valsts pārvaldes personālvadības principu attiecināšanu uz pašvaldībās nodarbinātajiem;
(5) panākt stratēģiskās vadības un uzņēmējdarbības principu (metožu) izmantošanu pašvaldībās;
(6) veicināt pašvaldību un reģionu iesaistīšanos sociālajā dialogā.
4.1.4. Valsts pārvaldes darboties spējas stiprināšana
Valsts pārvaldes reformas gaitā tiek pilnveidots rīcībpolitiku izstrādes un ieviešanas process, nodrošināts tiesiskā regulējuma caurspīdīgums un vienkāršotas administratīvās procedūras, nostiprināta pārvaldes iestāžu darboties spēja, uzlabota valsts institūciju un sabiedrības mijiedarbība, kā arī veicināta valsts pārvaldes institūciju sadarbība un darbību koordinācija. Turpinās institucionālās sistēmas tālāka sakārtošana.
Lai mērķtiecīgi paaugstinātu publiskās pārvaldes darboties spēju un stiprinātu valsts tiesisko sistēmu, pārvaldes spēju aktīvi un pārliecinoši aizstāvēt nacionālās intereses un piedalīties ES rīcībpolitiku izstrādē un citos starptautiskos procesos, nepieciešama augsta profesionalitāte. Pārvaldes iestāžu personāla biežā mainība liecina, ka ir nepieciešama cilvēkresursu plānošanas, izglītības un vadības metožu pilnveidošana un valsts sektorā nodarbināto darba samaksas sistēmas reforma.
Valsts pārvaldes iestāžu darbības caurspīdīgums un atvērtība dialogam ar iedzīvotājiem var nodrošināt sabiedrības uzticības pieaugumu un atbalstu nepieciešamajām pārmaiņām ceļā uz izvirzīto mērķi.
Risināmie uzdevumi:
(1) uzlabot rīcībpolitikas plānošanas un normatīvo aktu kvalitāti atbilstoši labas regulācijas principiem;
(2) plašāk iesaistīt nevalstiskās organizācijas un sociālos partnerus rīcībpolitiku izstrādes un lēmumu pieņemšanas procesos;
(3) uzlabot valsts pārvaldes pakalpojumu pieejamību, kvalitāti un informācijas apriti attīstot E-pārvaldes risinājumus;
(4) samazināt administratīvos šķēršļus uzņēmējiem un iedzīvotājiem;
(5) nodrošināt ES fondu un citu finanšu resursu efektīvu vadību;
(6) izveidot mūsdienīgu personālvadības, darba samaksas un kvalifikācijas celšanas sistēmu valsts pārvaldē strādājošajiem;
(7) ieviest kvalitātes vadības sistēmu visās publiskās pārvaldes institūcijās;
(8) novērst korupciju publiskās pārvaldes institūcijās.
4.2. DROŠA, PILSONISKA UN SALIEDĒTA SABIEDRĪBA
Latvijas valsts drošība ir tās vērtību un pamatinterešu – neatkarības, teritoriālās nedalāmības, Satversmē noteiktās demokrātiskās iekārtas, cilvēku tiesību, tirgus saimniecības, valodas un nacionālās identitātes – aizsargātība un nodrošinātība, sadarbības un iedzīvotāju interešu aizsardzība un nodrošināšana.
Sabiedrības pilsoniskais briedums izpaužas kā augsta atbildības un pienākuma sajūta pret savu valsti un līdzcilvēkiem, indivīdiem aktīvi iesaistoties dažādos sabiedriskos procesos un atklāti izsakot savus uzskatus un idejas, kā iecietība pret citādi domājošiem un cieņa pret vairākuma pieņemtiem lēmumiem, arī tad, ja tie neatbilst indivīda uzskatiem.
Par sabiedrības saliedētību liecina dzimumu, tautību, kultūru, izglītības, un turības, indivīdu vienotība vispārēju labumu vairojošu pasākumu veikšanai, noslāņošanās procesu palēnināšanās.
Viens no pilsoniskas sabiedrības attīstības aspektiem ir visu tautību spēja dažādu kultūru vidē saglabāt savu valodu. Valsts valodas funkcijas pilnvērtīgi spēj veikt tikai mērķtiecīgi attīstīta, kopta un bagātināta valoda. Valsts valodas politikas mērķis ir nodrošināt latviešu valodas — Latvijas Republikas valsts valodas un ES oficiālās valodas — ilgtspēju, lingvistisko kvalitāti un konkurētspēju.
Droša ir sabiedrība, kuras attīstība balstās uz ilgtspējības principu un kopīgām vērtībām, kuras locekļi ir pārliecināti par savu sociālo un fizisko drošību, jo paļaujas uz valstī pastāvošajām institūcijām.
Pilsoniskās sabiedrības veidošanas politikas mērķis ir sasniegt stāvokli, ka iedzīvotājiem nav šķēršļu sadarboties savu un sabiedrības jautājumu risināšanā. Īpaši veicināma ārvalstīs dzīvojošo tautiešu iesaistīšanās sabiedrībai nozīmīgu jautājumu apspriešanā.
4.2.1. Publiskā, nevalstiskā un privātā sektora sadarbība
Nozīmīgs valsts veiksmīgas un demokrātiskas attīstības nosacījums ir publiskā sektora – valsts, pašvaldību, nevalstisku organizāciju, sociālo partneru – un privātā sektora sadarbība. Nepārtraukta dialoga uzturēšana starp abām grupām, to spēja un vēlme vienai otru cienīt, veikt darbības, kas savstarpēji papildinās, nevis konfliktē, paātrina pilsoniskas un saliedētas sabiedrības tapšanas procesu, tās noturību un drošumu.
Latvijā sabiedriskajās aktivitātēs ir iesaistīta tikai neliela daļa iedzīvotāju, maz iesakņojušās labdarības tradīcijas un brīvprātīgo darbs. Joprojām liels skaits Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka nesaņem pietiekošu informāciju par nevalstisko organizāciju darbu, nevar ietekmēt notikumus savā dzīvē un sabiedrībā, un tāpēc atsvešinās no publikās pārvaldes mērķiem. Patiesībā valstī nav nopietnu tiesisko un institucionālo šķēršļu iedzīvotāju dalībai sabiedriskās aktivitātēs.
Risināmie uzdevumi:
(1) nodrošināt nevalstisko organizāciju efektīvu iesaistīšanu likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos, palielinot nevalstisko organizāciju aktivitāti un līdzatbildību lēmumprojektu apspriešanas procesā;
(2) stiprināt arodbiedrības un darba devēju organizācijas, kā arī to apvienības, deleģējot tām plašākas funkcijas, piemēram, darba tirgus vajadzību prognozēšanu savā kompetences jomā, un iesaistot tautsaimniecības ilgtermiņa plānu izstrādes procesā;
(3) atbalstīt bērnu un jauniešu NVO darbību, tādējādi veicinot klaiņojošu bērnu skaita samazināšanos un sekmējot jauniešu aktīvas un lojālas dzīves pozīcijas veidošanu;
(4) izveidot ilgtspējīgu modeli sabiedriskai ES politiku veidošanai un nacionālo interešu aizstāvībai. Izstrādājot nacionālās pozīcijas un veidojot ES politikas, jānodrošina pēc iespējas plašāka sabiedrības līdzdalība, ieskaitot sociālos partnerus un NVO;
(5) veicināt nevalstisko organizāciju tīklu un to kapacitātes izlīdzināšanos Latvijas teritoriālajā griezumā;
(6) patstāvīgu un neatkarīgu finanšu līdzekļu nodrošināšana vietējo sabiedrības grupu (t.s. kopienu fondu) iniciatīvu atbalstam;
(7) veicināt valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu nevalstiskajām organizācijām, veidot aktīvu sadarbību starp publisko un privāto sektoru, panākt, ka partnerība kļūst par nozīmīgu mehānismu publisko pakalpojumu un infrastruktūras nodrošināšanā.
4.2.2. Vienotas kultūras telpas veidošana
Ģeopolitiskā situācija un vēsture radījusi Latvijā multikulturālu sabiedrību, kas globalizācijas ietekmē var kļūt vēl daudzveidīgāka. Latvijas cilvēkiem jāizkopj cieņa un tolerance pret citādību.
Latvijas pilsoniskās sabiedrības pamats ir vienota kultūras telpa, kuru raksturo kultūras daudzveidība un vieno kopīgas vērtības. Vienotas kultūras telpas esamība aktivizē dažādu sociāli, etniski un reliģiski daudzveidīgu grupu veidošanos par saliedētu pilsonisku sabiedrību. Valsts kultūras kopainas veidošanā un nacionālās identitātes uzturēšanā un paušanā liela nozīme ir katras grupas nacionālajām kultūras vērtībām, kuru kodolu veido nacionālas nozīmes kultūras institūcijas un kultūrvēsturiskais mantojums. Valsts kultūras vērtības, ko raksturo izcilība un savdabība, kļuvušas par Latvijas tēla prezentācijas un tautas pašapziņas celšanas zīmolu.
Saliedēta pilsoniska sabiedrība līdzdarbojas Latvijas kultūras dzīves veidošanā un nacionālo kultūras vērtību saglabāšanā, paušanā un jaunradīšanā. Kultūru daudzveidība un atšķirības kalpo kā cilvēku savstarpējās bagātināšanās un pilnveidošanās iespēja.
Risināmie uzdevumi:
(1) veicināt sabiedrības iesaistīšanu un aktīvu līdzdalību daudzveidīgos kultūras procesos, tajā skaitā paplašināt kultūras resursu izmantošanu līdzvērtīgu attīstības iespēju nodrošināšanai sociāli mazaizsargātām sabiedrības grupām;
(2) saglabāt un attīstīt latviešu valodas bagātību un tās izteiksmes daudzveidību, nodrošināt latviešu valodas – Latvijas Republikas valsts valodas un ES oficiālās valodas - funkciju īstenošanu, juridisko nodrošinājumu, tās lingvistisko kvalitāti un konkurētspēju;
(3) sekmēt starpkultūru dialogu un saprašanos starp dažādām Latvijas sabiedrības etniskajām, reliģiskajām un sociālajām grupām;
(4) uzturēt un atbalstīt izcilas nacionālās kultūras vērtības;
(5) pilnveidot Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu, aizsardzību, izpēti un pieejamību, īpašu uzmanību veltot sabiedrības izglītošanai par kultūras mantojuma lomu valsts ilgtspējīgā attīstībā.
4.2.3. Iekšējās drošības nodrošināšana
Lai Latvijas sabiedrība būtu droša un stabila, jāturpina uzlabot iekšējās drošības sistēmas darbības kapacitāti un sadarbību ar ārvalstu kolēģiem, īpaši pievēršot uzmanību starptautisko noziedzīgo sakaru izvērtēšanai un kriminogēnās situācijas apzināšanai citās valstīs. Ilgtspējīgas drošības pamatā ir tendenču, kas Latviju var skart turpmākajā laika periodā, prognozēšana. Lielāka uzmanība jāvelta arī starptautisko noziedzīgo struktūru darbībai Latvijā.
Latvijas iekšējās drošības pilnīgākai nodrošināšanai ir nepieciešams īstenot mērķtiecīgas darbības cīņai pret noziedzību, kas kļūst arvien sarežģītāk, jo Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām nepieciešams arvien modernāks un atbilstošāks materiāltehniskais nodrošinājums, lai veiksmīgi spētu reaģēt uz globālo procesu norisi. Jāpanāk sabiedrības atbalsts drošības sistēmai un jāveicina
noziedzības profilakses pasākumi.
Lai sargātu Latvijas iedzīvotājus no katastrofu izraisītajām sekām nepieciešams pilnveidot civilās aizsardzības sistēmas darbību, tādējādi garantējot valsts spējas savlaicīgi un efektīvi reaģēt uz dabas un cilvēka izraisītajām katastrofām.
Risināmie uzdevumi:
(1) veicināt struktūrvienību veiksmīgāku sadarbību, tajā skaitā sadarbību ar starptautiskajām noziedzības apkarošanas institūcijām;
(2) pilnveidot civilās aizsardzības sistēmu un veicināt starpinstitūciju sadarbību šajā jomā;
(3) uzlabot pretterorisma darbībās iesaistīto institūciju savstarpējo sadarbību;
(4) pilnveidot un modernizēt sistēmu cīņā pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālo apriti, cilvēku tirdzniecību un ekonomiska rakstura noziegumiem;
(5) uzlabot starpinstitūciju sadarbību patvēruma jomā;
(6) uzlabot tiesībsargājošo institūciju materiāltehnisko nodrošinājumu, kā arī pilnveidot informātikas un sakaru tehnoloģijas;
(7) attīstīt apdraudējuma pārvarēšanā iesaistītā personāla sagatavošanu;
(8) veicināt institūciju sadarbību autortiesību, blakustiesību un intelektuālā īpašuma aizsardzībā, pilnveidojot esošo sistēmu cīņā pret pārkāpumiem šajā jomā;
(9) uzlabot tiesībsargājošo institūciju kapacitāti un attīstīt kontaktus ar sabiedrību.
| 4.3. LATVIJAS IZAUGSMES STARPTAUTISKĀ DIMENSIJA |
Latvijas – kā mazas un atvērtas valsts – attīstību nav iespējams aplūkot ārpus globālā konteksta. Tomēr globalizācija un dažādu starptautisko procesu pieaugošā mijiedarbība nav uztverama kā drauds Latvijas valstiskajai un identitātes suverenitātei. Šie procesi, tieši pretēji, vērtējami kā Latvijas iespēja. Pilnvērtīgi iekļaujoties starptautiskajā apritē un respektējot tādas starptautiski atzītas vērtības kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana, mierīga valstu līdzāspastāvēšana un solidaritāte, Latvija spēs nodrošināt gan nacionālo drošību un suverenitāti, gan ekonomisku uzplaukumu. Galvenie uzdevumi, lai starptautiskajā telpā veicinātu Latvijas attīstību un izaugsmi, ir efektīva valsts interešu pārstāvniecība ES ietvaros, ciešākas Baltijas jūras reģiona integrācijas veicināšana, sadarbība ar valstīm ārpus ES (īpaši, austrumu kaimiņvalstīm), aktīva dalība kolektīvās drošības iniciatīvās, ekonomisko interešu aizstāvēšana globālajā tirgū, Latvijas diasporas vienotības veicināšana un latviskās identitātes attīstīšana, kā arī pozitīva Latvijas tēla veidošana pasaulē.
Risināmie uzdevumi:
(1) pilnībā izmantot Latvijas dalības ES sniegtās iespējas, efektīvi pārstāvot Latvijas nacionālās intereses, izmantojot visus pieejamos ES instrumentus – vispārējās politikas, likumdošanu, finansiālo atbalstu;
(2) turpināt aktīvu dialogu ar ES dalībvalstīm un citiem partneriem, nodrošinot regulāru vizīšu apmaiņu un diplomātisko pārstāvniecību tīkla attīstību;
(3) veicināt NATO kā kolektīvās aizsardzības organizācijas lomu Latvijas un pasaules drošības stiprināšanā, kā arī sniegt ieguldījumu Eiropas Drošības un aizsardzības politikas attīstībā;
(4) aktīvi veicināt divpusējo ekonomisko attiecību attīstību un pārstāvēt Latvijas intereses starptautisko ekonomisko organizāciju ietvaros;
(5) veidot un aktīvi īstenot Eiropas Kaimiņu politiku, kā arī veicināt Latvijas kā jauna donora iesaisti attīstības sadarbības īstenošanā;
(6) īstenot pasākumus ārvalstīs dzīvojošo latviešu etniskās, lingvistiskās un kultūras identitātes saglabāšanai un attīstībai, ka arī to piederības sajūtas savai etniskajai dzimtenei stiprināšanai;
(7) Izstrādāt un īstenot vienotu valsts tēla koncepciju, lai sekmētu Latvijas atpazīstamību.
5. SAKĀRTOTA UZŅĒMĒJDARBĪBAS UN DZĪVES TELPA
5.1. IZAUGSME REĢIONOS
Reģionālās attīstības mērķis ir veicināt un nodrošināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību, ievērojot visas valsts teritorijas un atsevišķu tās daļu īpatnības un iespējas, samazinot nelabvēlīgās atšķirības starp tām, kā arī saglabāt un attīstīt katras teritorijas dabai un kultūrvidei raksturīgās iezīmes un attīstības potenciālu. Dažādām teritorijām ir iespējams izvēlēties dažādus attīstības ceļus, balstoties uz konkrētai vietai raksturīgām iezīmēm un salīdzinošajām priekšrocībām.
Latvijas īpatnība ir monocentrisks apdzīvojums ar spēcīgu galvenā centra – Rīgas pārsvaru, vienlaikus pastāvot plašam, samērā vienmērīgi izvietotu pilsētu tīklam. Ilgstoši šāda apdzīvojuma struktūra tiek (ir tikusi) vērtēta kā reģionu attīstības kavēklis, lai gan tā satur ievērojamu izaugsmes potenciālu, kuru var aktivizēt izmantojot policentriskas attīstības pieeju. Pastāvošajā pilsētu tīklā līdztekus– galvaspilsētai Rīgai, kuras attīstība ir būtiska valsts konkurētspējas nodrošināšanai starptautiskajā mērogā, mērķtiecīgi ir jāattīsta arī citi centri, līdz tie kļūst pietiekami spēcīgi, lai veicinātu reģionu izaugsmi. Ieguldījumu koncentrācija sadarbības tīklu veidošana un atbalsts augsti kvalificētu cilvēkresursu piesaiste ļaus efektīvāk izmantot ierobežotos resursus, radot priekšnosacījumus reģionu un līdz ar to arī valsts konkurētspējas pieaugumam. Apdzīvojuma struktūrai atbilstošas kvalitatīvas dzīves telpas veidošana veicinās reģionālās un nacionālās identitātes apziņas nostiprināšanos.
5.1.1. Policentriska attīstība - iespēja reģioniem
Policentriska attīstība, veidojot pilsētu tīklu, rada priekšnosacījumus līdzsvarotas valsts attīstībai. Pilsētām jākļūst par nozīmīgu katra reģiona un visas valsts attīstības virzītājspēku, kuru potenciālu un perspektīvo attīstības virzienu nosaka reģiona telpiskās plānošanas procesā, sadarbojoties valsts institūcijām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un sabiedrībai. Pilsētu tīklu radīšana un nostiprināšana palielina šo pilsētu savstarpējās papildināšanas spēju un ir efektīvs instruments līdzsvarotai attīstībai nepieciešamo sinerģiju izmantošanai.
Risināmie uzdevumi:
(1) nodrošināt vienotas attīstības plānošanas sistēmas izveidošanu valstī, lai panāktu vertikālo un horizontālo sadarbību visos plānošanas līmeņos, pamatojoties uz regulāru valsts attīstības analīzi un paredzot iespēju nepieciešamības gadījumā koriģēt nozaru attīstības plānus atbilstoši reģionu līdzsvarotas attīstības vajadzībām;
(2) izstrādāt un īstenot teritoriāli diferencētus reģionālās attīstības atbalsta instrumentus, nodrošināt to savstarpējo papildinātību, veidojot labvēlīgus priekšnosacījumus (sakārtota infrastruktūra, uzņēmējdarbību veicinošo un tās uzsākšanu atvieglojošo īpašo pasākumu un pakalpojumu esamība u.c.) tautsaimniecības attīstībai;
(3) stiprināt reģionu kapacitāti plānošanas jomā, nodrošinot reģionos gan materiāli tehnisko bāzi, gan cilvēkresursus;
(4) sekmēt pilsētu – lauku sadarbības veidošanos, radot jaunas un nostiprinot esošās funkcionālās saites starp pilsētu un lauku teritorijām;
(5) akcentēt un iekļaut teritoriālajā plānošanā reģiona un lokālās kultūrvides savdabību un kvalitāti kā ilgtspējīgas teritoriju attīstības un konkurētspējas nosacījumu. Dažādot un pastiprināt kultūrvēsturiskā mantojuma un laikmetīgās kultūrvides sociālekonomisko ietekmi;
(6) PPP principa plaša izmantošana reģionu attīstības nodrošināšanai.
5.1.2. Rīga – Baltijas jūras reģiona biznesa, zinātnes un kultūras metropole
Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un plaša reģiona centrs, kuras ietekme sniedzas pāri tās administratīvajām un valsts robežām. Rīgas reģiona kā Eiropas un Baltijas jūras reģiona mēroga darījumu, zinātnes un kultūras izcilības centra attīstības veicināšana ir nozīmīga Latvijas konkurētspējas stiprināšanai globālā mērogā.
Valsts policentriska apdzīvojuma struktūra ir viens no priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu Rīgas reģionā radītās izcilības, potenciāla un resursu tālāku pārnesi uz pārējiem Latvijas reģioniem un otrādi. Šāda mijiedarbība ne tikai veicinās līdzsvarotu reģionālo attīstību Latvijā, bet arī nodrošinās Rīgas reģiona konkurētspēju Baltijas jūras reģiona un ārpus tā robežām un Latvijas integrēšanos starptautiskajā ekonomiskajā vidē kā sasaistei starp Austrumu un Rietumu tirgiem un kā valstij ar uz zināšanām balstītu un globālajā mērogā konkurētspējīgu ekonomiku.
Savstarpēji saskaņota un līdzsvarota Rīgas un pārējo Latvijas reģionu attīstība var nodrošināt visaugstāko iespējamo dzīves kvalitāti, darba, izglītības, atpūtas un izklaides iespējas visiem cilvēkiem, kas Latvijā dzīvo, strādā, investē vai vienkārši to apmeklē.
Risināmie uzdevumi:
(1) nodrošināt Rīgas reģiona kvalitatīvu un funkcionējošu telpisko struktūru, kas garantētu kvalitatīvus un pieejamus transporta pakalpojumus Rīgas reģiona un visas valsts iedzīvotājiem, kā ari viesiem, panākot efektīvu Rīgas reģiona sasaisti ar Trans-Eiropas transporta tīklu;
(2) veicināt Rīgas kā ekonomiski konkurētspējīgas Baltijas jūras reģiona metropoles izaugsmi, attīstot sadarbību starp uzņēmējiem un pētniecības iestādēm, elastīgi reaģēt spējīgu uzņēmējdarbības vidi, uz inovatīvām tehnoloģijām balstītu ražošanu un pakalpojumus, loģistikas pakalpojumus un tūrisma pakalpojumus ;
(3) sekmēt Rīgas kā Latvijas izglītības, zinātnes un izcilības centra attīstību, veicinot sadarbību starp atbildīgajām valsts un pašvaldības institūcijām, uzņēmējiem un NVO, kā arī studentu, mācībspēku un zinātnieku, dažādas ievirzes NVO starptautisko sadarbību un apmaiņu;
(4) nodrošināt daudzveidīgas un kvalitatīvas dzīves un kultūras vides attīstību Rīgas reģionā, attīstot pakalpojumus, veicinot dažādus plaša mēroga pasākumus, cita starpā, veidojot to norisei nepieciešamo infrastruktūru, saglabājot un attīstot Rīgas kultūrvēsturiskās vērtības.
5.1.3. Reģionu savstarpējā, pārrobežu un transnacionālā sadarbība konkurētspējai Eiropas Savienībā
Jebkuras reģionu sadarbības mērķis ir veidot savstarpēju sinerģiju, kopīgi risinot tos uzdevumus, kuru risināšana atsevišķi būtu mazefektīva vai ekonomiski nepamatota reģioniem darbojoties katram atsevišķi. Latvijas reģioni relatīvi plaši izmanto visu līmeņu sadarbību, bet parasti tās saturs ierobežojas ar pieredzes apmaiņu kultūras, sociālo un vides infrastruktūras pakalpojumu jomā, arī pašvaldību darba organizācijā, maz vērības veltot jaunu ražošanas paņēmienu un pakalpojumu veidu iepazīšanai, tirgus pieprasījuma izzināšanai, kopīgu tautsaimniecības projektu īstenošanai. Reģionu sadarbībai ar kaimiņiem valsts iekšienē un pāri tās robežām ir īpaša nozīme – tā nepieciešama, lai samazinātu fizisko robežu ietekmi uz reģioniem, palīdzētu risināt specifiskas pierobežu teritoriju attīstības problēmas un pētītu attīstības potenciālu abās robežas pusēs, lai novērstu „tukšo” apvidu veidošanos, kā arī stiprinātu kopīgu atbildību iespējamu attīstības konfliktu savlaicīgā novēršanā un risināšanā.
Risināmie uzdevumi:
(1) turpināt Latvijas un tās atsevišķu teritoriju integrēšanos starptautiskās sadarbības tīklojumos un veicināt policentriskas konkurētspējīgu pilsētu sistēmas veidošanos Baltijas jūras reģionā, vienlaikus veicinot vienotas Ziemeļeiropas identitātes izveidi;
(2) stiprināt pašvaldību un reģionu iekšējo un starptautisko sadarbību risinot reģionālās un Trans – Eiropas tīklu attīstīšanas politikas jautājumus, kā arī uzlabojot sasaisti (loģistisko, fizisko) starp starptautiskajiem/nacionālajiem/reģionālajiem/vietējiem transporta tīkliem;
(3) stiprināt sadarbību attīstības stratēģiju izstrādē, ieviešanā un telpiskajā plānošanā izmantojot kaimiņu politikas un pārrobežu, un transnacionālās sadarbības iespējas;
(4) veicināt kaimiņvalstu vides monitoringa sistēmas tuvināšanu ES prasībām vides kvalitātes saglabāšanai, t.sk. pārrobežu emisiju samazināšanai.
5.2. MODERNA INFRASTRUKTŪRA UN PAKALPOJUMI
Mūsdienu pieaugošajām kvalitātes prasībām atbilstoša nacionālas, reģionālas un vietējas nozīmes infrastruktūra ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai ilgtermiņā nodrošinātu valsts ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju globālajā tirgū. Mūsdienīga un kvalitatīva infrastruktūra sevī ietver gan satiksmes, komunālo un sociālo infrastruktūru, gan arī dažāda veida pakalpojumus, kas saistīti ar šīs infrastruktūras izmantošanu.
Valsts stabilas un drošas attīstības priekšnosacījums ir enerģijas pietiekamība, kā arī kvalitatīva un stabila tautsaimniecības un iedzīvotāju apgāde ar enerģiju.
Būtisku ekonomikas izaugsmes un konkurētspējas kāpumu ir iespējams panākt, balstoties uz plašu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) izmantošanu publiskajā pārvaldē, uzņēmējdarbībā un mājsaimniecībās. IKT sniegtās iespējas efektīvi un inovatīvi jāizmanto izglītības, zinātnes, nodarbinātības, darba un ģimenes dzīves interešu saskaņošanas, veselības aprūpes, sociālās aizsardzības, kultūras, tūrisma un citās jomās, lai atvieglotu pieeju darbam un zināšanām, publiskā un privātā sektora pakalpojumiem un informācijai.
5.2.1. Attīstību veicinošs energonodrošinājums
Enerģijas pietiekamība ir valsts ekonomiskās izaugsmes, dzīves kvalitātes un valsts drošības jautājums. Latvijas energoapgādes drošumu var paaugstināt, veicinot vietējo enerģijas resursu izmantošanu, likvidējot Latvijas elektroenerģijas tirgus izolāciju, kā arī dažādojot primāro enerģijas resursu piegādes. Tādēļ īpaša uzmanība jāvelta enerģētikas attīstībai gan Latvijā, gan Baltijas jūras telpā un Eiropā, pētot energoresursu piegāžu dažādošanas iespējas un piedaloties projektos, kas vērsti uz stabilu elektroenerģijas, naftas un gāzes piegāžu nodrošināšanu.
Pilnveidojot enerģijas apgādes infrastruktūru un realizējot enerģijas efektivitātes pasākumus, jāuzlabo enerģijas pieejamība un pietiekamība patērētājiem un jāsamazina ietekme uz vidi. Pakāpeniski jāpalielina pašnodrošinājuma ar elektroenerģiju līmenis un primāro un atjaunojamo energoresursu izmantošana.
Risināmie uzdevumi:
(1) sekmēt Baltijas un Eiropas enerģijas sistēmu starpsavienojumu attīstību, kas vērsti uz Baltijas enerģijas apgādes sistēmu integrēšanos Eiropas sistēmās;
(2) dažādot primāro enerģijas resursu piegādes un paaugstināt elektroenerģijas pašnodrošinājumu;
(3) atbalstīt investīcijas enerģijas ražošanā no atjaunojamajiem enerģijas resursiem;
(4) sekmēt konkurētspējīgas biodegvielas ražošanu un plašāku pielietošanu.
5.2.2. IKT infrastruktūras un pakalpojumu attīstība un vispārēja pieejamība publiskajiem tīkliem
IKT infrastruktūras attīstība un IKT sniegto iespēju efektīva izmantošana sekmē valsts sociāli ekonomisko izaugsmi, reģionu konkurētspēju un iedzīvotāju dzīves kvalitātes paaugstināšanos. Modernizējot IKT infrastruktūru publiskās pārvaldes institūcijās, mērķim jābūt uz iedzīvotāju vajadzībām orientētu pakalpojumu sniegšanai. Elektronisko pakalpojumu attīstība jāveicina, piedāvājot dažādus pakalpojumu sniegšanas kanālus, uzlabojot pakalpojumu pieejamību un drošību, atvieglojot administratīvo slogu iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Jāattīsta informācijas sistēmu infrastruktūra, nodrošinot informācijas sistēmu saskaņotību un drošību, sekmējot plašu pieejamību informācijai. Jāpalielina iedzīvotāju lietpratība darbā ar IKT, jāizveido specializētas lietotājprogrammas īpašu e-pārvaldes funkciju nodrošināšanai. Jāveicina digitālā satura attīstība, pilnveidošana un izmantošana visās valsts nozarēs. Jānodrošina platjoslas tīkla izveidošana un piekļuve tam visos valsts reģionos, jāuzlabo piekļuve internetam.
Risināmie uzdevumi:
(1) veicināt valsts un pašvaldību pakalpojumu elektronizāciju un attīstību;
(2) nodrošināt valsts un pašvaldību informācijas sistēmu savstarpējo savietojamību un veicināt valsts un pašvaldību informācijas sistēmu attīstību;
(3) nodrošināt izglītības sistēmas informatizāciju un uzlabot izglītības iestāžu darbinieku prasmes darbam ar jaunajām IKT;
(4) nodrošināt valsts un pašvaldību iestādes, tai skaitā, veselības, nodarbinātības, sociālās, kultūras un citās nozarēs, ar nepieciešamo IKT infrastruktūru un interneta pieslēgumu un uzlabot iestāžu darbinieku prasmes darbam ar jaunajām IKT;
(5) nodrošināt pieeju platjoslas datu pārraides tīkliem un publisko interneta pieejas punktu attīstību, veicinot reģionu līdzsvarotu attīstību;
(6) veicināt IKT pielietojumu uzņēmējdarbībā un mājsaimniecībās, lai nodrošinātu plašu pieeju pakalpojumiem un informācijai.
5.2.3. Multimodāla, integrēta, iedzīvotājiem pieejama un droša transporta sistēma
Efektīvas, elastīgas un drošas transporta infrastruktūras nodrošināšana uzskatāma par obligātu priekšnosacījumu ekonomikas attīstībai, jo tā veicina produktivitāti un nodrošina personu un preču brīvu kustību. Turklāt starptautiskas nozīmes transporta infrastruktūras pilnveidošana, īpašu uzmanību pievēršot pārrobežu projektiem, ir nozīmīga nacionālo tirgu integrācijai, īpaši paplašinātas ES kontekstā.
Mūsdienīga transporta sistēma ir viens no kvalitatīvas uzņēmējdarbības un dzīves vides radīšanas pamatelementiem. Transporta sistēmas efektivitāte un sniegto pakalpojumu kvalitāte paaugstinās, savstarpēji integrējot dažādus transporta veidus un to piedāvāto pakalpojumu iespējas. Tas ļauj nodrošināt iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kā arī valsts viesiem ērtu satiksmi un kvalitatīvus transporta pakalpojumus.
Risināmie uzdevumi:
(1) nodrošināt starptautiskas nozīmes transporta infrastruktūras kvalitātes uzlabošanu un attīstību, tai skaitā sakārtojot visus valsts galvenos autoceļus, modernizējot dzelzceļa infrastruktūru, ostas, lidostas, uzturot pilnīgu Latvijas un ES gaisa satiksmes vadības sistēmu savietojamību, tādējādi nodrošinot to pilnvērtīgu iekļaušanos Trans Eiropas transporta tīklā un tā savienojumos ar Austrumu kaimiņvalstīm;
(2) nodrošināt reģionālā un vietējā līmeņa transporta infrastruktūras kvalitātes uzlabošanu, atvēlot pietiekamu finansējumu autoceļu uzturēšanai un lauku autoceļu sakārtošanai;
(3) paaugstināt satiksmes drošību un uzturēt to tādā līmeni, lai vismaz uz pusi samazinātu ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu;
(4) sekmēt valsts un pašvaldību sadarbību, lai veicinātu līdzsvarotas un integrētas transporta sistēmas attīstību valstī;
(5) nodrošināt transporta un loģistikas pakalpojumu dažādošanu, veidojot integrētu un multimodālu valsts transporta sistēmu, kas nodrošina konkurētspējīgu darbību Eiropas un pasaules transporta pakalpojumu tirgū;
(6) pozicionēt Latviju kā tranzīta un loģistikas centru Āzijas un Eiropas preču tirdzniecības plūsmā;
(7) nodrošināt sabiedriskā transporta sistēmas attīstību: sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamību nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī un pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanos, optimizējot maršrutu tīklu, nosakot prioritāros transporta veidus, saglabājot dzelzceļa pasažieru pārvadājumus un nodrošinot to pieejamību visām sociālajām grupām;
(8) veicināt videi draudzīga transporta attīstību un mazināt riskus, kas saistīti ar bīstamo kravu pārvadājumiem;
(9) attīstīt velotransporta infrastruktūru, īpaši Latvijas pilsētās, un veicināt velotransporta izmantošanu kā alternatīvu un līdzvērtīgu pārvietošanās līdzekli.
5.2.4. Sabiedrisko pakalpojumu (ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana, siltumapgāde u.c.) attīstība
Sabiedrisko pakalpojumu kopums ietver ūdenssaimniecības, atkritumu apsaimniekošanas, siltumapgādes un citus līdzīga veida pakalpojumus un to infrastruktūru. Šo pakalpojumu esamība uzlabo dzīves vides kvalitāti, palielina saimnieciskās darbības aktivitāti, veicina efektīvu un ilgtspējīgu energoresursu izmantošanu.
Risināmie uzdevumi:
(1) sakārtot ūdenssaimniecības infrastruktūru atbilstoši vides aizsardzības prasībām;
(2) uzlabot komunālās infrastruktūras kvalitāti, novēršot nelietderīgu energoresursu izmantošanu;
(3) izstrādāt vienotu atbalsta politiku energoefektivitātes paaugstināšanai siltumapgādes uzņēmumu sistēmās un ēku energoefektivitātes paaugstināšanai;
(4) izveidot ilgtspējīgu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, t.sk. sadzīves, bīstamo un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanas atbalsta infrastruktūru valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;
(5) nodrošināt līdzvērtīgus komunālos pakalpojumus visiem valsts iedzīvotājiem atbilstoši valsts apdzīvojuma struktūrai.
5.2.5. Infrastruktūra un pakalpojumi dažādiem cilvēku darbības veidiem un dzīves stiliem
Pilnvērtīgas dzīves vides neatņemama sastāvdaļa ir iespēja saņemt pakalpojumus, atbilstoši dažādu sabiedrības grupu vajadzībām un interesēm. Cilvēkiem vajadzīgi izglītības, veselības un sociālās aprūpes, atpūtas (kultūras) un izklaides (sporta) pakalpojumi, speciālistu konsultācijas, kontakti ar pārvaldes, drošības un tiesu iestādēm un sabiedriskajām organizācijām. Neskatoties uz to, ka ne visi šie pakalpojumi cilvēkam nepieciešami katru dienu, arī pakalpojumu nozarei jādarbojas rentabli, tāpēc šie pakalpojumi cik iespējams jātuvina iedzīvotājiem, radot priekšnosacījumus to saņemšanai attīstības centros, atbilstoši katra centra nozīmei, tajā pastāvošajam pieprasījumam un nodrošinājumam ar darboties spējīgu pakalpojumu infrastruktūru – ēkām, personālu, nepieciešamajiem pieslēgumiem sabiedrisko pakalpojumu tīkliem.
Risināmie uzdevumi:
(1) nodrošināt visa veida pakalpojumu „minimālā groza” izstrādi atbilstoši katra centra līmenim un radīt priekšnosacījumus šo pakalpojumu saņemšanai, vienlaicīgi nosakot par katra pakalpojumu veida nodrošināšanu atbildīgo institūciju;
(2) mazināt starp Latvijas reģioniem pastāvošās atšķirības visa veida pakalpojumu kvalitātē un sasniedzamībā;
(3) atpūtas un aktīvā dzīvesveida pakalpojumu klāsta dažādošana, t.sk., izmantojot vietējos kultūrvēsturiskos un dabas resursus;
(4) radīt iespējas iedzīvotājiem nodarboties ar dažāda veida un līmeņa fiziskajām aktivitātēm, tādējādi attīstot katra cilvēka garīgo un fizisko potenciālu.
6. CILVĒKA LABKLĀJĪBAS KĀPUMS
6. 1. VESELS CILVĒKS ILGTSPĒJĪGĀ SABIEDRĪBĀ
Veselība ir viena no cilvēka pamatvērtībām, tā ir dzīves kvalitātes, personīgās un ģimenes labklājības pamats.
Veselības aprūpe ir būtiska sabiedrības veselības sastāvdaļa. Tā ietver gan ārstniecisko, gan farmaceitisko aprūpi un ir vērsta uz veselības nodrošināšanu, uzturēšanu un atjaunošanu. Joprojām ģimenes ārstu skaits Latvijā ir nepietiekams, tāpēc iedzīvotājiem ne vienmēr iespējams savlaicīgi saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība jāuzlabo, modernizējot infrastruktūru, tajā skaitā attīstot informācijas tehnoloģiju pielietošanu, ieviešot e-veselības pakalpojumus, kā arī nodrošinot veselības aprūpi ar atbilstošiem cilvēkresursiem.
Sociālo pakalpojumu joma ietver sociālā darba, sociālās aprūpes un sociālās un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un tos sniedz gan valsts, gan pašvaldību institūcijas.
Lai nodrošinātu iedzīvotājiem aizsardzību sociālā riska situācijās, valstī darbojas sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu sistēmas. To ietvaros izmaksā pensijas, pabalstus un atlīdzības atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksām un sniedz finansiālu atbalstu pie noteiktām grupām piederīgām personām universālu pabalstu veidā.
Savukārt pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība nodrošina sociālo aizsardzību iedzīvotājiem, kuri nonākuši trūkumā vai citā sociālā riska situācijā.
6.1.1. Cilvēka veselība kā vērtība
Katra indivīda veselību ietekmē bioloģiskie, sociālie, ekonomiskie, vides, kā arī ar dzīvesveida paradumiem saistītie faktori. Tie ietekmē arī tik nozīmīgu ilgtspējīgas sabiedrības attīstības rādītāju kā visas sabiedrības veselību. Lai radītu priekšnosacījumus labai veselībai mūža garumā, nepieciešams popularizēt un attīstīt preventīvos un profilaktiskos pasākumus, veidot tādu sabiedrisko domu, kurā veselīgs dzīvesveids ir vērtība, kā arī turpināt pilnveidot veselības aprūpes sistēmu.
Dažādu veselībai kaitīgu ieradumu izplatība veicina nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaita palielināšanos.
Lai radītu iedzīvotājos izpratni par veselību kā vērtību, būtiski ir veicināt valsts un NVO sadarbību, lai cilvēki jau no mazotnes tiktu labāk informēti un iesaistīti savas veselības saglabāšanā, nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm un lietotu veselīgu uzturu.
Risināmie uzdevumi:
(1) uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru, jo īpaši pievēršot uzmanību primārajai veselības aprūpei un neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai;
(2) ilgtermiņā nodrošināt un attīstīt cilvēkresursus veselības aprūpē;
(3) veidot sabalansētu valsts un indivīda atbildību par veselības saglabāšanu un tās uzlabošanu, veidot sabiedrībā izpratni par veselīgu dzīves veidu un uzturu, un iesaistīt sabiedrību cīņā pret atkarības slimībām (alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarība);
(4) veicināt sabiedrībā integrētu garīgās veselības aprūpi (attīstīt sabiedrībā balstītu garīgās veselības dienestu un garīgās veselības jautājumu risināšanā iesaistīto pārvaldes institūciju sadarbību, izglītot sabiedrību par garīgo veselību un psihiskām slimībām);
(5) popularizēt profilaktisko pasākumu nozīmīgumu;
(6) pakāpeniski palielināt finansējumu veselības aprūpei un uzlabot iedzīvotāju informētību par iespējām saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus;
(7) veicināt jaunu, uz pierādījumiem balstītu ārstniecības metožu ieviešanu;
(8) attīstīt e-veselības risinājumus un informācijas tehnoloģiju izmantošanu;
(9) samazināt jaundzimušo un zīdaiņu (līdz 1 gada vecumam) mirstību;
(10) sekmēt iedzīvotāju, īpaši bērnu un jauniešu, aktīvu iesaistīšanos sporta nodarbībās;
(11) veicināt valsts un NVO, kas darbojas ar ģimenēm, bērniem, jaunatni, sociālās atstumtības riska grupām, tai skaitā, HIV inficētām personām, sadarbību veselības aprūpes jomā;
6.1.2. Ilgtspējīga sociālās drošības sistēma
Ņemot vērā demogrāfiskās situācijas attīstības tendences (iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos) un to ietekmi uz valsts ekonomisko attīstību, lielu nozīmi iegūst sociālās drošības sistēmas ilgtermiņa stabilitāte. Augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, relatīvi augstais bezdarba līmenis, zemā vidējā darba alga, kā arī reģionālās atšķirības noteic, ka no sociālās apdrošināšanas iemaksām atkarīgais pensiju apmērs bieži vien nav pietiekams, tādēļ ir jāveic pasākumi, kas sekmētu pensionāru dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Lai gan kopumā valsts sociālo pabalstu jomā ir novērojamas pozitīvas attīstības tendences (pabalstu apmēru palielināšana, jaunu valsts sociālo pabalstu veidu ieviešana), tomēr daļa valsts sociālo pabalstu apmēri ir pārāk mazi, lai konkrētām iedzīvotāju grupām varētu sniegt efektīvu valsts atbalstu.
Iespēja saņemt sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus ir viens no rādītājiem, kas raksturo sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju dzīves kvalitāti un veicina viņu reintegrāciju sabiedrībā. Lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, paplašinātu to klāstu un pietuvinātu pakalpojumus personas dzīvesvietai, nepieciešams sakārtot un modernizēt sociālo pakalpojumu sistēmas infrastruktūru un nodrošināt pašvaldību institūcijām atbalstu alternatīvo aprūpes pakalpojumu attīstīšanai.
Risināmie uzdevumi:
(1) uzturēt sociālās apdrošināšanas sistēmas finansiālo stabilitāti un veicināt sistēmas attīstību;
(2) sekmēt virzību uz pietiekamu pensiju nodrošinājumu;
(3) veicināt lielāku sabiedrības izpratni par sociālās apdrošināšanas sistēmas nozīmību;
(4) attīstīt valsts finansiālo atbalstu personām noteiktās sociālā riska situācijās;
(5) attīstīt sociālās palīdzības un valsts un pašvaldību sociālo pakalpojumu sistēmu, tai skaitā sociālās un dienas aprūpes centrus, paaugstināt valsts un pašvaldību sociālo pakalpojumu kvalitāti, modernizējot pakalpojumu iestāžu infrastruktūru;
(6) uzlabot piekļuvi sociālās palīdzības pakalpojumiem, tos tuvinot personas dzīvesvietai, un attīstīt jaunus sociālo pakalpojumu veidus;
(7) pilnveidot sociālo dialogu starp valsti un sociāli mazaizsargāto grupu pārstāvjiem.
6.1.3. Atbalsts ģimenēm ar bērniem un dzimstības veicināšana
Ģimene ir sabiedrības struktūras pamatvienība, tajā aizsākas sabiedrības fiziskā atjaunināšanās un notiek morālo vērtību pārmantošana. Atbalsts ģimenēm veicina ne tikai pabalstu saņēmēju, bet arī visas sabiedrības labklājības veicinātājām.
Valsts politika demogrāfiskās situācijas uzlabošanai galvenokārt vērsta divos virzienos – bērnu tiesību aizsardzība/bērnu un ģimenes tiesības un valsts atbalsta sniegšana ģimenēm ar bērniem sociālās drošības sistēmas ietvaros. Liela daļa no valsts sociālajiem pabalstiem ir paredzēti tieši ģimenēm ar bērniem, tomēr atsevišķu valsts sociālo pabalstu (piemēram, ģimenes valsts pabalsta) mazais apmērs nenodrošina pietiekamu atbalstu. Atbalsts ģimenēm var izpausties arī kā tādas dzīves un darba vides veidošana, kas atvieglo vecākiem iesaistīšanos darbā, ļauj apvienot darbu ar rūpēm par ģimeni - elastīgas darba formas un iespēja aprūpējamiem ģimenes locekļiem piekļūt atbilstošiem aprūpes pakalpojumiem. Nepietiekama ir sociālās atstumtības riskam pakļauto grupu bērnu un jauniešu (bērnu un jauniešu ar nepabeigtu pamatizglītību, ar zemu motivāciju, no nelabvēlīgām ģimenēm, bāreņu, kā arī bērnu un jauniešu ar speciālām vajadzībām) integrācija izglītības sistēmā un darba tirgū. Nepieciešams radīt sākotnējos priekšnosacījumus jaunāko sabiedrības locekļu veiksmīgai sociālajai integrācijai, attīstot sociālās rehabilitācijas sistēmu un veicinot bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu audzināšanu ģimenēs.
Risināmie uzdevumi:
(1) attīstīt valsts atbalstu ģimenēm bērna audzināšanas laikā atbilstoši bērna vecumam un vajadzībām;
(2) veicināt piekļuvi pirmsskolas izglītības iestādēm un to pieejamību un alternatīvu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstību;
(3) veidot ģimenei draudzīgu darba vidi, un šai jomā veicināt sadarbību ar darba devējiem;
(4) atbalsta politikas un sociālo pakalpojumu sistēmas ģimenēm ar bērniem attīstīšana un atbilstošas infrastruktūras nodrošināšana;
(5) ģimenes veida aprūpes sistēmas attīstība bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem (audžu ģimenes, adopcija, aizbildnības veicināšana);
(6) veidot valsts atbalsta sistēmu mājokļa pieejamības veicināšanai ģimenēm ar bērniem.
6.2. IEKĻAUJOŠS UN NOTUROŠS DARBA TIRGUS
Darbs ir viena no nozīmīgākajām cilvēka dzīves vērtībām: tas viņu ne tikai nodrošina ar iztikas līdzekļiem, bet veido arī pamatu radošai domāšanai, pašrealizācijai un sociāliem kontaktiem. Pilsētās un īpaši reģionos jārada labvēlīgi priekšnosacījumi darba vietu veidošanai iespējami tuvāk dzīvesvietām, jo tas mazina nelietderīgu migrāciju un sekmē reģionu attīstību. Jārada arī adekvāti mehānismi, kas rosinātu darbspējīgos iedzīvotājus iekļauties darba tirgū, kā arī ārvalstīs dzīvojošo un strādājošo latviešu atgriešanos Latvijā.
Lai samazinātu nedeklarēto nodarbinātību un īstenotu pasākumus nodarbinātības veicināšanai, nozīmīga loma ir nodarbinātības partnerību stiprināšanai vietējā līmenī. Uzmanība jāvelta arī sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu iesaistīšanai darba tirgū.
6.2.1. Pieeja darba vietām un to dažādība reģionos
Augsta bezdarba līmeņa galvenie cēloņi reģionos ir nepietiekami attīstīta uzņēmējdarbība, mazs pašnodarbināto skaits un vāji attīstīta infrastruktūra. Latvijā nodarbināto iedzīvotāju kopskaitā ir samērā zems pašnodarbināto īpatsvars.
Nepietiekama sabiedrības informētība par uzņēmējdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanas administratīvajām procedūrām neveicina jaunu darba vietu rašanos.
Tajā pašā laikā paplašinās darbaspēka izceļošana. Vairākās nozarēs darba devēji izjūt darbaspēka trūkumu.
Ievērojamās atšķirības starp Rīgu un pārējo Latvijas teritoriju gan saimniecisko aktivitāšu, gan IKP uz vienu iedzīvotāju ziņā apgrūtina saskaņotas un nodarbinātību veicinošas nodokļu un pabalstu sistēmas attīstību valsts līmenī.
Risināmie uzdevumi:
(1) veicināt dažādu darba vietu veidošanos un pieejamību tām, atbalstot pašnodarbinātību un uzņēmējdarbību visos reģionos;
(2) sekmēt darba samaksas paaugstināšanos, īpaši zemāk apmaksātajām darbinieku kategorijām, palielinot minimālo algu, paaugstinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, palielinot iedzīvotāja ienākuma nodokļa atvieglojumus par apgādībā esošām personām;
(3) veicināt darbaspēka iekšējo ģeogrāfisko un profesionālo mobilitāti;
(4) sekmēt pieeju darba vietām ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem darbaspējas vecumā, it īpaši jauniešiem un sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām - vecākiem pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un pirmspensijas vecuma cilvēkiem, personām, kurām ir aprūpējamie, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, cilvēkiem, kas ir ilgstoši bez darba u.c.;
(5) nodrošināt plašāku pieeju informācijai par brīvajām darba vietām, apmācības un pārkvalifikācijas iespējām atbilstoši darba tirgus pieprasījumam;
(6) uzlabot darba apstākļus, sekmējot darba attiecību, darba drošības un veselības darbā likumdošanas ieviešanu;
(7) veicināt darba produktivitātes paaugstināšanos;
(8) veicināt aizbraukušā darbaspēka atgriešanos Latvijas darba tirgū.
6.2.2. Atbalsts nodarbinātības veicināšanai
Nodarbinātības politikas mērķis ir nodarbinātības līmeņa paaugstināšana un bezdarba samazināšana, balstoties uz sekmīgu ekonomikas izaugsmi. Bezdarba līmenis starp iedzīvotājiem ar zemu izglītības un prasmju līmeni ir salīdzinoši augsts. Tam par iemeslu ir profesionālās kvalifikācijas trūkums, iegūto zināšanu un prasmju neatbilstība mūsdienu darba tirgus prasībām, kas nenodrošina zināšanu sabiedrības attīstību (informācijas tehnoloģijas, komunikācijas prasmes, uzņēmējdarbības pamatzināšanas, svešvalodu un valsts valodas zināšanas).
Risināmie uzdevumi:
(1) pilnveidot pasākumus iespējama bezdarba novēršanai (bezdarba samazināšanas preventīvie pasākumi), īpaši jauniešiem un personām pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem;
(2) pilnveidot un dažādot aktīvos un preventīvos nodarbinātības pasākumus, nodrošinot individuālu pieeju ar mērķi sekmēt cilvēka konkurētspēju darba tirgū (īpaši bezdarbnieku profilēšanu un konsultēšanu atbilstoši bezdarba cēloņiem);
(3) samazināt nedeklarēto nodarbinātību;
(4) ilgstošā bezdarba mazināšana un sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu iekļaušana darba tirgū (motivācijas programmu, prakses vietu veidošanas, darba vietu pielāgošanas un citu pasākumu pilnveide);
(5) elastīga darba laika un formu praktiska piemērošana;
(6) atbalstīt vietējās nodarbinātības veicināšanas iniciatīvas un nodarbinātību veicinošas partnerības attīstību, it īpaši sekmējot darba devēju iesaistīšanos sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātības veicināšanā.
6.3. PIEEJAMS MĀJOKLIS UN SAKOPTA DZĪVES TELPA
Viens no cilvēkam nozīmīgākajiem labklājības (dzīves kvalitātes) rādītājiem ir nodrošinājums ar mājokli koptā un ērtā vidē. Vienlaikus sakoptas dzīves telpas esamība ir priekšnosacījums cilvēka veselības saglabāšanai un aktīvai dzīves darbībai.
Tirgus ekonomikas apstākļos mājokļu pieejamību kopumā nosaka vispārējais dzīves līmenis valstī, tāpēc valsts dalība mājokļu attīstībā no makroekonomiskā viedokļa ir jāvērtē kā būtisks ieguldījums tautas attīstībā. Mājokļa izvēli noteic mājokļa īpašnieka/īrnieka materiālais stāvoklis un izpratne par patēriņa prioritātēm - cik augstu viņa patēriņa prioritāšu skalā atrodas mājoklis un cik daudz līdzekļu viņš ir gatavs par to izdot.
Dzīves telpas jēdziens ietver sevī ne tikai indivīdam piederošo īpašumu vai viņa apdzīvoto mājokli, bet arī privāto un publisko telpu kopumu ap šo mājokli, tostarp arī dabas un kultūrvidi, kuras ir neatņemama kvalitatīvas dzīves telpas sastāvdaļa.
6.3.1. Daudzveidīgs mājokļu piedāvājums
Latvijā pēc īpašuma formas maiņas privātīpašumā ir vairāk kā 80% mājokļu. Mainījušies mājokļu būvniecības finansēšanas avoti un sociālie mērķi. Tagad to galvenokārt finansē privātais kapitāls, kas būvniecību īsteno ekonomiski aktīvajās teritorijās, kur ir visaugstākais mājokļu pieprasījums un pārdošanas cenas. Valsts un pašvaldības atbalsts šobrīd virzīts tikai uz maznodrošinātu un krīzes situācijā nonākušu iedzīvotāju mājokļa jautājumu risināšanu.
Iedzīvotāju vidējo ienākumu neatbilstība salīdzinoši augstiem maksājumiem par mājokli kavē esošā dzīvojamā fonda efektīvu uzturēšanu un atjaunināšanu. Vienlaikus tas rada priekšnosacījumus segregācijai, jo turīgākās mājsaimniecības izvēlas pārcelties uz dzīvi augstākas kvalitātes mājokļos.
Ievērojot atšķirīgo iedzīvotāju maksātspēju, nepieciešams radīt priekšnosacījumus mājokļa piedāvājuma dažādošanai, t.sk. īres sektora, tostarp sociālā īres sektora attīstīšanai, iedzīvotāju līdzekļu kooperācijai būvniecībā, publiskās un privātās partnerības projektu veicināšanai, kā arī jaunas būvniecības attīstībai reģionos.
Risināmie uzdevumi:
(1) veicināt esošo mājokļu efektīvu izmantošanu (t.sk. progresīvu apsaimniekošanu, atjaunināšanu un modernizēšanu);
(2) radīt priekšnosacījumus daudzveidīgam mājokļu piedāvājumam, lai palielinātu mājokļu pieejamību iedzīvotāju grupām ar dažādu ienākumu līmeni;
(3) efektīvi realizēt visaptverošas palīdzības sistēmas izveidi mājokļa sektorā, sadalot pienākumus un atbildību starp valsti, pašvaldību un indivīdu;
(4) izveidot sistēmu jauno mājokļu kvalitātes uzraudzībai;
(5) ieviest finanšu atbalsta instrumentus mājokļa pieejamības veicināšanai atsevišķām mērķa grupām (piemēram, ģimenes ar bērniem, jaunie speciālisti).
6.3.2. Sociāli integrētu dzīvojamo apkaimju veidošana
Dzīvojamo apkaimju plānošanā un veidošanā liela nozīme ir teritorijas plānojumiem. Lemjot par esošo dzīvojamo apkaimju nākotni vai jaunu veidošanu pamatojoties uz teritorijas plānojuma priekšlikumiem, iespējams pārredzēt visas pašvaldības attīstību un racionālāk izvēlēties izdevīgāko attīstības variantu. Dzīvojamais fonds būtu veidojams, ņemot vērā ražošanas un pakalpojumu jomas uzņēmumu un iestāžu izvietojumu. Tas ļautu pašvaldībām samazināt izmaksas nepieciešamās infrastruktūras nodrošināšanai un paaugstināt iedzīvotājiem komfortu, nodrošinot ērtu pieeju sabiedriskajam transportam, pakalpojumu iestādēm u.c..
Veidojot daudzveidīgu mājokļa piedāvājumu vienlaikus nepieciešams veicināt funkcionāli daudzpusīgu un sociāli integrētu dzīvojamo apkaimju izveidi. Tas sekmēs tādas negatīvas tendences mazināšanos kā pilsētu dzīvojamo rajonu noslāņošanos pēc to iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Dzīvojamo apkaimju funkcionālā daudzpusība, tuvinot iedzīvotājiem nepieciešamos pakalpojumus, uzlabos dzīves kvalitāti kopumā
Risināmie uzdevumi:
(1) publiskās un privātās partnerības principa izmantošana veidojot funkcionālu un daudzveidīgu dzīvojamo vidi;
(2) veicināt dzīves vides uzlabošanu visām sabiedrības grupām, jo sevišķi sociāli mazaizsargātajiem slāņiem, (pensionāriem, bērniem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām);
(3) veicināt vietas piederības apziņas un vietējo kopienu attīstību cilvēku darboties spējas veicināšanai.
6.3.3. Kopta un pieejama kultūrvide un kultūrvēsturiskais mantojums
Kvalitatīva kultūrvide, ko veido saglabāts un pieejams kultūras mantojums un daudzveidīgas kultūras tradīcijas un radošās izpausmes, ir viens no ilgtspējīgas un līdzsvarotas teritoriālās attīstības nosacījumiem. Katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi un pienākums rūpēties par tās ilgtspējas nodrošināšanu. Visu iedzīvotāju grupu dalība kultūrvides veidošanā un kultūrvēsturiskā mantojuma kopšanā ir viens no pilsonisku sabiedrību veidojošiem un vienojošiem faktoriem.
Risināmie uzdevumi:
(1) sekmēt līdzsvarotu kultūras procesu attīstību, nodrošinot pieejamību kultūrai visā Latvijas teritorijā, īpašu uzmanību pievēršot profesionālās mākslas pieejamībai;
(2) saglabāt un stiprināt kultūrvēsturisko novadu un vietējo kultūru savdabību un identitāti, izkopjot un uzturot novadu un vietējās kultūras tradīcijas, rituālus, mutvārdu daiļradi, valodas dialektus un izloksnes u.tml.;
(3) veicināt un atbalstīt novadpētniecību. Attīstīt vietējo tūrismu, veidojot uz Latvijas vēstures, kultūras un dabas izzināšanu orientētus tūrisma produktus;
(4) veidot kvalitatīvu pilsētas un lauku kultūrainavu, harmoniski apvienojot kultūrvēsturiskās liecības, dabas objektus un jaunradītās laikmetīgās vērtības;
(5) veidot pastāvīgu sadarbību un dialogu starp teritoriju plānotājiem, arhitektiem, vides dizaineriem un vietējiem iedzīvotājiem.
6.3.4. Saprātīgi izmantota un saglabāta dabas vide
Latvijā ir liela ekosistēmu un to dabisko struktūru, kā arī vietējo savvaļas sugu, lauksaimniecības augu un dzīvnieku šķirņu daudzveidība. Daudzveidīga un kvalitatīva dabas vide ir vērtība, kas jārespektē veicinot valsts attīstību kopumā. Šīs daudzveidības saglabāšana ir nepieciešama veselīgas dzīves vides un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai Latvijā, valsts starptautisko saistību izpildei un arī kā Latvijas identitātes zīme. Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un nodrošinātu aizsargājamo sugu un biotopu labvēlīgu aizsardzības statusu, īpaši svarīgi ir sabalansēt iespējamās saimnieciskās darbības un teritoriju apsaimniekošanu ar dabas aizsardzības prasībām.
Pilsoniskas sabiedrības veidošanā izšķiroša nozīme ir sabiedrības informēšanai un plašākai iesaistīšanai vides jautājumu risināšanā, tādējādi palielinot sabiedrības izpratni par dabas vides vērtībām un izpratni par nepieciešamību nodrošināt kvalitatīvu dzīves telpu arī nākamajām paaudzēm.
Risināmie uzdevumi:
(1) veicināt bioloģiskās daudzveidības un aizsargājamo teritoriju saglabāšanu un saprātīgu izmantošanu;
(2) veicināt aizsargājamo dabas teritoriju iesaisti ekonomiskajā apritē, nosakot atšķirīgas saimnieciskās darbības liegumu zonas un sniedzot to izveides sociālekonomisko pamatojumu, piesaistot finansējumu apsaimniekošanai;
(3) veicināt sabiedrības līdzdalību vides aizsardzībā un saglabāšanā, iedzīvotājus savlaicīgi un patiesi informējot par vides kvalitāti un dabas resursiem;
(4) sekmēt izglītības par vidi attīstību, kā arī veicināt izglītību ilgtspējīgai attīstībai un paaugstināt vides apziņu iedzīvotāju vidū;
(5) atbalstīt dabas vides ilgtspējīgu izmantošanu iedzīvotāju atpūtai un sekmēt ekotūrismu;
(6) veicināt dabas, tai skaitā klimata pārmaiņu un rūpniecisko risku izvērtēšanu, mazināšanu un monitoringu;
(7) sekmēt degradēto (t.sk. piesārņoto) teritoriju sanāciju un revitalizāciju;
(8) sekmēt iedzīvotāju informētību par ūdens, energoresursu taupīgu izmantošanu un sadzīves atkritumu šķirošanu.
lasīt turpinājumu...
