Ivars Redisons

Latvijas Sociālo reformu biedrības priekšsēdētājs
bij. Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāja vietnieks barikāžu laikā,
11.12.1990. nevardarbīgās pretošanās aicinājuma „X-stundas instrukcija” autors

Paaudze, kura izcīnīja barikādēs Latvijai neatkarību, nu par to saņem sūru atmaksu – cilvēka cienīga mūža nogale tai nav paredzēta.

Tas pateikts aizplīvuroti – esot jāceļ pensionēšanās vecums, „lai būtu kā citās zemēs”. Kādā sanāksmē gan Labklājības ministrijas pārstāve pateica tieši –plāns ir līdz 2024. gadam iegūt 5,2 miljardus latu.

Tikpat, cik vajag valdības ņemtā starptautiskā kredīta dzēšanai!

Dalos ar jums pārdomās, kurās nebūs ne kripatas populisma. Kopā ar domubiedru grupu esmu veltījis ilgāku laiku, mēģinot tikt skaidrībā par „Ķīnas ābeci” sociālās apdrošināšanas lietās. Rakstā ir esence no tā, ko izdevies noskaidrot.

Nepacietīgajiem uzreiz atklāšu svarīgāko:

Naudas trūkums pensiju fondā veidojas arī tādēļ, ka valdība izvairās atlikt atpakaļ savu parādu. (Tie ir ap trīs miljardi latu, neskaitot kavējuma procentus).

Otrs būtiskais – tiek nepareizi skaidrots Eiropas Savienības līgums.
Latvijai jāpilda ir ne vien tā līguma daļa, kurā runāts par inflācijas procenta robežām. Pildāma būtu arī otra, svarīgākā ES līguma daļa – kura paredz Latvijai pienākumu veidot savai tautai sociālo drošību un cilvēka cienīgus dzīves apstākļus.

Taču šos punktus ES līgumā valdība izliekas neredzam, kaut pati to parakstījusi.

Pēc 1950. gada dzimusī paaudze tiek aplaupīta dubultīgi.

Darba mūžu līdz 1996. gadam vairs neņems vērā pensiju aprēķinā. Vien uzskaitīto pēc 1996. gada pensijas kapitālu. Kurš vairākumam ir niecīgs ne jau slinkuma, bet gan valsts politikas dēļ, kura neļāva uzkrāt.

Pirmskara paaudzes uzkrājums pensijām izgaisa līdz ar naudas vagonu, bet privātos uzkrājumus likvidēja Repšes-Kehra-Godmaņa lēmums mainīt rubļus pret latu pēc kursa 200:1. Maiņai „sociālo spilvenu” nenoteica (kā to izdarīja leiši un igauņi). Tas kardināli atšķir Latviju no citām zemēm Eiropā, kurās uzkrājumi neizgaisa. Caurumu valdība aizlāpīja uz to rēķina, kas ies pensijā 2013. gadā un vēlāk.

Tagad šo [barikāžu laika] paaudzi netaisnīgi represē otrreiz – ar strauju pensionēšanās vecuma celšanu liedzot tai nopelnīto saņemt.

Latvija atšķirsies no citām Eiropas zemēm. Ne jau ar 65 gadu pensionēšanās slieksni. Atšķirība ir pensijas izmaksas perioda īsumā (no pensionēšanās brīža līdz personas nāvei). Jau līdz šim pensiju izmaksas periods 11-14 gadi Latvijā bija mazāks nekā citviet Eiropā 14-17 gadi. Ceļot pensijas vecuma slieksni Latvijā (saīsinot izmaksu periodu), loģiski, ka atšķirība no Eiropas pieaugs. Ar būtisku piebildi: iedzīvotāju liela daļa Latvijā nomirs bezdarbnieku rindās, pensiju nesagaidījusi! Tādu kļūs arvien vairāk. 1990.gadā dzimušiem vīriešiem mūžs paredzams 64,5 gadi (dati no CSP kalkulatora 2010.gadā). Iemaksas cilvēki veiks, bet viņu uzkrāto varēs neizmaksāt.

Manuprāt, iegūt naudu uz tautas mirstības rēķina ir īsteni sātanisks plāns.

Latvijā negrib atzīt Eiropas Sociālās hartas principus, kura Eiropas Savienības dibināšanas 07.02.1992. līgumā ir tieši uzsvērta kā ES pamata dokuments.

Labturības noteikumus lopiem ievieš Latvija ar pārmēru skubu. Savukārt „labturības noteikumus” cilvēkiem ieviest Latvija visādi vairās jau 20 gadus.

Ikvienam ir tiesības uz pietiekamu dzīves līmeni. Pašas svarīgākās ir nodarbinātība un tiesības saņemt taisnīgu samaksu par darbu. Latvija šīs tiesības neatzīst.

Piemēram, ES paredz minimālo algu 60% apmērā no vidējās algas valstī. Attiecīgi, Latvijā minimālajai algai šodien vajadzētu būt 280 latiem. Taču ir vien 200 lati. Ir pat spiediens šo minimālo algu pazemināt.

Formula vienkārša – jo augstāka ir alga, jo lielāka kļūst naudas masa, ko ieskaita sociālās apdrošināšanas uzkrājumā. Nav algu, nav arī ieskaitījumu !

Atceros, deviņdesmito gadu vidū minimālā alga bija 28 lati (divdesmit astoņi)! Pēc tam ilgi bija 40 lati. Valdības deklarēja, ka zemas algas jātur, lai peļņu gūtu un attīstītos bizness.

Nebūtu pareizi domāt, ka strādājošie tika saņēmuši dāsnas „aplokšņu algas”. Naudas čemodāns, ko Silenieks nesa premjeram Emsim, drīzāk ir izņēmums. Daudzviet pie minimālās algas klāt neko nedeva. Bet tur, kur strādniekiem algu maksāja aploksnēs, tūkstošu noteikti nebija. Dzirdēts, ka simts-divsimts lati mēnesī. Kuri tūlīt pat izkusa cenu un nodokļu pieaugumā.

Tā bija apzināta politika - turēt zemas algas, lai bizness gūtu peļņu. Bizness maksāja valdībai uzņēmumu ienākuma nodokli, muitas un akcīzes nodokļus, dažādas nodevas.

Kopā lielu naudu. Šodien svarīgi rast atbildi – vai valdība padalījās, un no šīs naudas tika veikusi papildu iemaksas sociālās apdrošināšanas uzkrājumā (pensiju fondā) ?

Uzreiz atbildēšu – nē, netika iemaksātas!

Valdība rīkojās gluži pretēji – iztukšoja sociālās apdrošināšanas uzkrājumu, sedzot no tā izmaksas, kuras maksāt valdībai pienācās pašai no savas naudas (pamatbudžeta).

Divi naudas maciņi jeb -

kā gadījās, ka Latvijā ir iztukšots sociālās apdrošināšanas uzkrājums ?

Esmu turējis rokās 1938. gada norēķinu par Latvijas Republikas budžeta izpildi. Biezā grāmatā ministriju visi izdevumi atšifrēti līdz sīkumam. Saprotami ikvienam.

Diemžēl, šāda labā prakse mūslaiku Latvijā nav pārņemta. Finanšu ministrija pat bīda ieceri svītrot Satversmes 66. panta normu „Pēc budžeta gada notecēšanas ministru kabinetam jāiesniedz Saeimai apstiprināšanai norēķini par budžeta izpildīšanu”

Otra sliktā lieta ir tā, ka nedz sabiedrība, nedz partijas nav pamanījušas, ka 1998. gada 1. janvārī ir atcelts sociālais nodoklis, un vietā stājusies ir sociālā apdrošināšana. No apdrošināšanas naudas veikt izmaksas drīkst tikai tiem, kuri ir apdrošinājušies. Aptuveni miljonam cilvēku. Par otru miljonu iedzīvotāju jāgādā ir Latvijas valdībai no pavisam citas naudas (PVN, akcīzes, muitas u.c. nodokļiem), ko ļaudis maksā pērkot pārtiku, medikamentus, degvielu, maksājot par dzīvokli, šķērsojot robežu utt.

Pēc trača ap Rīgas 1. slimnīcu nejauši atklājās ierēdņu slēptais, ka Krievijas valdība ik gadu maksā 3 miljonus latu savu pensionāru ārstēšanai. Budžetā tie netika uzrādīti. Šo „slēpto rezervi” ministrija izmantoja citiem tēriņiem. Saprotams, ārsta palīdzību Krievijas pensionāriem neatteica. Bet šos ārstēšanas izdevumus sedza no Latvijas pilsoņiem paredzētā katliņa. Kuri attiecīgi saņēma mazāk medikamentu un palīdzības, nekā pienācās.

Sociālās apdrošināšanas uzkrājumu iztukšo pēc līdzīgas shēmas – apmaksājot apdrošināšanā neparedzētus izdevumus personām, kuras nav apdrošinātas.

Kā justos auto īpašnieki, ja nākot pēc OCTA apdrošināšanas tiem atteiktu: „priekš jūsu auto nauda beigusies! Jo mums nācās veikt izmaksas kuģiem. Maksājiet par auto vēlreiz, tad kaut ko saņemsiet!”?

Tādi joki ar auto nez vai ietu cauri. Iedzīvotāji par savu auto domā un sistēmu saprot.

Diemžēl, sociālā apdrošināšana ir grūti izprotama, pat samudžināta. Ir viegli iestāstīt, ka nauda pensijām beigusies, jo vajadzējis veikt izmaksas bērniem vai citus „Valsts sociālo pabalstu likumā” paredzētus atbalstus. Ja tautai šādas klapes uz acīm, tad nav grūti piedāvāt glābiņa risinājumu: celsim pensionēšanās vecumu, tad gan naudas pietiks visiem !

Deviņdesmito gadu vidū Latvija izveidoja ar Pasaules bankas atbalstu pensiju apdrošināšanas sistēmu. Ārvalstu eksperti vērtēja to kā ļoti efektīvu. Pat „demogrāfiskā bedre” bija ieplānota. Ātri izveidojās uzkrājums miljards latu.

Tagad ir pagrūti noskaidrot, kuram pirmajam radās „izcilā” doma sapludināt sociālo apdrošināšanu ar valsts pamatbudžetu. Bet šis triks ļāva demonstrēt Eiropai: redziet, cik mums valsts budžetā ir pozitīva bilance, miljarda pārpalikums! Tāpēc valdība Latvijā varot droši palielināt savus tēriņus !

Latvijā ir samudžinātas vienā katlā nesavienojamas naudas:

sociālā apdrošināšana (ko veido strādājošo apdrošināšanas iemaksas) ir salikta kopā ar pavisam citiem izdevumiem, kurus valdībai ir pienākums segt no pamatbudžeta – izdienas pensijas, pabalsti ģimenēm, bērniem, invalīdiem kopš dzimšanas, černobiļiešiem, dzimšanas un apbedīšanas pabalsti utt.

Šim samudžinājumam piešķirts nosaukums – „sociālais budžets”. Iestāstīt tautai, kā tā esot pareizi, nebija grūti. Jo atmiņā palikusi padomju laika kārtība, kad bija viens kopējais katls, un partija izšķīra strīdiņus, kuram no tā dot, un kuru atstāt bešā.

Esat taču daudzkārtīgi dzirdējuši Labklājības ministres retoriku: „ja visiem nepietiek, tad kuram lai mēs atņemam – bērniem vai pensionāriem ?”

Jautājumā ir ieslēpts viltus. Jo pareizā atbilde ir pavisam cita.

Pēc Eirobarometra apskatiem zinām, ka Latvijā ir sliktākā pārvaldība Eiropā.

Uzblīdusī un dārgi apmaksātā birokrātija bieži ignorē labas pārvaldības principu, nerisina un novilcina iedzīvotāju iesniegumus, uzspiež bezjēdzīgu tiesāšanos un tādējādi izsūc tautas dzīvības enerģiju. Tiesās sastopama patvaļa. Ļaudīm atrast taisnību Latvijā kļuvis gandrīz neiespējami.

Vai Dombrovska valdība ir samazinājusi izšķērdību luksus automašīnām, grezniem apartamentiem, ārzemju braucieniem, lielām algām padomniekiem? Vai ir samazināta izšķērdība valsts pasūtījumos, zagšana un korupcija?

Svarīgi ir izprast to, ka šķērdēta tiek pamatbudžeta nauda jeb tas pats katliņš, no kura ir jāsedz arī izmaksas bērniem, ģimenēm, invalīdiem kopš dzimšanas. Ja maksās bērniem, tad nepietiks ierēdņu un deputātu tēriņiem!

Pareizā atbilde Labklājības ministrei būtu:

lai bērniem un ģimenēm tiktu vairāk naudas, tad varasvīriem ir jāpārtrauc izšķērdība, jāatsakās no mersedesiem un jāpārsēžas tramvajā!

Atcerēsimies vēlreiz – izdienas pensijas, pabalsti ģimenēm, bērniem, invalīdiem, černobiliešiem u.tml., un arī piemaksas pie pensijām par padomju laika darba stāžu ir jāsedz valdībai no savas naudas (no pamatbudžeta).

Bet tad nāktos ierēdniecībai mazināt savus tēriņus! Arī – jāslēdz partiju „barotavas”. To negribas. Tāpēc atrada vienkāršu izeju – savus tēriņus nemazināt, bet bērniem, invalīdiem u.c. vajadzīgo naudu pasmelties no svešas kabatas, no sociālās apdrošināšanas.

Liberālā Latvijas valdība šeit rīkojas kā rūdīti komunisti – ņem svešu naudu, kuru strādājošie ir uzkrājuši sev sociālās apdrošināšanas budžetos.

Manipulāciju atvieglo tas, ka dažādās naudas – gan pamatbudžeta sociālās izmaksas, gan sociālo apdrošināšanu (kas tālāk dalās četros budžetos) – pārvalda viena iestāde Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA).

Pārskatos šīs dažādās naudas tiek liktas vienkopus. Piemēram, vecuma pensijas, kaitējuma atlīdzība černobiļiešiem, pensijas deputātiem. Tā, VSAA pārskatā 2012. gada februārī ir 482 319 vecuma pensionāru, pensija vidēji 186 latu mēnesī. Bet pensionēšanās vecuma celšanu pamatojot, nupat televīzijā LM ierēdne sauc citu skaitli - pensionāru esot Latvijā jau 560 tūkstoši. (Pieliek klāt deputātu pensijas, izdienas pensijas u.c., kam ar vecuma pensiju apdrošināšanu nav nekāda sakara). Kā lai normāls cilvēks te neapjūk – kurš skaitlis ir īstais?

Bet tāds, šķiet, arī ir mērķis – lai cilvēki apjuktu un nesaprastu.

Esam nākuši pie atziņas, ka ministrijās ir dubultā uzskaite. Ir dati, ko publisko, un ir dati, ko zina šaurs personu loks. Likums par valsts noslēpumu te labi noder. Īsto skaitļu pārzināšanai pieaicina spējīgus cilvēkus, kuru apmaksai nauda netiek žēlota

No sociālās apdrošināšanas uzkrājuma ik gadus ap 200 miljonus latu tērē izmaksām, kas nav apdrošināšana, un jāsedz būtu valdībai no pamatbudžeta. To atzina Labklājības ministrs 06.08.2010. intervijā http://www.esmaja.lv/zinas/pensionesanas-vecums-ka-eiropa-pensijas-joprojam-ka-latvija.

Lēšams, ka no apdrošināšanas naudas nepamatotas izmaksas kopš 2005. gada varētu būt veiktas kopsummā pat 1,5 miljardi latu.

Tagad, kad sociālā apdrošināšana iztukšota, finanšu ministrs beidzot sola, ka no 2013. gada varētu šos 200 miljonus pārcelt uz pamatbudžeta izdevumiem. To pasniedzot ar izteiksmi, it kā valdība dotu žēlastības dāvanu.

Policijas u.c. izdienas pensiju izmaksas (kas veicamas no pamatbudžeta) pērngad pārcēla uz VSAA. Šo soli skaidroja, ka būšot labāka kontrole. Nav redzams pārskatos, vai attiecīgo naudu valdība ir ieskaitījusi VSAA.

Neiemaksātā nauda

Sabiedrība domā, ka valdība sociālajā apdrošināšanā iemaksā lielu naudu. Patiesība ir cita. Ministrijas veic apdrošināšanas iemaksas par ārvalstīs esošu diplomātu un karavīru sievām un vēl dažām grupām, bet šo cilvēku nav daudz un iemaksu kopsumma ir tik neliela, ka droši var teikt – sociālajā apdrošināšanā valdība ar savām iemaksām nepiedalās!.

Naudas pārskaitījumi starp Valsts Kasi un VSAA, savstarpēji uz brīdi aizdodot viena otrai naudu, nebūtu uzskatāmi par valdības iemaksām pensiju uzkrājumā.

No Latvijas jau ir emigrējuši 200 tūkstoši darba spējīgo, kuru iemaksas agrāk veidoja ap 317 miljonus latu gadā. Paredzams, ka drīz izceļojušo skaits sasniegs 300 tūkstošus. Tad emigrācijas dēļ Latvija zaudēs jau ap 476 miljonus latu neveiktu apdrošināšanas iemaksu gadā. Tieši šo miljonu tagad pietrūkst. Ir acīmredzami - jāaptur iedzīvotāju bēgšana no Latvijas. Jāaicina atpakaļ.

Joprojām nav atslepenots līgums starp Latviju, SVF un Eiropas Komisiju par aizdevumu. Valdība nav atspēkojusi presē izskanējušo viedokli, ka bezdarbu palielināt līdz 200 tūkstošiem esot ietilpis aizdevēju plānā. Jebkurā gadījumā, valdībai kopā ar Eiropas Komisiju ir jāatbild par savu lēmumu sekām! Valdībai un EK būtu bijis jāatrod papildu līdzekļi, no kuriem kompensēt pabalstus straujam bezdarbnieku skaita pieaugumam. Nevis jāiztukšo sociālās apdrošināšanas uzkrājums – kā tas noticis ir tagad.

Sava veida dziļumbumbu ir ielikušas arī iepriekšējās valdības.

Atgūstot neatkarību, Latvijai nebija parādu. Nacionālā bagātība 1990. gada cenās tika lēsta 78 miljardu dolāru kopsummā (kad dolārs bija vērtīgāks). Privatizācijai nododamo īpašumu vērtību lēsa ap 27 miljardi latu. (Daļu bija paredzēts pārdot par naudu. Privatizācijas sertifikāti izlaisti par mazāku summu).

No privatizācijas ienākumiem 5% bija novirzāmi tieši pensiju uzkrājumā. To nolēma Godmaņa valdība (skat. piem. MP 10.09.1992. lēmumu Nr.383), un akceptēja 5. un nākamās Saeimas. Tas būtu pietiekami, lai maksātu pienācīgas pensijas par padomju gados ieguldīto darbu Latvijas nacionālās bagātības izveidē.

Taču dzīve aizgāja savādāk. Piemēram, Rīgas Vagonu rūpnīcu privatizēja par vienu latu. Attiecīgi, pensijām novirzāmie 5% izrādās vien 5 santīmi.

No grandiozās ieceres tauta saņēma čiku. Pensiju fondā nodoto akciju kopvērtība bija 24,4 miljoni latu (skat. 2005. gada VSAA ziņojumu). Vai akcijas tiek pārvaldītas efektīvi? Nez vai. Daži uzņēmumi dividendes nemaksā vispār, daļa likvidēti. Nav dzirdēts, ka VSAA būtu cīnījusies par mazākuma akcionāru tiesībām.

Valdība netika kontrolējusi privatizācijas līgumos paredzēto darba vietu saglabāšanu.

Ja likvidē darba vietas, rezultāts ir ne tikai bezdarbs, bet arī desmitiem miljonu latu neveiktu apdrošināšanas iemaksu.

Zemes reforma un privatizācija ir palikušas kā tumšās lapas tautas vēsturē.

Sertifikātus emitēja un darījumu uzskaiti veica Latvijas Krājbanka. Bankas likvidācija ir labs iegansts, lai privatizācijas noslēpumus noglabātu vēl dziļāk.

Nav iekasēti arī desmitiem miljonu latu tādu apdrošināšanas summu, kas uzņēmumu pārskatos ir uzrādīti, bet reāli nav iemaksātas. Daudzi uzņēmumi paguvuši bankrotēt, bet presē pavīd ziņas, ka esot arī tādi, kuriem nesaprotamā kārtā parādi ir atlaisti.

Lai aprēķinātu okupācijas radītos zaudējumus, vairākus gadus strādāja grupa ar īpašām pilnvarām. Līdzīga pilnvaroto grupa (tikai neizformējot to pirms darbu pabeigšanas} būtu vajadzīga, lai apkopotu detalizēti, cik daudz naudas pagājis garām pensiju fondam uzņēmumu parādu un neveiksmīgas privatizācijas dēļ.

Pēc aptuvenām aplēsēm, pensiju fonds iespējami nav saņēmis ap 1,5 miljardiem latu.

Kopā iznāk, ka sociālās apdrošināšanas uzkrājumā tagad vajadzētu atrasties papildu ap trim miljardiem latu (citiem mērķiem izlietotie ap 1,5 miljardu latu, un vēl ap 1,5 miljardiem latu, kuru iemaksu valdība nav nodrošinājusi no privatizācijas un uzņēmumu parādiem).

Civillikuma 1765. pants nosaka parādniekam maksāt likumiskos procentus 6% gadā.

Ja valdība ir parādā pensiju fondam trīs miljardus latu, tad ar procentiem līdz 2024. gadam parāda summa būs jau pieci miljardi lati.

Protams, skaitļi ir aptuveni, bet tendenci tie uzrāda.

Labklājības ministrija vēlas līdz 2024. gadam ar pensionēšanās vecuma celšanu iegūt piecus miljardus latu. Lūdzu, mīļā valdība, tad atlieciet atpakaļ parādu, samaksājiet procentus, kopā piecus miljardus latu! Un līdz 2024. gadam neko nevajadzēs celt!

Ja valdība izšķirtos atzīt parādu un atlīdzināt to, ir jautājums – kur ņemt naudu?

Pats pirmais – valstī vajadzīga laba pārvaldība! Jāpārtrauc zagt!

Papildus ekonomikas stimulēšanas pasākumiem ir, manuprāt, jāprasa, lai zaudējumu segšanā piedalās arī tie, kuru dēļ zaudējumi izveidojās.

Atskaitījumus pensiju fondā būtu jāprasa arī no tranzīta, nekustamo īpašumu un banku nozaru pelņas. Radikāls pasākums būtu: algas valsts iestādēs un uzņēmumos izmaksāt divās daļās – skaidrā naudā summu līdz trim minimālām algām, bet pārējo izmaksāt valsts parādzīmēs. Atjaunos ātrāk ekonomiku, ātrāk varēs dzēst parādzīmes!

Šī raksta tēma ir cita – iezīmēt sistēmiskās kļūdas, kuras noveda pie sociālās apdrošināšanas budžeta izsaimniekošanas. Apdrošināšanai ir jābūt atdalītai no pamatbudžeta, naudas plūsmām pārskatāmām, bet noteikumiem – viegli saprotamiem.

Kāda būtu taisnīga pensionēšanās vecuma celšana ?

Domāsim labāko: steidzamības kārtībā bez diskusijām Saeima grib balsot, lai Latvijā būtu „kā citās zemēs”!

Citās zemēs pieaug dzīves ilgums, tāpēc pensionēšanās vecumu celt domā daudzviet.

Nupat Francijā ar milzu strīdiem nolēma celt to no 60 gadiem uz 62 gadiem.

Atgādināšu, ka Latvija ir apsteigusi frančus par divpadsmit gadiem, Latvijā 62 gadu pensionēšanās vecumu ieviešot jau 1999. gadā. Jautājums – kāpēc Latvijai tik ļoti ir jāskrien Eiropai pa priekšu?

Šveicē nesen tauta referendumā piekrita celt pensionēšanās vecumu uz 64 gadiem sievietēm un 65 gadiem vīriešiem. Šveices valdība ne tikai ilgi un pacietīgi skaidroja šo plānu, bet arī veidoja nodarbinātību, veselības aprūpi, dzīves vides kvalitāti. Saglabāja priekšlaicīgas pensionēšanās iespēju tiem, kuriem veselības u.c. problēmas, kā arī bonusus atkarībā no darba stāža.

Dažās zemēs pensionēšanās vecums joprojām palicis 60 gadi vīriešiem un 55 gadi sievietēm. Bez sievietēm nav dzimstības.

Visur pensija ir lielāka tiem, kas strādājuši vairāk. Pensija kā darba mūža uzkrājums atšķiras no pabalsta trūkumcietējiem – ko valdībai, izpildot starptautiskās saistības, jāmaksā neatkarīgi no darba ieguldījuma ikvienam, kam palīdzība vajadzīga.

Bioloģisko spēju robeža cilvēkiem Latvijā caurmērā ir 55 gadi, un attiecīgi daudzās nozarēs personām pēc 55 gadiem ir ierobežojumi.

Jaunietim Latvijā nedos studiju kredītu, ja galvotājs vecāks par 55 gadiem. Banka negrib riskēt. Dzīvības apdrošinātāji ir rezervēti slēgt līgumus, ja atnācis 56- gadīgais.

Sūta uz ārstu komisiju. (Pēc būtības – diskriminē, jo jaunākus uz komisiju nesūta).

Nav bijis Latvijā pētījumu par to, kāds ir veselības stāvoklis un darba spējas sešdesmitgadniekiem. Bet arī bez pētījuma ir skaidrs – nepārtraukts darbs no rīta līdz vakaram visai daudziem kļūs neizturamas mocības.

Šķiet, tas būtu amizants skats: 65-gadīgas tantes pašvaldības policistu formās uztur kārtību ielās, ķersta mazgadīgo huligānu bandas!

Ceļot pensionēšanās vecumu, Latvijā ir papildu jārada 100 tūkstoši darba vietu. Kur tās ņems, ja darba nav pat jauniešiem?

Pensionēšanās vecums ir cieši saistāms ar trim faktoriem: dzīves ilgums, veselības aprūpes pieejamība un dzīves kvalitāte, un nodarbinātība.

Dzīves vidējais ilgums Eiropā (78,7 gadi) ir ievērojami lielāks nekā Latvijā (72,7 gadi). Mūža vidējais ilgums vīriešiem Latvijā ir vēl mazāks – 67 gadi. Eiropas Sociālās drošības kodeksa 26. pantā teikts, ka Eiropas valstīs pensionēšanās maksimālais vecums nedrīkst pārsniegt 65 gadus.

Ir nekorekti uztiept Vācijas vai Anglijas mērauklu Latvijai. Ir fiziskās izturības dabiskā robeža, kuru smagā dzīve Latvijā dzen zemāk nekā angļiem vai vāciešiem. Saeimas partijām nevajadzētu uzņemties būt par Dievu, kurš vienīgais var mainīt bioloģiskos likumus.

Pašlaik Latvija vēl deldē padomju laika medicīnas un sporta ieguldījumu. Bet tautas veselība strauji pasliktinās, kļūst nepieejami ārsti un medikamenti. Trešdaļa bērnu piedzimst slimi, pārtika ir nekvalitatīva, vide piesārņota. Tas nozīmē, ka mūža ilgums samazināsies. Jau minēju, ka 1990. gadā dzimušo jauniešu mūža ilgums prognozēts 64,5 gadi vīriešiem. Jādomā, citi redz to pašu ko es – daudzi, ļoti daudzi paziņas mirst pat 60 gadus nesasnieguši.

Ticami aprēķini netiek publicēti (vai atsākusies būtu cenzūra?).

Vai atceraties, cik rūpīgi valdība slēpa emigrācijas apjomus? Tikai tautas skaitīšanas piespiesta, valdība negribīgi atzina – jā, tiešām, ir 200 tūkstoši izceļojuši. Domāju, ka arī ar dzīves ilguma patiesajiem rādītājiem būs tas pats.

Nav redzama valdības griba risināt medicīniskās aprūpes pieejamību un medikamentu cenas. Trešdaļa iedzīvotāju jau ir nabadzībā, darba nav, nespēj maksāt kredītus, bankas un parādu piedzinēji arvien vairāk ģimeņu izliek uz ielas. Šādā postā dzīvojot, mūža ilgums pieaugt nevar.

Paredzams, ka pensionēšanās vecuma celšana raisīs nevēlamas sekas ģimenēs.

Daudzi jauni cilvēki ir izbraukuši uz ārzemēm darbā. Šeit palikušos bērnus audzina vecmāmiņas un vectētiņi. Kas notiks, ja no bērnu audzināšanas atraus arī vecvecākus – uzspiežot būt tiem algotā darbā līdz spēku izsīkumam? Kas notiks šajās ģimenēs, ja bērnu audzināšanas vietā vecvecāki būs spiesti sēdēt bezdarbnieku rindās bez iztikas līdzekļiem?

Pamatojums – „lai būtu kā citās zemēs” – neder, ja mirstības dēļ Latvijā pensijas izmaksu vidējais periods būs divreiz īsāks kā citās Eiropas zemēs! Neder, ja bērni paliek bez pieskatīšanas!

Juristi var sākt pat diskutēt, vai lēmums fiziski samazināt pensiju saņēmēju skaitu un saīsināt  tiem pensijas izmaksas periodu pēc būtības nav vērtējams kā genocīds.

Ja gribam Latvijā labu pārvaldību, tad ir kāda nianse, kuru derētu apspriest.

Savulaik Gorbačovs, lai atbrīvotos no stagnātiem, samazināja pensionēšanās vecumu uz 58 gadiem. Tas ļāva nomainīt ilgsēdētājus ministrijās ar jauniem cilvēkiem.

No siltiem amatiem labprātīgi neaiziet !

Ja Latvijā līdz šim varēja sliktus ierēdņus un tiesnešus bez skandāla aizvadīt pensijā 60 gados, tad tagad šādi ļaudis varēs turpināt savu darbību piecus gadus ilgāk.

Pensionēšanās vecuma celšana rada ne tikai ekonomiskas, bet arī demogrāfiskas un sociāli politiskas sekas. Iedzīvotāji zaudē ticību Latvijas valstij. Tauta ir spiesta bēgt no savas zemes, lai izdzīvotu un nomaksātu parādu piedzinējiem kredītus. Dzīvā spēka zaudējumu apmēri milzīgi, kā kara laikā.

To apturēt var tikai godīga, pārskatāma labklājības programma.

Mīļie jaunekļi un jaunās dāmas Saeimā un ministrijās! Attopieties!

Tie ir jūsu vecāki un citi radinieki, ko vieglu roku esat nodomājuši dzīt postā!

Barikāžu laika paaudze, neklusējiet !

Atcerieties, ka 1990. gada 21. aprīlī „Daugavas” stadionā savu vēlētāju gribu pauda 8048 pašvaldību deputāti - uzdeva Augstākajai padomei atjaunot Latvijas neatkarību un izveidot sociāli atbildīgu valsti! Tā ir tautas griba, kura nav mainīta!