Iveta Kažoka. Par Satversmes tiesas spriedumu

http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=61677

30.12.2009  |  

II Pārdomas par konstitucionālo justīciju.

Kā jau iepriekš teicu, šo tekstu izšķīros rakstīt, redzot, kā notiek ST sprieduma apspriešana tviterī, medijos un blogos. Raksturojumam īpaši iesaku izlasīt Aivara Ozoliņa komentāru Citā Dienā un Slavas Dombrovska blogu šeit pat portālā politika.lv. Atmetot acīmredzamos pārpratumos, kas izriet no ST sprieduma nelasīšanas vai neuzmanīgas lasīšanas, abos šajos tekstos atradu sešas patiešām svarīgas tēmas par konstitucionālo justīciju kā tādu un tās robežām. Domāju, ka par tām būtu vērts dziļāk pareflektēt.

Tēma Nr.1. Kā "piedienas"  uzvesties konstitucionālās tiesas tiesnesim? Ko nozīmē tiesneša "politiskā neitralitāte"?

Aivars Ozoliņš savā komentārā pārmeta ST priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim politiskās neitralitātes trūkumu. Tas izpaudies tā, ka viņš esot pārliekus priecājies par ST spriedumu un vēl pirms sprieduma publiski pārmetis atsevišķām  amatpersonām viņu izteikumus (piemēram, ka krīzes laikā Satversme nedarbojoties; ka krīzes vairs neesot tiesiskās paļāvības principa un Saeimas lēmumu nodēvējis par zādzību). Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājam tā runāt par valdības lēmumiem esot nepieņemami.

Domājot par šo jautājumu, man ir dalītas jūtas. Teorētiski piekrītu, ka ideālā pasaulē (kur nevainojami darbojas cilvēktiesību aizsardzības mehānismi un ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, t.sk. juristi, kas spēj savlaicīgi reaģēt uz cilvēktiesību apdraudējumiem) konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs būtu varējis pagaidīt ar publiskiem izteikumiem līdz brīdim, kad viņa tiesa attiecīgajā jautājumā pieņem spriedumu.  Taču Latvijā cilvēktiesību aizsardzība ir visai tālu no ideāla. Nedarbojas pat izveidotie mehānismi, kam būtu jāpiebremzē cilvēktiesības apdraudošie lēmumi vēl PIRMS tie tiek pieņemti.   Ja Latvijā būtu rīcībspējīgs Tiesībsargs, un respekts pret šo institūciju būtu vismaz Igaunijas Tieslietu kanclera līmenī, tad vajadzība Kūtrim publiski izpausties būtu ievērojami mazāka. Ja Latvijas politiķi brutāli nerullētu pāri Saeimas un valdības juristiem, kad viņi  norāda uz cilvēktiesību pārkāpuma risku, arī tad bez ST priekšsēdētāja viedokļa publiskā telpa varētu iztikt. Bet nedomāju, ka Kūtrim var ko pārmest apstākļos, kad Latvijā nav pat pietiekami daudz pilsoniski aktīvu un sabiedriski dzirdamu juristu, kas spēj sabiedrībai pastāstīt par politiķu izteiktajām juridiskajām aplamībām vai pieņemto lēmumu radītajiem cilvēktiesību apdraudējumiem. Cilvēktiesību apdraudējuma apstākļos katra saprāta balss ir vērtīga -  jāreaģē katram, kas to spēj.

Jāpatur prātā arī tas, ka konstitucionālā tiesa tomēr pēc savām funkcijām nav gluži tiesa. Šeit nav nevainīguma prezumpcijas, kas ir galvenais iemesls, kādēļ  krimināltiesās tiesneši  par lietām pirms sprieduma publiski nerunā. Konstitucionālajai tiesai nav jāvērtē cilvēki, bet vienas normas atbilstība otrai. Un tādēļ neredzu neko nosodāmu, ja tiesnesis vēl pirms sprieduma pasaka pašsaprotamas lietas par cilvēktiesībām vai nosoda politiķus, kas  par cilvēktiesībām runā maldinošas un kaitīgas muļķības. Nedomāju, ka šāda rīcība nozīmē, ka tiesnesis vairs nav politiski neitrāls. Tik ilgi, cik tiesnesis ir gatavs pārmest muļķīgu izrunāšanos KATRAM politiķim (nešķirojot pēc partijām), tikmēr politiskā neitralitāte ir ievērota.

Latvijas apstākļos tiesnešu publiska iesaistīšanās cilvēktiesību aizsardzībā, manuprāt, joprojām ir ĻOTI VAJADZĪGA, jo pārāk retas un klusas ir to juristu balsis, kam cilvēktiesības rūp tik lielā mērā, lai par tām iestātos neatkarīgi no esošās politiskās konjunktūras. Ja ne tiesneši, tad uz cilvēktiesību pārkāpumiem vienkārši NAV KAM reaģēt.

Ilgtermiņā tas, protams, nav risinājums. Jādomā, kā spēcināt pārvaldes " dabiskos"  aizsargmehānismus pret cilvēktiesību aizskārumiem, - proti, ierēdņus, kam jāprot skaidri pateikt "stop" brīdī, kad politiķis vēlas darīt ko prettiesisku, un Tiesībsarga institūciju.

Tāpat uz dziļākām pārdomām vedina tas, cik pilsoniski pasīva ir daudztūkstošgalvīgā Latvijas juristu "armija". Tas vien, ka Latvijā ir tik maz juristu blogu, liecina, ka acīmredzot Latvijā kaut kas nav fundamentāli kārtībā ar juridisko izglītību un esošo juristu kopienu. Tā vēl joprojām producē šaura profila specialistus, kuri ir uz eksāmieniem iezubrījuši pamatlietas par demokrātiskas valsts stūrakmeņiem un cilvēktiesībām, taču kuriem ir nepietiekami attīstītas pašizpausmes spējas, lai izveidotu SAVU pilsonisko pozīciju un prasmi "cilvēkiem saprotamā valodā" iestāties par demokrātijas vērtībām tad, kad tās ir apdraudētas.

Tēma Nr.2. Kā konstitucionālā tiesa nonāk līdz spriedumam? Vai no sākuma ir lēmums un tad tas tiek juridiski pamatots vai tiesa līdz lēmumam nonāk juridiskas analīzes ceļā?

A.Ozoliņš tiesai pārmet to, ka tās argumenti "piemeklēti iepriekš pieņemta gatava viedokļa pamatošanai".

Problēma par to, kā tiesa nonāk līdz spriedumam, ir tik sarežģīta un dziļa, ka nespēju dažās rindkopās izstāstīt to, kas par šo tēmu būtu jāzina (šim jautājumam veltīju savu maģistra dabu, ar kura saturisko kvalitāti nelepojos, tādēļ internetā nelikšu). Pietiks ar to, ka pateikšu, ka šī ir viena no 19.-21.gadsimta tiesību filozofu visvairāk apspriestajām problēmām un tā ir daudz neviennozīmīgāka, nekā varētu domāt.

ST līdzšinējā praksē patiesība ir kaut kur pa vidu - proti, tiesneši nesāk ar juridisku intuīciju par to, kā jāizskatās "pareizam"  spriedumam un tad piemeklē  puslīdz ticamus juridiskus argumentus pamatojumam. Bet tiesneši arī sākumā neiziet visu iespējamo juridiskās analīzes ceļu, lai nonāktu pie 'vienīgā pareizā" risinājuma. ST spriedumi tiek pieņemti vairākos "lasījumos", tiesnešiem argumentatīvā ceļā meklējot savstarpējās tuvināšanās iespējas. Kas nozīmē, ka spriedums gandrīz nekad nebūs tāds, kā kāds atsevišķs tiesnesis uzskata par maksimāli juridiski precīzu.

Man šķiet, ka to ir svarīgi apzināties, lai nemistificētu ST darbu (ST spriedumi nav pielīdzināmi "atklāsmēm" par konstitūcijas "patieso" jēgu, tie drīzāk ir 7 profesionālu cilvēku vairākuma pagaidu gala vārds [jā, - PAGAIDU GALA - apzināts paradokss, jo tiesneši var pēc laika savādāk vērtēt konstitūcijas normu; ST pozīcija var mainīties arī mainoties ST sastāvam] par to, kā attiecīgā norma ir interpretējama).

Taču vienlaicīgi VAJAG prasīt no tiesnešiem maksimālu atvērtību juridiskiem argumentiem un pašu veidotas argumentācijas niansētību (lai pēc labākās sirdsapziņas būtu apsvērti un spriedumā parādītos visi juridiski svarīgie izskatāmā jautājuma aspekti, vadoties no jaunākajām cilvēktiesību doktrīnas atziņām). Es arī kritizētu tādu spriedumu, kas acīmredzami pievilkts tiesneša " revolucionārajai sirdsapziņai" ar visai niecīgu sasaisti ar tiesību vai pat loģikas normām. ST vēsturē šādi spriedumi ir bijuši. Pirms dažiem gadiem dziļāk pētot nejauši atlasītus ST spriedumus, es gandrīz katrā atklāju elementus, kas tajos ielikti dekoratīviem un propagandas nolūkiem, - proti, lai radītu lielāku ticamību tiesas domāšanas virziena pareizībai un notušētu alternatīvas argumentācijas iespējas. Dažreiz šiem "racionalizācijas elementiem"  trūka elementāras loģikas.

Vienlaicīgi ST spriedumi nav arī pilnīgi patvaļīgi - izņemot ļoti retus izņēmuma gadījumus, to iznākums var tikt prognozēts, ja vien politiķi būtu savlaicīgi ieklausījušies juristu viedoklī. Ne visi argumenti ir vienlīdz ticami un pārliecinoši, - lai gan konstitucionālai tiesai ir daudz iespēju lemt tā, kā tiesnešiem šķiet " taisnīgāk",  šīs iespējas nav neierobežotas. Mūsdienu cilvēktiesību argumentācija paredz diezgan stingri determinētu argumentācijas struktūru - tiesnešiem ir jādod juridisks vērtējums arī  tādiem lietas aspektiem (piemēram, par ko pieteicējs runā savā argumentācijā), kurus viņi citādi varētu vēlēties noklusēt. Pie tam argumentācijas formai ir jābūt loģiskai, tajā jāietver ECT un pašas ST iepriekšējas atziņas attiecīgajā jautājumā. Jurists, kas zina dažādu demokrātisku valstu, ECT un Latvijas tiesu praksi kādā jautājumā un ir informēts arī par jaunākajām juridisko " dižgaru" atziņām, viegli pamanīs gadījumus, kad tiesa ir atkāpusies no parastās argumentācijas ietvariem un nodarbojas ar kaut ko "radošu" (ar nolūku pamatot personisku vai politisku apsvērumu dēļ pieņemtu spriedumu).  Piemēram minēšu bēdīgi slaveno Satversmes 3.panta interpretāciju robežlīguma ar Krieviju kontekstā, - tas bija kaut kas tik juridiski samocīts, ka bija viegli pamanāms un tādēļ kritizējams.

Pensiju spriedums acīmredzami nav dzimis viena konkrēta tiesneša galvā: tajā ir ļoti labi redzamas  tiesnešu savstarpējo strīdu un viedokļu tuvināšanās mēģinājumu "sekas".   Šādi spriedumi top JEBKURĀ konstitucionālā tiesā. Man šķiet, ka tas ir normāli (izsakoties precīzāk - neizbēgami).

Tieši tādēļ tik svarīgi, cik kompetenti, profesionāli, savā domāšanā neatkarīgi un labai argumentācijai atvērti ir konstitucionālās tiesas tiesneši. Tā kā VIENMĒR pastāv risks, ka sprieduma argumentācija tiks pakārtota tiesnesim kaut kādu iemeslu dēļ vajadzīgajam (nevis, teiksim, juridiski pārliecinošākajām vai jaunākajām cilvēktiesību atziņām visatbilstošākajam) risinājumam, tad arī par konstitucionālās tiesas tiesnešiem ir jāizvēlas ideālā gadījumā cilvēkus, kas: (1) ir neatkarīgas personības - proti, domā ar savu galvu, nevis ir dažādu ieinteresētu interešu grupu bīdāmi ļaudis; (2) kuriem ir laba izpratne un interese par cilvēktiesību un demokrātijas jautājumiem -  kas seko līdzi jaunākajām atziņām un papildina savas zināšanas par šiem jautājumiem; (3) kuri spēj meklēt un atrast kompromisus, bet vienlaicīgi nav arī konformisti, bez savas juridiskās/pilsoniskās pozīcijas,  gatavībā pielāgoties "spēcīgākajam" .

Tēma Nr.3. Kādēļ ST lemj par ekonomiska rakstura jautājumiem?

Šis pārmetums ir atrodams gan Ozoliņa, gan Dombrovska tekstos. Ozoliņš nesaprot, kādēļ "ST apgalvo, ka vērtējusi tikai lietas tiesiskos aspektus, kuri esot spēkā  neatkarīgi no tā, cik naudas ir valstij, taču spriedumā plaši vērtē gan ekonomisko situāciju, gan valdības politiku, gan alternatīvas valdības pieņemtajiem lēmumiem, kuras tās ieskatā būtu bijušas labākas?" Slava Dombrovskis, savukārt, jautā, kādēļ ST tiesneši nedomā par to, kā uz spriedumu reaģēs finanšu tirgi un reitingu aģentūras? Un interesējas arī par to, no kurienes vispār rodas "tiesības uz kaut ko"?

Izlasot līdzīgus pārmetumus, sapratu, ka varbūt tiešām ir vērts sākt no sākuma, t.i. no  mūsdienu cilvēktiesību "ābeces".

Tātad atšķiram Satversmi  (mūsu apstākļos - spiežam linku).

Izlasām tur rakstīto - sākam ar 89.pantu un beidzam ar 116.pantu.

Ko mēs tagad zinām? 1) Mēs tikko iepazināmies ar nozīmīgākajām Latvijā garantētajām cilvēka tiesībām - tā saucamo cilvēktiesību katalogu; 2) Mēs uzzinājām, ka cilvēktiesības ir dažādas - dažas no tām aizsargā mūsu personisko brīvību (piemēram, izpausmes iespējas vai personiskās korespondences neaizskaramību), dažas - garantē zināmus sociālus un ekonomiskus labumus (piemēram, bezmaksas vidējo izglītību vai tiesības streikot); 3) Atklājām, ka lielākā cilvēktiesību daļai ir saistība ar VALSTI nevis cilvēku savstarpējām attiecībām (piemēram, tās pasargā cilvēku no valsts iejaukšanās vai piešķir tiesības uz kādiem valsts administrētiem labumiem); 4) 116.pantā noskaidrojām, ka cilvēktiesības ir ierobežojamas, ja vien ierobežojumam ir labs pamatojums.

Labi. Tagad par to, kas Satversmē NAV rakstīts: no kurienes šis cilvēktiesību katalogs ir radies? Kādēļ cilvēkam ir tādas un nevis savādākas tiesības? Atbilde: lielākā Satversmē atrodamā cilvēktiesību daļa ir visu demokrātisko valstu standartuzskaitījums, kas parādās arī Latvijai saistošos starptautisko tiesību dokumentos, piemēram, ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā vai Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvencijā. Mums šis cilvēktiesību minimums ir saistošs kaut vai tādēļ, ka esam mūsdienīga demokrātija, kas šiem starptautiskajiem dokumentiem pievienojusies.

Atsevišķos Satversmes pantos (it sevišķi par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām) ir paredzēts PLAŠĀKS tiesību apjoms nekā to paredz starptautiskais cilvēktiesību minimums. Ja kādas valsts likumdevējs uzskata, ka spēj garantēt saviem iedzīvotājiem plašākas tiesības nekā minimāli nepieciešamās, tad, protams, ka drīkst tiesību apjomu paplašināt. Latvijas Satversmes 89.-116.pantu formulēja Saeima 20.gadsimta 90.to gadu vidū atbilstoši tobrīdējiem priekšstatiem par to, kādas tiesības valsts iedzīvotājiem spēj garantēt un kādas nē. Šis katalogs ir maināms (arī sašaurināms) ar Saeimas lēmumiem (Satversmes grozījumiem) tik ilgi, cik tas joprojām atbilst starptautisko cilvēktiesību minimumam.

OK, tagad nākamais jautājums: KAS IR šis cilvēktiesību katalogs? Vai tas ir tukšu politisku deklarāciju apkopojums? Vai arī tās ir tiesību normas, kurām ir kāda nozīme, - proti, ja tās tiek pārkāptas, tad cilvēks var kaut kur vērsties pēc palīdzības?

Šeit mēs atgriežamies pie starptautiskajiem standartiem un arī jebkuras konstitucionālās tiesas jēgas un misijas - visa mūsdienu Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēma ir veidota ar domu, ka cilvēktiesības NAV tikai  deklaratīvu saukļu kopums, bet reālas tiesības, ar kurām cilvēks var rēķināties. Ja tās tiek pārkāptas, tad cilvēkam ir iespēja vērsties tiesā (piemēram, ja pārkāpta EP Cilvēktiesību konvencija, tad cilvēks var kādā brīdī taisnību meklēt Cilvēktiesību tiesā). Latvijas konstitucionālā tiesa (ST) pieņem tā saucamās konstitucionālās sūdzības tad, ja cilvēks uzskata, ka kāds likums ir pretrunā Satversmē viņam garantētajām cilvēktiesībām.

Tagad iedomājamies, ka konstitucionālā tiesa ir šādu sūdzību saņēmusi. Kas tai tagad jādara? Pareizi, JĀVĒRTĒ, vai apšaubītais likums atbilst konstitūcijā noteiktajām cilvēktiesībām vai nē. Šis vērtējums nav vienkāršs, jo, kā mēs to atceramies no 116.panta, cilvēktiesības nav absolūtas - proti, cilvēktiesības noteiktās situācijās var tikt ierobežotas. Sarežģītā problēma  ir nošķirt attaisnojamos gadījumos no neattaisnotajiem (tas arī viens no iemesliem, kādēļ  konstitucionālās tiesas ir vajadzīgas).

Lai veiktu šādu nošķīrumu, ir vajadzīgi kritēriji. Par laimi šobrīd gandrīz visu Eiropas demokrātisko valstu konstitucionālās tiesas ir pieņēmušas Eiropas Cilvēktiesību tiesas izmantotos kritērijus. Proti, secīgi pārliecinās par to, vai: 1) ierobežojums noteikts ar likumu (ja nē, tas ir neattaisnojams), 2) vai tam ir sabiedriski svarīgs mērķis (ja nē, tas ir neattaisnojams); 3) vai tas ir samērīgs: piemēram, vai bija citi veidi kā sasniegt to pašu mērķi, mazāk ierobežojot cilvēktiesības? Vai labums sabiedrībai atsver indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (ja nē, tas ir neattaisnojams)?

Tieši trešajā samērīguma pārbaudes  posmā konstitucionālās tiesas parasti vērtē "gan ekonomisko situāciju, gan alternatīvas valdības pieņemtajiem lēmumiem"! Tas notiek tādēļ, ka-  tiklīdz valdības pieņemtie lēmumi skar cilvēktiesības, -  tiem automātiski parādās juridiska dimensija, kas galu galā var tikt pārbaudīta konstitucionālā tiesā. Šādos brīžos tam, ka šiem lēmumiem ir ARĪ ekonomiska vai politiska dimensija, lai gan ir svarīgi (piemēram, valdība var pierādīt, ka ekonomiskās situācijas dēļ cilvēktiesības NEVARĒJA NEIEROBEŽOT), tomēr nav izšķiroši.

Un labi, ka tā! Es, piemēram, negribētu dzīvot valstī, kuras konstitūcijā ir garantētas tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu, bet viendien valdība, aizbildinoties ar nepieciešamību nodrošināt " policentrisku ekonomisko attīstību"  mani deportē uz, teiksim, Baltkrievijas pierobežu un konstitucionālā tiesa atsakās izskatīt manu sūdzību, sakot, ka tas nav " juridisks" , bet gan "sociāli ekonomisks"  jautājums. Ļoti daudziem cilvēktiesību jautājumiem ir ekonomiska dimensija - tas nenozīmē, ka konstitucionālā tiesa nevarētu tos vērtēt pēc Eiropas demokrātiskās valstīs vispārpieņemtiem cilvēktiesību ievērošanas kontroles kritērijiem PAT TAD, ja tas nozīmē valdības vietā iztēloties tās pieņemto lēmumu politiskās alternatīvas.

Konstitūcijā ir noteikts tas tiesību minimums, ko attiecīgā valsts ir apņēmusies iedzīvotājiem nodrošināt. Ja tas ir neattaisnojami pārkāpts (piemēram, valdība nav spējusi pierādīt, ka cilvēktiesību ierobežošana bija labākais risinājums), tad PĒDĒJAIS, par ko ST tiesnešiem būtu jādomā: kā uz tās spriedumu reaģēs finanšu tirgi vai kredītreitingu aģentūras. Cilvēktiesības ir tik liels cilvēces sasniegums tieši tādēļ, ka tās stāv pāri tirgus apsvērumiem (piemēram, arī bērnu piespiedu darba atzīšana par antikonstitucionālu kādā Āfrikas valstī teorētiski var samazināt starptautisko investoru interesi par šo valsti, bet, domāju, ka neviens neapgalvos, ka šī iemesla dēļ attiecīgās valsts konstitucionālās tiesas tiesnešiem būtu jābūt mazāk "populistiskiem").

Tēma Nr.4. Kādēļ ST lemj par politiska rakstura jautājumiem?

Ozoliņš savā komentārā pārmet ST politizēšanos, kas iedragā "tās kā pāri politikai stāvošas neatkarīgas Satversmes sargātājas reputāciju" un pat grauj valsts konstitucionālo pamatu stabilitāti.

Principā iemesli, kādēļ ST ir jāvērtē arī politiskus lēmumus tad, ja ar šiem lēmumiem ir skartas cilvēktiesības, ir gandrīz precīzi tie paši, kas par ekonomiskajiem lēmumiem.  Vienīgi divas salīdzinoši nelielas, bet, manuprāt, svarīgas piebildes:

1) ST nav nekāda "pāri politikai stāvošana Satversmes sargātāja", ja ar šo apzīmējumu tiek saprasts kas cits nekā partiju politika (cīņa). ST izskatāmie lēmumi neizbēgami ir politiski, jo tos sākotnēji ar politisku argumentāciju ir pieņēmušas politiskas institūcijas. Jā, savā argumentācijā ST būtu jāizmanto mūsdienu cilvēktiesību jurisprudencē pieņemtie argumenti (kuri, PROTAMS, arī nav "tīri" juridiski - gan tādēļ, ka skar politiskas tēmas, gan arī tādēļ, ka ECT raksturīgo juridiskās vērtēšanas kritēriju izmantošanai pašai par sevi ir nozīmīga politiska ietekme), taču būtu visai iluzori gaidīt, ka tie  būs pilnībā atrauti no mūsdienās notiekošajām politiskajām diskusijām par to, kas attiecīgajā sabiedrībā (vai - varbūt pat vēl svarīgāk - tajās sabiedrībās, kam vēlamies līdzināties), ir vai nav pieņemams.

2) Par " konstitucionālo pamatu" graušanu  - manuprāt, konstitucionālos pamatus grauj politiķi, kas uzskata Satversmes 1.pantu un cilvēktiesību sadaļu par dekoratīvām normām, no kurām nepatikšanu gadījumā var BEZ NORMĀLAS ARGUMENTĀCIJAS atteikties tik pat ātri, cik no tām lietām, kas nav ierakstītas Satversmē   (piemēram, valsts iestāžu skaita vai atsevišķām valsts funkcijām).  Pensiju lietā ST kā reizi pildīja, nevis grāva savu Satversmes sargātājas funkciju, neļaujot cilvēktiesību argumentus (kuri - atgādināšu - bija ministriem un Saeimas deputātiem zināmi, jo par tiem runāja gan  valsts pārvaldes, gan  Saeimas juristi) ignorēt. Cerams, ka šim spriedumam būs arī profilaktiska nozīme - proti, tad kad nākamreiz būs jautājums, kas skars cilvēktiesības, politiķi vairāk ieklausīsies viņiem apkārt esošo juristu vērtējumā par to, kādas konstitucionālas problēmas attiecīgais lēmums var sagādāt un kā šīs problēmas savlaicīgi risināt.

Tēma Nr.5. Ko vispār juristi saprot no "taisnīguma"?

Mans mīļākais fragments no Dombrovska bloga ir šis: "And here in lies the real problem with lawyers in general and Constitutional Court's judgment in particular. Lawyers tend to see "justice" as purely a matter of distribution of income, without even trying to think where "income" comes from. They think they can give some group (e.g. pensioners) a larger slice of the pie without affecting the size of this pie. I am afraid that's not how it works. "

Kā juriste nevaru palikt parādā uz šādu laipnību, tādēļ pretuzbrauciens ekonomistiem tūlīt sekos. :) Bet pirms tam iemesli, kādēļ man šķiet, ka šim nav korekts veids, kā atspoguļot ST (vēl jo vairāk juristu vispār) domāšanu.

Domāju, ka ST, lemjot par pensiju samazināšanas likumību, ļoti labi saprata, kāda varētu būt šāda sprieduma ietekme. TIEŠI TĀDĒĻ spriedumā NAV pateikts, ka no pensionāriem "ieturētā"  nauda būtu jāatdod uzreiz (bet gan līdz 2015.gada vidum). Nevajag uzskatīt juristus par idiotiem, kam trūkst elementāru makroekonomisku zināšanu, kas traucētu apzināties, piemēram, to, ka šodiem " noēstā" nauda ir nauda, kas nav ieguldīta attīstībā, vai ka pensionāriem " atgrieztā"  nauda nozīmē, ka darbu dēļ valsts budžeta izdevumu samazināsānas citās kategorijās  var zaudēt citi cilvēki, kas, iespējams, aizbrauks strādāt uz ārzemēm.

Vienlaicīgi, jā, ienākumu pārdales aspekts juristiem droši vien ir svarīgāks nekā ekonomistiem tik tālu, cik tas skar cilvēktiesību jautājumus. Cilvēktiesību jautājumos pragmatiskās/utilitārās kalkulācijas  aspekti ir mazāk svarīgi nekā, teiksim, personiskā budžeta plānošanā. Satversmē nostiprinātās cilvēktiesības nevar tik vienkārši " izmainīt" pret kādām citām ekonomiskām priekšrocībām. Piemēram, ja Satversme garantē tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu arī tiem cilvēkiem, kas to nevar atļauties no personiskajiem līdzekļiem, tad Saeima nevar vienu dienu vienkārši ņemt un izdomāt medicīniskās palīdzības minimumam paredzētos līdzekļus izdalīt citām, ne tik prioritārām vajadzībām. Vai arī atteikt Satversmē garantēto sociālo nodrošinājumu invalīdiem, lai, teiksim, naudu ieguldītu labākā izglītības kvalitātē.

Cilvēktiesībām ir vismaz sākotnēja prioritāte pār citām vajadzībām - lai tās ierobežotu, ir vajadzīgi "spēcīgāki" argumenti par vienkāršu cost/benefit analīzi (piemēram, valdībai ir pienākums ierobežojumus argumentēt ar sabiedriski svarīgu mērķi un pierādīt, ka nebija saudzīgāku līdzekļu kā šo pašu mērķi sasniegt).

Šādas pieejas cena (garantējot noteiktu sociālekonomiska nodrošinājuma minimumu), droši vien, patiešām ir tāda, ka kopējais " pīrāgs" aug lēnāk nekā tad, ja valdībai būtu absolūta izvēles brīvība. Taču esmu pārliecināta, ka šo cenu ir vērts maksāt, -  Latvijā  jau tā procentuāli līdzekļi sociālām vajadzībām caur budžetu tiek pārdalīti ievērojami zemākā apjomā nekā Rietumu demokrātijās. Ja ātrākas attīstības "cena"  ir sociāli vājo (pensionāru, invalīdu, bez darba palikušo) atstāšana bez iztikas minimuma, tad šāda cena ir daudz par augstu, - manuprāt, mūsdienu ES valstij būtu jāspēj izlīdzēties arī bez šādiem cilvēkupuriem (pat ja tas nozīmē, ka pārējai sabiedrībai jāmaksā augstāki nodokļi).

Un tagad solītā pretlaipnība ekonomistiem. Patiesībā domāju, ka gan ST, gan arī sabiedrība ļoti labprāt zinātu, kāda ir kāda tiesas sprieduma ekonomiskā ietekme uz "kopējo pīrāgu". Bet vai ekonomisti māk varētu lūdzu  to izrēķināt?

Pieņemsim, ka ST patiešām būtu pateikusi, ka pensionāriem līdzekļi ir atmaksājami NEKAVĒJOTIES. Kā tas ietekmētu ekonomiku?  Kādēļ tāda pārliecība, ka kopējais " pīrāgs" samazinātos? Galu galā pensionāri ir viena no tām iedzīvotāju kategorijām, kuri spēj iekrāt salīdzinoši maz (un it sevišķi šobrīd - kad daļa palīdz bez darba palikušajiem bērniem). Vai nevarētu būt tā, ka viņiem izdalītā nauda ekonomikā "apgrozītos"  daudz plašāk nekā šobrīd, kad valsts analoģisku summu tērē citām vajadzībām (piemēram, deputātu algām, no kurām, kā liecina viņu ienākumu deklarācijas, ievērojama daļa tiek iekrāta? vai bieži vien korumpētiem iepirkumiem, kur ir mākslīgi paaugstinātas tāmes, kas nodrošina firmas vadībai nesamērīgu peļņu, kas  tad tiek iztērēta attiecīgo luksus klases importa auto vai ceļojumu apmaksai)? Vai tad nav lielāka iespēja, ka naudas aprite ekonomikā būtu veselīgāka tad, ja  nelielas naudas summas nokļūtu ļoti plaša cilvēku loka rīcībā, kas, visticamāk, tās jebkurā gadījumā tērēs uz pirmās nepieciešamības precēm un vietējiem pakalpojumiem (tādējādi uzturot darba vietas privātā un valsts sektorā cilvēkiem, kas šīs pirmās nepieciešamības preces sagādā/ražo vai nodrošina pakalpojumus)?

Kad (ja vispār) ekonomisti būs nākuši klajā ar ticamiem aprēķiniem par tiesas spriedumu ekonomisko ietekmi šādā līmenī, tad arī parunāsim par juristu populismu un "reālajām problēmām" taisnīguma izpratnē.  :)

Tēma Nr.6. ST spriedumam būšot baismīgas  izmaksas, kas nodarīs kaitējumu visai sabiedrībai. ST vajadzējis par to domāt.

Man pat grūti izteikt, cik ļoti man derdzas šāda argumentācija. Proti, ka ST "dāvana" pensionāriem vedīs aš pie augstākiem nodokļiem un zemākiem valsts izdevumiem! Tādēļ atļaušos pateikt dažas skarbākas lietas par ne gluži  juridiskiem jautājumiem.

Pirmkārt, tā pārliek atbildību no slimās galvas uz veselo. Kas tad ir šī " dāvana"? Cilvēktiesību pārkāpuma nosaukšana par cilvēktiesību pārkāpumu? Ko tad ST vajadzēja darīt, ja tā konstatēja, ka Saeima ir bez pietiekama pamatojuma ierobežojusi pensionāru cilvēktiesības? Valdības/Saeimas rīcību ignorēt? Pavicināt juridisko brīnumnūjiņu, lai ar nelielas juridiskas maģijas palīdzību argumentatīvi legalizētu to, kas vasarā tika izdarīts?

Otrkārt, šajā ačgārnajā sabiedrībā pensionāri jau tā jūtas vainīgi par tām niecīgajām pensijām, ko viņi saņem. Pie reizes vēlreiz atgādināšu, ka ST spriedums atļāva pensijas SMAZINĀT, ja vien tiks ievēroti elementāri šāda lēmuma argumentācijas, ietekmes izvērtēšanas un pieejas diferencēšanas kritēriji.

Man šķiet, ka pensionāri īsti neapzinās (jo dažādu iemeslu dēļ Latvijā nav normāla politiska kreisa spēka, kas to varētu izskaidrot), ka pensijas ir tik zemas Latvijas politiķu apzināti izvēlētās nodokļu politikas dēļ, kas neļauj nodrošināt to augstāku apjomu tādēļ, ka no nodokļiem neienāk pietiekami daudz naudas, lai augstākās pensijas finansētu. Pensionāri diez vai ir informēti, ka, salīdzinājumā ar Rietumu demokrātijām, Latvijā nodokļu slogs ir neliels, it sevišķi turīgajai sabiedrības daļai (oficiāli tas ir tādēļ, ka Latvija vēlas pievilināt starptautiskas investīcijas, bet reāli, domāju, ka iemesli slēpjas Latvijas politiskās elites ienākumu struktūrā un ļoti ciešajās saitēs ar finanšu/ekonomisko eliti).

Man ir grūti iedomāties kādu citu demokrātisku valsti, kur pret nodokļu pacelšanu izturas ar tik pat lielu un vienotu histēriju kā šeit. Latvijā, kas taču ir viena no Eiropas sociāli visnevienlīdzīgākajām valstīm! Viena no ļoti nedaudzajām, kurā progresīvu nodokļu likmju pieminēšana tiek uzskatīta par sociālistiskas domāšanas izpausmes (pat ja to iesaka SVF, kas pasaulē pazīstama kā urrā-kapitālistiska organizācija). Pret nodokļu paaugstināšanu iebilst pat cilvēki, kas no nodokļu paaugstināšanas varētu iegūt. Varbūt vēl kāds var minēt kādu valsti, kur, izšķiroties par pensiju samazināšanu ZEM IZTIKAS MINIMUMA LĪMEŅA vai nodokļu celšanu, valdība izšķirtos par pensiju samazināšanu? Pat cilvēktiesību aktīvistu daudz kritizētās starptautiskās institūcijas - SVF un PB -  ir PA KREISI no Latvijas partiju "centra." Goda vārds, kam tādam  nezinu vispār nevienu precedentu.

Ja ne SVF norādes, ka nedrīkst ieviest REGRESĪVAS ienākuma nodokļa likmes, tad domāju, ka ap šo laiku ar nodokli neapliekamais ienākumi būtu jau nulle (kas, protams, vissāpīgāk iesistu pa tiem, kam ienākumi jau tā niecīgi).  Ja ne SVF norādes domāt par sociālo atbildīgumu, dalot valsts budžeta līdzekļus [ar starptautisko donoru " līdzfinansējumu"], arī GMI un bezdarbnieku pabasti būtu nomazināti.  Es domāju, ka nav vajadzīgs spilgtāks apliecinājums tam, ka pēc ekonomiskās domāšanas mentalitātes daudz vairāk atgādinam Austrumāzijas nevis Eiropas valsti. Eiropā dabiskais ekonomiskās domāšanas līdzsvars, ko nodrošina ikdienas idejiskā un argumentatīvā spēkošanās starp konservatīvajiem un sociāldemokrātiem, šeit vienkārši dabiskā ceļā nav izveidojusies. Latvijas politikā dominē viens vienīgs ekonomisks konservatīvisms, ko atsver ja nu vienīgi tie paši minimālie  ekonomisko cilvēktiesību standarti, ko Latvijai kā ES dalībvalstij būtu vienkārši nepiedienīgi neievērot.

Šādas domāšanas sekas mēs arī šobrīd redzam improvizētajā "sacīkstē"  starp SVF un Latvijas varas pārstāvjiem, kad SVF ir JĀMĀCA vietējos politiķus domāt par to, kā tās ekonomiskās prioritātes atsauksies uz sociāli visneaizsargātāko cilvēku likteņiem.

Ja ekonomisko konservatīvismu neatsver sociāldemokrātiski argumenti, tad sekas ir tāds, ka individuāla cilvēka liktenis tiek upurēts nākotnes ekonomiskās izaugsmes vārdā (un otrādi: ja sociāldemokrātisko domāšanu nelīdzsvaro konservatīvisms, tad nākotnes ekonomiskā izaugsme tiek upurēta šodienas cilvēka ērtībām, tādēļ ir tik svarīgs līdzsvars starp abām domāšanas paradigmām). Proti, pat uz sociāli neaizsargātajām grupām tiek piemērots tas pats "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās" princips, kas savās konkrētajās izpausmēs parādīsies kā pensionāra vai invalīda atstāšana bez iztikas minimuma vai operācijas atteikšana tiem cilvēkiem, kas nespēj to apmaksāt no privātiem līdzekļiem. Un viss ar "cildeno" aizbildinājumu, ka nav jau citas izvēles (un nodokļu paaugstināšana tāda taču pēc definīcijas nav), - bet galvenais ir pacietība un vēlreiz pacietība, jo vēlāk (noklusēti: tiem, kas izdzīvos), noteikti klāsies labāk.

Varbūt viena no šīs krīzes pozitīvākajām iezīmēm ir tāda, ka tā liks mums kā sabiedrībai ieskatīties spogulī  un saprast, ka dzīvojam biedējošā vidē, kur katrs cīnās par sevi un nelaimē nokļuvušajiem ir jāpaļaujas uz līdzcilvēku labestību (kuras var būt un var arī nebūt) nevis uz valsti kā universālu sociālās solidaritātes mehānismu, kā tas ir visās Eiropas Rietumu demokrātijās. Man tam nav pierādījumu, bet domāju, ka no cilvēcīgas sabiedrības, kas vājo nepamet nelaimē, masveidā nebrauktu prom tik daudz cilvēku, kā šobrīd brauc prom no Latvijas, pat tad, ja to piemeklētu salīdzināma ekonomiska krīze. Galu galā Dānijā cilvēki vidēji "uz rokas" saņem daudz mazāk nekā ASV, bet sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka viņi jūtas daudz labāk tādēļ, ka ir pasargāti no dzīves nelaimēm vai nabadzības vecumā.